TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Jūras virsma tikai mazliet ieviļņojās.

Kaut arī kritiena troksnis bija ļoti kluss, tas tomēr iztraucēja matrozi, kura uzmanību gribēja novērst. Viņš piecēlās, un viņa spalgais kliedziens atskanēja tālu virs dusošās jūras.

Viņš ar negaidītu lēcienu metās uz to vietu, no kuras iesvieda līķi, un izstiepa roku, it kā gatavodamies lēkt jūrā.

Bet viņu aizturēja šausmīga aina. Lēni šūpodamies, līķis grima dibenā. Matroža zilā blūze palika arvien bā­lāka. Bet, lūk, no tumšā okeāna dziļumiem iznira bries­monis — haizivs ar āmurveidīgu galvu. Acis drausmīgi mirdzēja divos iedobumos, kas zivij aizstāja vaigus. Dzīv­nieks peldēja tieši uz līķi. Pēkšņi virs viļņiem izšļāca zils pērļu lietus. Sinī ūdens stabā pazuda viss, arī zivs un mironis. Caur šo varavīksnes krāsās vizošo mākoni pa­zibēja kaut kāda fosforiska, zibenim līdzīga gaisma. Jū­ras virsma saputojās. Tad viss palika klusu.

Tas viss notika minūtes laikā, tomēr skats bija draus­mīgs.

Kad migla izklīda, viņi ielūkojās jūras skaidrajā dzi­ļumā, bet tur nekas nebija redzams. Matroža līķis, aiz-, rauts kādā zemūdens aizā, bija pazudis.

Briesmīgais skats dziji satrieca kapteini un īru. Pat bērni izbrīnā raudzījās pārliekušies pār bortu. Vienaldzī­gais malajietis, kaut arī bija pieradis pie asiņainām drā­mām, nodrebēja. Beidzot visi apsēdās savās vietās, tikai vājprātīgais matrozis palika stāvot un turpināja raudzī­ties jūrā. Likās, ka viņa skatiens grib iespiesties noslēpu­mainā okeāna dziļumos. Vērojot nelaimīgā pozu, izzuda beidzamās šaubas par viņa ārprātu.

Pēkšņi atskanēja žēls kliedziens, ārprātīgais uzlēca uz sola un izskatījās pēc cilvēka, kas taisās mesties ūdenī. Viņa nodoms bija acīm redzams. Kapteinis, Mertags un malajietis steidzās viņu aizturēt, bet bija par vēlu. Likte­nīgais lēciens jau bija noticis.

Juzdamies vāji un nespēcīgi, neviens neuzdrošinājās mesties ūdenī un mēģināt glābt nelaimīgo.

Tāds mēģinājums droši vien būtu velts. Un ārprātīgais varēja ieraut dzelmē arī otru upuri.

Sī doma aizturēja visus no bīstamā soļa. Viņi visi gai­dīja brīdi, kad jūrā ielēkušais parādīsies virs ūdens līmeņa.

Viņš uzpeldēja, bet diezgan lielā atstatumā. Sacēlās vējš un aiznesa laivu tālāk. Kad matroža galva parādījās virs ūdens, laiva bija ap simt piecdesmit metru attālumā no viņa. Tomēr bija iespējams saskatīt viņa seju. Kā uz burvja mājienu slīcēja seja bija pārvērtusies.

Bezprāta vietā bija saskatāmas bailes, pat šausmas.

Aukstais ūdens bija ietekmējis ārprātīgā sakarsētās smadzenes, un notika reakcija. Izmisums, kas bija dzir­dams viņa kliedzienos dēļ palīdzības, liecināja, ka viņš labi saprot briesmas, kas viņam draud. Mertags un mala­jietis metās pie airiem, un kapteinis satvēra stūri.

Laiva pagriezās uz otru pusi un tuvojās slīcējam, kas peldēja laivai pretim tik ātri, cik vien to atļāva viņa vājie spēki.

Varēja cerēt, ka izdosies matrozi izglābt. Tikai hai­zivis varēja viņam uzbrukt. Laivas tuvumā bija ma­nāma tikai viena haizivs, bet tā tikko dabūja laupījumu, un bija maz ticams, ka viņa tūlīt meklēs citu. Tā, nevēro­jot airētāju fizisko vājumu un grūtības, airējot pret vēju, laiva lēni, bet noteikti tuvojās slīcējam.

Puse no atstatuma jau bija nobraukta. Atlika nobraukt vēl pusi kabeļgaruma un matrozis, kas izmisumā cīnījās ar viļņiem, būtu glābts. Neredzēja ne briesmīgās haizivs, ne kādas citas milzu zivs. Tikai augstu gaisā lidoja milzu putns; spriežot pēc līkā knābja un kā asmens saliektiem spārniem, tas bija albatross jeb vētrasputns.

Albatrosi sastopami Indijas okeāna salās. Viņš ir gan­drīz tikpat liels kā Dienvidamerikas kondors un daudz lielāks par ērgli.

Airētāji gan paskatījās uz putnu, tomēr visa viņu uz­manība bija pievērsta haizivij, un viņi raudzījās jūrā, pūlē­damies ieskatīties tās zilajā dziļumā.

Haizivs nerādījās. Viss likās noritēja labi. Nevērojot slīcēja kliedzienus un spēka zaudējumu, biedri bija pār­liecināti, ka izglābs viņu.

Atlika nobraukt vairs tikai ceturtdaļu kabeļgaruma. Klausīdama airiem, laiva virzījās uz priekšu. Vēl piecas minūtes un nelaimīgo uzņemtu laivā.

«Nabadziņš,» teica kapteinis Redvuds. «Viņš laikam ir pilnīgi atguvis saprātu. Mēs viņu tūlīt izvilksim.»

īrs gribēja atbildēt, bet Salu kliedziens viņu pārtrauca. Malajietis nosvieda airus un sastinga, it kā viņu būtu ķērusi trieka.

Malajieti izbiedēja ēna, kas krita uz laivas. Gaisā kaut kas pārskrēja pār laivu.

Kapteinis un Mertags ievēroja to tikai tad, kad Salu iekliedzās.

Viņi ieraudzīja to pašu albatrosu, kas vairs nelidoja tik lēni kā agrāk, bet ar laupījumu tvērēja vanaga ātrumu. Viņš laidās nevis taisnā līnijā, bet parabolveidīgi kā jūrā krītošs asteroīds. Viņa spārnu troksnis atgādināja'vārp­stas čīkstoņu. Viņš devās uz noteiktu mērķi. Sis mērķis bija peldošā matroža galva.

Virs jūras atskanēja daudzu balsu troksnis: laivā sē­došo pārsteiguma kliedzieni saplūda ar matroža šausmu bļāvienu un aizsmakušo plēsoņas ķērcienu. Beidzot al­batross,it kā zobodamies, gavilējoši iekliedzās. Tad atska­nēja asā, varenā knābja nāvīgais sitiens pa matroža gal­vaskausu, un nelaimīgais nogrima dibenā.

Albatrosa lidojums un visa matroža drāma norisa vienā minūtē. Kapteinis satvēra šauteni, bet bija jau par vēlu: biedru izglābt vairs nevarēja; varēja tikai viņu atriebt. Atskanēja šāviens. Krūtīs ievainotais putns iekrita jūrā, kādas simt vai simt piecdesmit asis no tās vietas, kur, nogrima viņa upuris.

«Nokavēju!» izmisumā iesaucās kapteinis, nomezdams šauteni laivas dibenā.

Matrozis vairs neuzpeldēja, bet, ja uzpeldēja, tad biedri viņu neredzēja. Izmisumā viņi nosvieda airus, un laiva sāka peldēt straumes un vēja nesta.

Līdz tai dienai, kad aiz vājuma nomira devītais mat­rozis, bet desmito nonāvēja albatross, laivā izglābušies ļaudis vēl airēja. Bet viņi kļuva tik vāji, un viņus pārņēma tāds izmisums, ka airi tika pamesti. Kamdēļ velti izšķiest beidzamos spēkus?

Krasts nekur nebija redzams. Nelaimīgie pat nezināja, vai tuvumā vispār ir zeme. Nezinot, vai gadīsies sastapt kuģi, bija vienalga, vai stāvēt uz vietas, vai virzīties uz priekšu.

Tādēļ airi tika pamesti, un viņi sēdēja bezjūtīgi, izmi­sumā nokārtām galvām. Dedzinošā saule nogrima jūrā. Iestājās tropu joslas īsā krēsla. Tikai malajietis bija vē­rīgs. Likās, ka izmisums viņu vēl nebija salauzis, un viņa mirdzošās, melnās acis uzmanīgi raudzījās tālē.

Garā, dedzinošā diena tuvojās vakaram. Laivā sēdošo cilvēku stāvoklī nekas nemainījās. Kad nakts ēna nolaidās pār laivu, visi nometās ceļos. Tēvs lūdza To, kā rokās ir visu cilvēku liktenis, bērni un Mertrags pārmeta krustu un teica «āmen!». Lūdza savu Allahu arī malajietis.

Tā viņi lūdza katru rītu un katru vakaru kopš tā laika, kad vētra sadauzīja kuģi, un viņi klīda pa bargo jūru savā šaurajā laivā. Varbūt sajuzdami beigu tuvumu, šoreiz viņi lūdza sevišķi sirsnīgi.

«Vai taisnība, tēt, ka vairs nav nekādu cerību?» prasīja Helēna.

«Cerības ir vienmēr, mīļais bērns,» atbildēja tēvs, ar izteiksmīgu žestu norādīdams uz debesīm.

Tiešām, cerēt varēja tikai uz Dievu.

Brālis un māsa piecēlās un apskāva tēvu. Tas sirsnīgi noskūpstīja bālās sejas. Varbūt tas bija atvadu skūpsts.