TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

«Septiņi» vietā sausi nosprakšķēja šāviens, aizspindza lode un atskanēja dobjš būkšķis, it kā nāvējošais metāls būtu ietriecies cietā priekšmetā.

Šāviens satrūcināja zirgu. Jātnieks sēdēja seglos kā sēdējis!

Tagad radās šaubas, vai zirgs maz sabijies. Skaidri sadzirda­mais zviedziens, kas atbildēja šāvienam, izklausījās pēc zoboša­nās.

Zirgs aizauļo ja kā viesulis, bet Zebs, mēms aiz pārsteiguma, palika tupam. Vairākas sekundes pēc šāviena viņš nespēja pa­kustēties.

Ja pirms šāviena Zebam pa muguru bija tekalējušas skudri­ņas, tad tagad viņš viscaur trīcēja un drebēja. Viņš varēja gal­vot par to, ka lode trāpījusi cilvēkam sirdī — vai vismaz tajā vietā, kur jābūt sirdij, — tikpat cieši kā par to, ka turējis ieroci piespiestu pie pleca.

Vai tad tas nebūtu bijis cilvēks? Ja nebūtu iezviedzies zirgs, viņš gandrīz vai būtu noticējis tam. No pārdabiski mežonīgā zviedziena mati saslējās stāvus, un vecais vīrs sāka drebēt kā drudzī.

Viņš gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Viņš palika tupam uz ceļiem un kā pārakmeņojies vēroja pa mēness apspīdēto līdzenumu aizauļojošo parādību. Tikai pēc tam viņš saņēmās un devās atpakaļ uz būdu. Un, tikai nonācis līdz tai, viņš atguvās un varēja rāmā garā pārdomāt notikušo.

Vecais mednieks ilgi nevarēja atkratīties no uzmācīgās domas, ka viņam bijusi darīšana ar pašu nelabo. Apprātojis viņš tomēr secināja, ka tas nav iespējams, bet izprast, kas tas īsti bijis, vi­ņam neizdevās.

— Galu galā, — viņš murmināja, — galu galā tas tomēr būs bijis atnācējs no citas pasaules. Kāpēc tad mana lode to neno­gāza? … Nē, lode atsitās pret kaut ko cietu, bet, cik es zinu, spoka miesā nekā cieta nav. Viens no diviem: vai nu tā bijusi

lupatu pauna, vai pats elles valdnieks!

* *

*

Kad Zebs Stamps iegāja būdā, viņam līdzi iezagās zilgā rīta gaisma. Vajadzēja modināt Felimu, lai tas nomaina viņu pie slimā gultas.

Irs, tagad jau gluži skaidrā, labprāt uzņēmās šo pienākumu.

Pirms laist pie teikšanas nepieredzējušo vietnieku, mednieks no jauna pārsēja brūces, izmantojot mežos uzkrāto pieredzi sav­vaļas augu lietošanā.

Nopals [44] nebija tālu jāmeklē; tā sula ātri sadziedēs ievainoja­mus. Zebs zināja, ka pēc divdesmit četrām stundām tie sāks vilk­ties ciet, bet pēc trim dienām būs pilnīgi sadzijuši.

Ar šo paļāvību, kas piemīt katram ar kaktusiem apaugušās Meksikas iedzīvotājam, Zebs Stamps neuzticējās ārstiem, un, ja šajā brīdī viņam būtu pie rokas kaut vesels bars ārstu, viņš ne­aicinātu pie slimā nevienu. Viņš bija drošs, ka Moriss Džeralds nemirs — vismaz no ievainojumiem ne. Morisam draudēja citas briesmas.

— Tā, mister Felim, — teica Zebs, beigdams pārsiešanu, — mēs esam darījuši visu, ko varējām, un tagad vajadzētu padomāt par ēšanu. Tu saki, ka te nekā ēdama nav?

— Ne kripatiņas, mister Stamp. Bet visļaunākais ir tas, ka nav ne lāsītes dzeramā.

— Nelieti, pie tā esi vainīgs tu, — pikti uzkliedza Zebs. — Ja tu nebūtu izlacis, dzeramā pietiktu visam slimības laikam. Ko nu lai dara?

— Velti, mister Stamp, jūs mani apvainojat. Es iedzēru tikai no mazās pudelītes. Lielo iztukšoja indiāņi. Ticiet man.

—' No mazās pudelītes vien tu nevarēji piedzerties. Pārāk labi es pazīstu tavu sasodīto rīkli, lai ticētu. Tu krietni esi ierā­vis no lielās pudeles.

— Pie visiem svētajiem …

— Liec mierā savus svētos! Vai tu domā, ka saprātīgs cilvēks tic šitādiem ērmiem? Labi, vairāk par to nav vērts muti dzesēt. Tu esi izlacis kukurūzas dziru, un beigta balle. Tuvāk par divdes­mit jūdzēm to neatradīsim, un mums būs jāiztiek bešā.

— Ak dievs, bet tad ir traki!

— Turi muti un uzklausi, ko es teikšu. Bez dzeramā mēs iztik­sim, bet sprāgt nost aiz bada nav nekāda pamata. Es nešaubos, ka slimais ir stipri izsalcis. Es varētu apēst koijotu, bet no tītara es nepavisam neatteiktos. Tas, protams, būtu labāks par koijotu. Paliec te un pieskati jaunekli, bet es došos uz upīti un palūko- košu, vai nevar kaut ko nošaut.

— Neraizējieties, mister Stamp, viss būs, kā vajag. Goda vārds . ..

— Paturi goda vārdu pie sevis, kamēr es runāju.

— Esmu kluss kā pelīte!

— Tad klausies. Es gribu, lai tu kaut ko nepalaistu garām. Rau, ko. Ja manas prombūtnes laikā te kāds iemaldās, dod man ziņu. Nekavējies ne mirkli, ar steigu dod ziņu.

— Esiet drošs, es to darīšu.

— Pielūko, ka nepiešmauc.

— Bet kā, mister Stamp? Kā lai es to izdaru, ja jūs būsiet tālu un nedzirdēsiet manu balsi?

— Ceru, ka tik tālu iet man nevajadzēs. Meža tītariem jābūt tepat tuvumā. No rītiem tie mēdz te uzturēties. Bet ej nu sa­zini,— Zebs pēc īsa brītiņa turpināja. — Vai būdā ir tāda lieta kā šautene? Revolvers arī nebūtu smādējams.

— Nav ne vienas, ne otras. Saimnieks abas paņēma līdzi, kad pēdējo reizi jāja uz ciematu. Droši vien būs atstājis tur.

— Savādi… Es varu nesadzirdēt tavu kliedzienu.

Zebs, jau pārkāpis pāri slieksnim, apstājās.

— Rokā ir! — viņš iesaucās. — Es izdomāju. Vai tu redzi manu veco ķēvi?

— Kā tad, ka redzu, mister Stamp. Kā lai neredz?

— Labi. Vai tu redzi asos kaktusus pašā laukumiņa malā?

— Skaidri redzu.

— Labi, t.u esi prātīgs puisis. Tagad uzklausi, ko es teikšu. Tev jāskatās uz durvīm, un, ja kāds manas prombūtnes laikā nāk, joz taisna ceļā uz kaktusiem, nogriez vienu zaru, tadu, kam vai­rāk dzeloņu, un pagrūd manai ķēvei zem astes.

— Svētais Patrik! Kāpēc tad tā?

— Lai notiek, mēģināšu tev iestāstīt, — Zebs domīgi sacīja. — Kazi izdarīsi vēl aplam. Redzi, ja kāds te iekuļas, iT labāk, ja es esmu klāt. Es neiešu nekur tālu, bet var gadīties, ka es tevi nedzirdu. Lai kliedz ķēve — tai skaļāka balss. Pielūko, Fe­lim, ka izdari visu, kā nākas.

— Izdarīšu, izdarīšu.

— Liec aiz auss, ka no tā atkarīga tava saimnieka dzīvība.

Atdevis pēdējo rīkojumu, mednieks uzsvieda šauteni plecā un

iizgāja no būdas.

— Tas vecais nav no muļķa mājām, — teica Felims, līdzko Zebs nevarēja vairs sadzirdēt. — Gribētos zināt, ko tas nozīmē, ka saimniekam draud briesmas, ja kāds ienāktu būdā. No tā esot atkarīga viņa dzīvība? Jā, tā viņš teica. Viņš piekodināja, lai stāvot pie durvīm. Iešu ārā.

Felims izgāja no būdas un nostājās pie sliekšņa tā, lai būtu pārredzama taka.

Felimam nenācās stāvēt sardzē ilgi.

Nebija pagājušas ne desmit minū­tes, kad viņš izdzirdēja pakavu klaboņu. Kāds pa krastu jāj-a šurp uz būdu.

Felimam nodrebēja sirds. Biezi saaugušie koki traucēja saska­tīt tuvojošos jātnieku, un viņš nevarēja pateikt, kas tas tāds ir. Spriežot pēc pakavu klaboņas, tur bija tikai viens jātnieks, un tieši tas satrauca viņa iztēli. Viņš būtu mazāk nobažījies, dzirdot jājam vairākus. Kaut gan īrs zināja, ka tas nav viņa saimnieks, viņam papēži svila drāzties prom, lai vaigu vaigā nesatiktos ar svešinieku bez galvas.

Sākumā Felims gribēja skriet pāri laukumiņam un darīt, kā bija licis Zebs. Taču bailes bija piekalušas viņu pie vietas, un tad viņš redzēja, ka nav ko baidīties. Svešajam jātniekam bija galva.

— Kā tad, ka viņam ir galva, — Felims teica, kad jātnieks parādījās starp kokiem un apstājās laukumiņa malā. — īsta galva un skaista seja. Bet tā neizskatās apmierināta. Gandrīz vai jā­domā, ka cilvēks nupat apbedījis savu vecmāmiņu. Ir gan brī­nišķīgs jauneklis, un ūsas viņam kā divas dienas veca zoslēna pūciņas. Un paskat, cik maza kājiņa! Mīļā stundiņ, tā tak ir sie­viete!