TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Svešiniece pa to starpu pajāja mazliet uz priekšu un atkal ap­stājās.

Ieskatījies uzmanīgāk, Felims pārliecinājās, ka pareizi notei­cis jātnieces dzimumu. Ka ūsas, sēdēšanas veids, cepure un serapē īru maldinājuši, tas tādam kā viņš bija piedodams.

Tā bija sieviete. Tā bija Isidora.

* *

*

Felims pirmo reizi redzēja meksikānieti, un arī meitene re­dzēja viņu pirmo reizi. Viņi bija viens otram vienlīdz sveši.

Felims bija teicis taisnību, ka viņas seja nav priecīga. Gluži otrādi — tās izteiksmē viedās skumjas, vēl vairāk»— gandrīz vai izmisums.

Kad Isidora parādījās starp kokiem, pār viņas seju aizslīdēja baiļu ēna. Izjājot laukumiņā, viņas vaigs kļuva nevis gaišāks, bet vienlaikus pauda ir pārsteigumu, ir izmisumu.

Bet ne jau tāpēc, ka Isidora bija ieraudzījusi būdu. Viņa zi­nāja, ka tāda ir. Tā bija viņas ceļojuma gala mērķis. Taču viņa bija cerējusi ieraudzīt citu cilvēku. Šis nebija īstais.

— Vai es neesmu kļūdījusies? — viņa nedroši jautāja lauzītā angļu valodā. — Piedodiet, bet es . . . es . .. domāju, ka dons Morisio dzīvo te.

— Dons Morišo, jūs teicāt? Nē. Tāds te nedzīvo. Dons Morišo? Es pazinu vienu Morišu, viņš dzīvoja netālu no Balibala- has. Es atceros to puisi labi, jo mēs reiz sarunājāmies zirgu tirgū. Bet viņu nesauca Dons. Nē, viņš bija Pets. Viņu sauca Pets Mo­riss, kaut velns viņu rāvis!

— Dons Morisio, Mo-riss, Mo-riss!

— A, Moriss! Varbūt jūs jautājat par manu saimnieku mis­teru Džeraldu?

— Si, si, senjoru Žeralu.

— Ja misters Džeralds ir tas, ko jūs meklējat, tad viņš dzīvo šajā pašā būdā, pareizāk sakot, iegriežas te pēc savvaļas zirgu medībām. Viņš te apmetas tikai medību laikā. Ja jūs redzētu, cik lielā mājā viņš dzīvo Īrijā un cik skaista zilace ar ilgošanos un asarām gaida viņu atgriežamies! Ak, ja jūs viņu redzētu!

Kaut gan Felimam ar runāšanu gāja kā pa celmiem, Isidora saprata viņu lieliski. Greizsirdība ir piemērots tulks. Isidorai iz­lauzās kaut kas nopūtai līdzīgs, kad Felims izrunāja īso vārdiņu «viņu».

— Es nevēlos redzēt viņu, — Isidora steidza atbildēt. — Es vēlos sastapt tavu saimnieku. Vai viņš ir mājā?

— Vai viņš ir mājā? Tas ir tiešs jautājums. Pieņemsim, es jums atbildēšu, ka ir. Un kas būs tālāk?

— Es vēlos viņu redzēt.

— Ak tā? Vajadzēs pagaidīt. Jūs esat skaista, kaut arī uz virslūpas jums ir melna josliņa. Bet saimnieks šobrīd nejūtas tik labi, lai kādu pieņemtu. Izņēmums ir mācītājs vai dakteris. Es jūs nelaidīšu iekšā.

— Es ļoti vēlos viņu redzēt, senjor.

— Ak tā gan? To jūs vienreiz jau teicāt. Bet es teicu, ka es jūs nelaidīšu. Felims O'Nīls reti kad atsaka skaistajam dzimu­mam, it īpaši tādām melnacainām būtnēm kā jūs. Šoreiz es tomēr nevaru laist jūs iekšā.

— Kāpēc ne?

— Kāpēc? Ir ne mazums iemeslu. Vispirms — es jums teicu, ka viņš pašreiz nevar pieņemt viesus un sievietes jau nu vis­mazāk.

— Bet kāpēc, senjor, kāpēc?

— Tāpēc, ka viņš nav pienācīgi apģērbies. Viņam mugurā ir tikai krekls, ja neskaita lupatas, ar kurām misters Stamps viņu viscaur notinis. Piķis un zēvele! To laikam pietiktu, lai uzšūtu veselu uzvalku — žaketi, vesti un bikses.

— Senjor, es jūs nesaprotu.

— Nesaprotat? Vai es pietiekami skaidri nepateicu, ka saim­nieks ir gultā?

— Gultā? Šajā laikā! Ceru, ka nekas nav . ..

— … noticis, jūs gribējāt teikt? Diemžēl ir noticis, kaut kas nelāgs. Viņam būs jāpaguļ zem segas vēl vairākas nedēļas.

— Ak, senjor, vai tiešām viņš ir slims?

— Vai tad es jums neteicu? Bet kāds no tā labums? No mūsu runāšanas viņam ne silts, ne auksts. Jūs varat runāt, bet viņš jums neatbildēs.

— Tātad viņš ir slims. Ak, ser, sakiet, — kas viņam kait un kāpēc viņš saslimis?

— Es nudie varu atbildēt tikai uz vienu no jūsu jautāju­miem — uz pirmo. Viņa slimība cēlusies no sliktas apiešanās, bet dievs zina, kas pie tā vainīgs. Viņam sāp kāja, bet āda izskatās tā, it kā viņš būtu bijis iebāzts vienā maisā ar desmit sakaitinā­tiem kaķiem. Jūsu maigā rociņa neatradīs uz tās nevienu veselu vietu. Bet Jaunākais ir tas, ka viņš guļ nesamaņā.

— Nesamaņā?

— Nūja. Viņš gvelž tā, it kā būtu ieķēris pāri mēram, un domā, ka viņam dzenas pakaļ ar krāsns biguli. Varu derēt, ka vislabākās zāles viņam tagadīt būtu lāsīte vīna, ja vien mēs tiktu pie tā. Bet būdā no vīna nav ne smakas. Ne pītajā pudelē, ne blašķē… Pag, pag, bet vai jums nav līdzi kāda blašķīte? Drus- cītiņ agvardientes, kā jūs to saucat. Man ir gadījies baudīt vēl draņķīgāku suslu. No viena tās malciņa saimniekam kļūtu labāk, kā likts. Sakiet jel taisnību, kundze: vai jums nav līdzi kāda lāsīte?

— Nē, senjor, man nekā tāda nav. Diemžēl nav.

— Skāde! Žēl mistera Morisa. Tas būtu viņam krietni palī­dzējis. Nekas, būs viņam jāiztiek tāpat.

— Bet, senjor, vai tiešām es nevaru viņu satikt?

— Nu nemaz. Un kāds no tā arī labums? Viņš tā vai tā neat­šķirs jūs no savas vecmāmiņas. Es atkārtoju, ka ar viņu ir slikti apgājušies un ka viņš guļ nesamaņā.

— Tad vēl jo vairāk man viņš jāredz. Varbūt viņam vaja­dzīga mana palīdzība. Esmu viņam parādā par … par …

— Ak tā? Jūs esat viņam parādā? Un jūs gribat nomaksāt pa­rādu? Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet tad jau jums viņš nav jā­redz. Es esmu viņa pilnvarotais, un es kārtoju visas viņa darīša­nas. Es gan neprotu rakstīt, bet es varu uzšņāpt krustus uz jūsu zīmītes, un ar to pilnīgi pietiek. Jā, kundze, samaksājiet to nau­diņu man, un es jums apsolu, ka saimnieks nekad neprasīs to otr­reiz. Tagad tā būs pašā laikā — mēs braucam prom, un nauda ir vajadzīga kā ēst. Tā ka, ja jums nauda ir līdzi, tad spalvu, tinti un papīru mēs sadabūsim būdā. Sakiet, ka piekrītat, un es parakstīšos.

— Nē, nē, nē! Es nerunāju par naudu. Tas ir . . . tas ir patei­cības parāds.

— Ak, tikai tāds … To nav grūti nomaksāt, un paraksts arī­dzan nav vajadzīgs. Bet tagadīt nav īstā reize kārtot tādu parādu, jo saimnieks tik un tā neapjēgs, ko jūs teiksiet. Kad viņš nāks pie samaņas, es viņam pateikšu, ka jūs te bijāt un nomaksājāt parādu.

— Sakiet, — vai es varētu viņu redzēt?

— Kad es jums saku — nevar!

— Bet man jāredz, senjor!

— Še tev nu bija! Es esmu nolikts par sargu, un man ir stingri pavēlēts nelaist nevienu iekšā.

— Tas nevar attiekties uz mani. Es esmu viņa draugs, dona Morisio draugs.

— Kā lai Felims O'Nīls to zina? Kaut jūs izskatāties piemī­līga, jūs varat būt viņa niknākais ienaidnieks.

— Man viņš jāredz … jāredz … Es redzēšu viņu!

Isidora nolēca no zirga un gāja pie durvīm.

Redzēdams meitenes sejā nelokāmu apņēmību, galvejietis sa­prata, ka laiks izpildīt Zeba Stampa norādījumus un ka viņš pā­rāk ilgi ļāvis apvārdot sevi. Viņš iedrāzās būdā, izskrēja ar toma­hauku rokā un — sastinga, ieraudzījis, ka viešņai rokā revolveris un viņa tēmē tam tieši galvā.

— Abajo la hacha! — viņa uzsauca. — LepeioZ [45] Pamēģini pa­celt roku pret mani. Otrreiz tu vairs necelsi!

— Uzbrukt jums, kundze? Uzbrukt jums? — murmuļoja Fe­lims, attapies no izbīļa. — Svētā jaunava! To ieroci es nepaņēmu jūsu dēļ, nemaz arī ne. Ja gribat, varu apzvērēt pie visiem svē­tajiem. Nudie, kundze, es to tomahauku nepaņēmu jūsu dēļ.