TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Flegmātiskais vācietis nenojauta, cik alkatīgi skaistā jautātāja uzklausa viņa atbildes un kāda sūrme ielīst viņas sirdī, liekot pēkšņi aprauties dialogam.

Padzirdējusi, ka viņa nav pirmā sieviete, kas todien ievākuši ziņas par mustangu mednieku Morisu, Luīza Poindekstere galīgi satriekta jāja atpakaļ uz Kasadelkorvo.

Visu nakti viņa mētājās bez miega; īsajos aizmirstības brīžos meiteni mocīja murgaini sapņi.

Rīts neatnesa mierinājumu, toties radīja stingru, drosmīgu, gandrīz vai pārgalvīgu apņēmību. Vismaz Luīzai Poindeksterei tā bija pārgalvība jāt vienai uz Alamo, bet nebija neviena, kas atturētu, neviena, kas pateiktu: «Nē!». Naktī nebija atgriezies ne­viens meklētājs. Kasadelkorvo nesaņēma nevienu jaunu ziņu. Luīza bija vienīgā mājas saimniece, vienīgā savas rīcības notei­cēja.

Luīžu nebija grūti saprast. Viņa nebija no tām sievietēm, kas samierinās ar aizdomām. Pat mīlestība, kas pakļauj visstiprāko cilvēku, nebija padarījusi viņu gļēvi padevīgu. Viņa nespēja dzīvot neziņā, un no tā izrietēja viņas lēmums. Viens no diviem — vai nu viņa iegūs sirdsmieru, vai tiks pazudināta. Pat otrā iespēja šķita labāka par mokošajām šaubām.

Luīza sprieda gandrīz tāpat kā viņas sāncense!

Pēdējā muļķība būtu Luīžu atrunāt, ja vien atrastos kāds, kas mēģinātu to darīt. Maz ticams, vai pat tēvs ar savu autoritāti spētu aizkavēt viņu piepildīt savu nodomu. Tas būtu tas pats, kas runāt ar satracinātu tīģerieni. Glāstu alkstošā Ēģiptes valdniece nebūs bijusi pavēlnieciskāka par šo tīru jūtu pārņemto kreolieti. Viņa neuzklausītu iebildumus, aizmēztu visus šķēršļus un neat­kāptos pat nāves priekšā.

Tādi cilvēki ir retums. Netraucēti viņi ir maigi kā rītausma un tīri kā bērna lūgšana, bet, kad dvēseli sabangojusi mīlestība vai arī tās neiztrūkstošā pavadone, viņi kļūst lepni un bīstami kā elles liesma.

Luīza Poindekstere bija tāda tipa cilvēks. Viņai bija vajadzīgi pierādījumi, kas vai nu darītu galu aizdomām, vai apstiprinātu tas, pierādījumi, kas būtu neapgāžamāki par jau esošajiem, jo vēstulē galu galā varēja arī melot.

Luīza bija gatava meklēt pierādījumus, un Alamo viņa tos atradīs.

* * *

Saulei lecot, Luīza izjāja pa Kasadelkorvo vārtiem un pa jau pazīstamo taku devās prērijā.

Jājot garām vietām, kas bija saistītas ar meitenes visjaukā­kajām atmiņām, viņas domas jo bieži aizklīda pagātnē. Domā­dama, kā ātrāk nokļūt pie mīļotā un izglābt viņu no ienaidnie­kiem, Luīza reizēm aizmirsa sava ceļojuma īsteno mērķi. Kaut gan viņa bija noraizējusies par Morisa likteni, tie tomēr bija laimīgi brīži.

No Kasadelkorvo līdz vientuļajai mustangu mednieka būdai bija divdesmit jūdzes. Eiropietim tas liekas vesels ceļojums, bet īsts prēriju iedzīvotājs nojāj šo attālumu nepilnās divās stundās, ātri kā briežu vai lapsu medībās.

Pat tad, ja zirgs nav nekāds čaklais rikšotājs, tas ir ātri, bet spriganā slaidkāje Luna, kas labprāt atgriezās dzimtajā prērijā, par iepriecinājumu jātniecei, pieveica šo attālumu, ka nebija ko redzēt. Luīzai vēl aizvien mirdzēja ceribu zvaigzne.

Taču tā nodzisa, līdzko viņa spēra kāju pār būdas slieksni. No ievainotās dvēseles dziļumiem izlauzās apslāpēts kliedziens.

Būdā bija sieviete!

No šīs sievietes mutes jau bija nācis kliedziens, un Luīzas kliedziens atskanēja kā tā atbalss. Kā otra, vēl stiprāka atbalss atskanēja Isidoras kliedziens, pagriežoties un ieraugot durvīs sievieti, kuras vārdu Moriss nupat bija izrunājis ar dedzīgu mai­gumu.

Jaunajai kreolietei viss kļuva skaidrs, smeldzoši skaidrs. Viņa redzēja savā priekšā mīlestības vēstules autori. Viņi acīmredzot bija tomēr satikušies.

Jā, tā bija vaļsirdīgās vēstules autore, kas bija nosaukusi Mo­risu Džeraldu par mīļoto, jūsmojusi par viņa acīm, aicinājusi uz satikšanos un tagad kopa slimnieku ar tādu rūpību, it kā Moriss piederētu viņai. Luīzas sāpes nebija vārdos izsakāmas.

Ne mazāk skaidri un ne mazāk mokoši bija Isidoras secinā­jumi. Viņa jau zināja, ka zaudējusi vietu Morisa sirdī. Pārāk ilgi viņa bija klausījusies slimnieka nesakarīgajā runāšanā, lai šau­bītos par viņa vārdu patiesīgumu. Uz sliekšņa stāvēja sieviete, kurai bija laimējies vairāk nekā viņai.

Tā viņas stāvēja, acīm kvēlojot, krūtīm strauji cilājoties, abas vienas drausmīgas domas stindzinātas. Abas iemīlējušās vienā un tajā pašā cilvēkā, abas greizsirdības plosītas, viņas at­radās līdzās tam, kas nejuta neko. Katra no viņām uzskatīja otru par laimīgo sāncensi, jo Luīza nebija dzirdējusi vārdus, kas būta viņu veldzējuši, vārdus, kas vēl skanēja ausīs Isidorai, sagādājot viņas dvēselei neizsakāmas ciešanas.

Tā bija mēma naida aina, jo briesmīgāka tādēļ, ka netika bilsts ne vārds. Neviena no sievietēm neprasīja otrai paskaidro­jumus, un tie arī nebija vajadzīgi. Brīžiem vārdi ir lieki, un abas nojauta, ka šis ir tieši tāds brīdis. Tas bija aizskartas mīlestības abpusējs izaicinājums, kas lika sevi manīt acu ugunīs un nicīgi savilktajās lūpās.

Šī aina ilga labi ja pārdesmit sekundes. Luīza Poindekstere pa­griezās un izgāja ārā. Morisa Džeralda būdā viņai nav vietas!

Arī Isidora izgāja ārā, gandrīz uzmīdama uz sāncenses kleitas trena. Viņa domāja to pašu: «Morisa Džeralda būdā man nav vie­tas!»

Šķita, ka abas nolēmušas pēc iespējas ātrāk atstāt vietu, kur sabrukušas viņu cerības. Pelēkais zirgs stāvēja tuvāk, mustangs — tālāk. Isidora pirmā ielēca seglos un pirmā sāka jāt. Kad viņa jāja garām Luīzai, arī tā jau bija uzkāpusi zirgā un turēja pavadu rokā.

Sāncenses atkal saskatījās — šoreiz gan ne triumfējoši, bet arī ne piedodoši. Kreolietes skatiens bija skumju, dusmu un izbrīnās pilns, bet Isidoras pēdējais skatiens, kuru pavadīja naidīgs «Caray!» — pārāk vulgārs vārds no sievietes mutes —, atgādi­nāja skatienu, ar kādu Efesas dieviete uzlūkoja Atēnu pēc ābola pārdalīšanas.

Ja lietas var salīdzināt ar pārdzīvoju­miem, tad visspilgtāko kontrastu ieraudzīsim starp saulainajām debesīm virs Alamo un Isidoras smagajām domām, steidzoties prom no būdas. Viņas sirdī plosī­jās visdažādākās jūtas, bet virsroku ņēma atriebības alkas.

Tās bija līdzīgas velnišķam priekam un pasargāja no izmi­suma, citādi Isidora būtu saļimusi zem bēdu nastas.

Nomākta viņa pajāj zem kokiem. Viņas vaigs nebūt neap- skaidrojas, redzot laipni smaidošas debesis virs galvas. Meksikā- niete uztver to kā izsmieklu.

Pirms jāt tālāk, viņa uz brīdi apstājas. Virs viņas plešas cip­reses kuplie zarv— piemērots apsegs noskumušai sirdij. To mestā ēna šķiet tīkamāka par spožajiem saules stariem, bet ne jau tā­dēļ Isidora ir te apstājusies. Viņas sirdī iemājojusi doma, kas ir tumšāka par cipreses ēnu. To liek nomanīt sarauktās uzacis un plēsonīgā izteiksme, kas kontrastē ar balti vizošajiem zobiem zem melnūksnējās virslūpas.

— Man vajadzēja nogalināt viņu. Vai nejāt atpakaļ un neiz- aicināt viņu uz nāves cīņu? Bet, ja es viņu nogalināšu, kāds no tā būs labums? Viņa sirdi es tikpat neatgūšu, tā man ir zudusi, zudusi uz visiem laikiem. — Jā, šie pusčukstus teiktie vārdi nāk no visapslēptākajām dvēseles dzīlēm, kur tagad ir vieta vairs tikai atmiņām. — Man nav nekādu cerību. Nē, mirt vajadzēta viņam, kas izpostījis manu laimi. Un ja nu es viņu nogalinātu? Par ko pārvērstos mana dzīve? Par nebeidzamām mocībām. Bet vai tagad tās nav mocības? Es nevaru vairs izturēt. Vienīgais mie­rinājums būtu atriebība. Ir jāmirst ne tikai viņai, bet arī viņam, abiem! Bet ne tūlīt, citādi viņš nesapratis, kas to izdarījis. Ak, lai viņš izjūt atmaksas sūrumu un zina, no kuras puses tā nāk i Svētā jaunava, dod man spēku atriebt!