TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Šis padzīvojušais vīrs, kas bija miermīlīgas dabas un nejau­cās politikā, diezgan viegli samierinājās ar jauno situāciju. Viņam palīdzēja apziņa, ka zaudēto nacionālo neatkarību atsver drošība pret komanču iesirojumiem; pirms kolonistu ierašanās komanči bija terorizējuši visu zemi. Tiesa gan, mežoņi vēl nebija pilnīgi pakļauti, tomēr uzbrukumi notika daudz retāk. Un arī tas jau šķita sasniegums.

Dons Silvio bija ganadero — plaša vēriena lopkopis. Viņa ganības stiepās daudzas jūdzes garumā un platumā, viņa ganām­pulkos bija tūkstošiem zirgu un ragulopu.

Viņš dzīvoja lielā taisnstūrainā vienstāva mājā, kas vairāk atgādināja cietumu nekā dzīvojamo ēku. Tai visapkārt bija ap­loki.

Parasti dzīve te ritēja mierīgi, tikai rudenī, kad zīmogoja lo­pus, vairākas dienas te gāja kā pa svētkiem. Taču tas notika ne biežāk kā vienu reizi gadā.

Pārējā laikā vecais hasiendas īpašnieks, pārliecināts vecpui­sis, klusi un vientuļi dzīvoja kopā ar savu māsu, kas bija vēl vecāka par viņu. Taču paretam gadījās arī izņēmumi — kad no Riograndes krastiem ciemos ieradās dona Silvio pievilcīgā brāļa­meita. Tādās reizēs viņa mājoklis atdzīvojās.

Isidoras ierašanās sagādāja prieku vienmēr; viņa atjāja un aizjāja, kad viņai labpatika; zem tēvoča jumta viņa drīkstēja darīt visu, ko sirds vēlas. Vecajam patika meitenes spriganums, jo viņš pats arī nebija nekāds čīkstulis. Tās rakstura īpašības, kas citās zemēs varētu likties vīrišķīgas, nedūrās acīs zemē, kur māja bieži ir pārvērsta par cietoksni, bet pavards šad un tad tiek sla­cīts ar saimnieku asinīm.

Pārsteidzoši, ka šādā zemē atrodamas sievietes, kas mantoju­šas tādas pašas īpašības kā Isidora? Jā, tā tas ir.

Dona Silvio jaunība bija pagājusi pastāvīgās briesmās, un viņš nedusmojās par Isidoras drosmi, kas nereti robežojās ar pār­galvību; viņš pat jutās iepriecināts.

Vecais meksikānis mīlēja Isidoru kā savu miesīgu meitu, un, ja viņa tā būtu bijusi, viņai nenāktos šaubīties, kam paliks dona Silvio īpašumi. Ikviens zināja, ka dienā, kad dons Silvio Marti- ness šķirsies no dzīves, Isidora Kovarubio Deloslanosa kļūs par nepārredzamo ganību un kuplo ganāmpulku īpašnieci.

Tāpēc nebija arī brīnums, ka visi senjoritu cienīja un Martinesa saimes ļaudis godāja par nākamo saimnieci.

Tomēr visi rančero cienīja Isidoru arī neatkarīgi no tā, un dona Silvio mājā nebija neviena, kas nebūtu gatavs raut laukā mačeti un aizstāvēt viņas godu.

Migels Diass nebija melojis, teikdams, ka viņam draud bries­mas. Tas izklausījās ticami. Ja Isidorai būtu iešāvies prātā sa­saukt kopā tēvoča ganus un sūtīt tos pārmācīt Migelu, viņi izda­rītu to uz karstām pēdām un varbūt pat pakārtu bezgodi tuvākajā kokā.

Tāpēc nebija ko brīnīties, ka meksikānis drāzās prom ko nagi nes.

Kā jau minējām, Isidora dzīvoja otrpus Riograndes, sešdesmit jūdzes no Martinesa hasiendas. Bet tas netraucēja viņu it bieži apmeklēt radus pie Leonas.

Šajā rīcībā nebija nekā savtīga. Tai nebija sakara ar izre­dzēm saņemt bagātu mantojumu. Isidora tik un tā kļuva par man­tinieci: viņas tēvs arī bija pārticis cilvēks. Taču viņai patika būt kopā ar tēvoci un krustmāti. Bez tam viņai patika nojāt no upes līdz upei vienā dienā un nereti bez pavadoņa.

Pēdējā laikā Isidora bija pasākusi ierasties aizvien biežāk. Varbūt Teksasas radi bija viņai sevišķi iepatikušies un viņa gri­bēja sagādāt itiem prieku vecumdienās? Kāds vēl varēja būt iemesls?

Atbildēsim ar meitenei pašai raksturīgo vaļsirdību: viņa bie­žāk jāja uz Leonu cerībā sastapt Morisu Džeraldu. Viņa mīlēja mustangu mednieku. Jaunais īrs bija iekarojis meitenes sirdi, iz­palīdzēdams viņai. Tas gan varbūt bija vairāk cēls žests nekā nepieciešamība, un tomēr skaistā Isidora bija sapinusies mīles­tības valgos.

Varbūt viņa saskatīja Morisā citas, vārdos grūtāk izsakāmas īpašības. Vai tās bija izpaudušās nejauši vai izrādītas ar nolūku savaldzināt, to zināja tikai viņš. Grūti noticēt, ka vienkāršs mir­stīgais varētu ielūkoties Isidoras Deloslanosas acīs vienaldzīgi.

Moriss varbūt bija teicis taisnību, taču mums būtu vieglāk noticčt viņam, ja viņš Luīžu Poindeksteri būtu saticis pirms iepa­zīšanās ar Isidoru.

Tomēr, spriežot pēc visa, bija pamats domāt, ja ne pateikt skaļi, ka Moriss nav gluži vienaldzīgs pret viņu.

Isidorai vairs nebija mēra. Viņas impulsīvā daba nespēja paciesit nenoteiktību. Viņa zināja, ka mīl Morisu. Viņa bija no­lēmusi atzīties mīlestībā un tikpat atklāti noprasīt, vai šīs jūtas ir abpusējas. Tālab viņa noteica satikšanos, uz kuru Džeralds ne­ieradās.

«No šīs dienas starp mums nostājies dons Migels Diass,» Isi­dora nodomāja, izjādama klajumā, lai steigtos atpakaļ uz tēvoča hasiendu.

* * *

Isidora palaiž savu pelēci auļos. Galva viņai kaila, mati iz­jukuši, skaistās resnās pīnes nokritušas uz muguras. Aois kvēlo satraukumā, vaigi deg kā ugunī.

Iemesls tam zināms. Ir zināms arī, kādēļ viņa tā steidzas. Viņa pati to ir pateikusi.

Tuvojoties mājai, Isidora pievelk pavadu. Zirgs palēnina gaitu — pāriet uz rikšiem, tad uz soļiem, līdz beidzot tiek apstā­dināts ceļa vidū.

Jātniecei vai nu kaut kas cits padomā, vai arī viņa grib vēl kaut ko apsvērt.

«Varbūt labāk neaiztikt viņu? Izcelsies briesmīgs skandāls. Pagaidām neviens nezina par… Bez tam, ko es varu teikt, vie-, nīgā lieciniece? Ak, ja izstāstītu visu šiem laipnajiem teksasie- šiem, aT manu liecību pietiktu, lai viņu smagi sodītu. Nē, lai viņš dzīvo. Viņš ir nelietis, bet es no viņa nebaidos. Pēc visa noti­kušā viņš neuzdrošināsies nākt man tuvumā. Svētā jaunava! Ja tā padomā, kā gan es varēju aizrauties ar viņu, kaut arī uz īsu brīdi! Jāaizsūta kāds, lai palaiž viņu vaļā. Tāds, kas saglabātu manu noslēpumu. Bet kurš? Benito, māj zinis. Viņš ir uzticams un drosmīgs. Are, tur jau viņš ir! Kā vienmēr skaita savus lopus.»

— Benito! Benito!

— Ko pavēlēsiet, senjorita?

— Labais Benito, gribu lūgt, lai tu man izpalīdzi. Vai esi ar mieru?

— Ko pavēlēsiet, senjorita? — māj zinis atkārto, zemu palo­cīdamies.

— Es nepavēlu, Benito, es lūdzu man izpalīdzēt. '

— Klausos, senjorita.

— Vai tu zini vietu uzkalnā, kur saiet kopā trīs ceļi?

— Ne sliktāk kā aploku pie jūsu tēvoča hasiendas.

— Labi. Dodies turp. Tu atradīsi tur zemē guļam cilvēku. Ro­kas viņam sasietas ar laso. Atbrīvo viņu un lai iet, kurp deguns rāda. Ja viņš ir krītot sasities, palīdzi viņam, cik vari, bet nesaki, kas tevi sūtīja. Iespējams, ka tu viņu pazīsti, es domāju, ka pa­zīsti. Bet tas nav svarīgi. Neko nejautā viņam un arī neatbildi, ja viņš jautā. Līdzko būsi dabūjis viņu uz kājām, lai darās ar tām, kā pašam patīk. Saprati?

^ — Pilnīgi, senjorita. Jūsu rīkojums tiks izpildīts, kā nākas.

— Paldies, mans labais Benito. Tēvocim Silvio neko nesaki. Atstāj to manā ziņā. Pavisam drīz vienā hasiendā pie Riograndes būs vajadzīgs uzticams pārvaldnieks. Es domāju, ka tu būsi pie­mērots.

— Visi zina, ka donja Isidora ir tikpat laba, cik skaista.

— Paldies, paldies. Vēl viens lūgums. Par to, ko'tu izdarīsi manā labā, drīkst zināt tikai trīs cilvēki. Trešais ir tas, pie kura es tevi sūtu. Pārējos divus tu pazīsti.

— Es saprotu, senjorita. Būs tā, kā jūs vēlaties.

Mājzinis iecērt zirgam sānos piešus. Tādi kā viņš reti kad iet kājām, pat tad, ja veicams tikai jūdzi igarš ceļš.