TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Vispirms tie sāka plosīt savus bojā gājušos brāļus. Tie tika aprīti ātrāk, nekā Moriss spēja izskaitīt koijotus.

Pēc tam koijoti nostājās zem koka. Iekārtojot šūpuļtīklu, Mo­riss nebija mēģinājis to nomaskēt. Viņš bija uzkāris to pietie­kami augstu, lai plēsoņas netiktu klāt, un domāja, ka atrodas drošībā.

Melnais apmetnis un tajā ievīstītais stāvs likās aizdomīgi. Koijoti drūzmējās apakšā: acīmredzot asiņainā maltīte bija sakai- rinājusi ēstgribu vēl vairāk. Drausmīgi bija skatīties, kā zvēri laiza savus asiņainos purnus.

Moriss gandrīz nemaz nelikās zinis par koijotiem pat tad, kad tie palēcienā bezmaz 'skāra viņa kājas vai arī lūkoja uzrāpties kokā. Viņš domāja, ka nav ko baidīties.

Tomēr pastāvēja briesmas, kuras Moriss nebija paredzējis. Redzēdami, ka pūliņi ir veltīgi, plēsoņas elsodami nogūlās zem koka.

No visiem prērijas un meža iemītniekiem koijots ir visviltī­gākais. Mednieks jums teiks, ka tas ir «visviltīgākais mūdzis pa­saulē». Tas ir blēdīgs kā lapsa, nežēlīgs kā vilks. Šis dzīvnieks ir pieradināms, bet kuru katru brīdi var iekost rokā savam labvē­lim. Bērns var aizbaidīt koijotu ar stibu, bet spēkus zaudējošam vīrietim jābaidās no tā uzbrukuma. Viens koijots ir līdzīgs zaķim, bet barā — un tie medī tikai baros — mazdūšība tā neduras acīs. Kad koijoti galīgi izbadējušies, tie dažkārt uzbrūk mežonīgi, šķiet, pat drosmīgi.

No koijota viltības ir jābaidās, un tieši tā sāka uztraukt mus­tangu mednieku.

Pārliecinājušies, ka netiek viņam klāt, vilki nevis izklīda, bet visi kā viens notupās zālē; citi vēl nāca klāt. Moriss bija ielenkts. Par to viņam nevajadzēja uztraukties, jo viņš jutās neaizsnie­dzams savā šūpuļtīklā. Ar katru brīdi vairāk viņu īsāka uztraukt kaut kas cits — tas, no kā viņš ar lielām pūlēm bija izglābies. Atkal sāka mocīt slāpes.

Moriss pārmeta sev neattapību: būtu padomājis pirms kāpša­nas kokā! Viņš jo viegli būtu varējis paņemt līdzi ūdens krā­jumu. Strauts nebija tālu, un agaves ieliektās lapas noderētu,, par trauku.

Taču bija par vēlu nožēlot. Strauts tecēja garām, sagādādams viņam neciešamas mokas, un vēlēšanās padzerties auga augumā, Lai nokļūtu pie strauta, vajadzētu izlauzties cauri ciešajam koi­jotu lokam, un tā būtu droša nāve. Morisam bija vāja cerība f ka suns atgriezīsies un izglābs viņu otrreiz; vēl mazāk viņš ticēja, ka zīmīti saņems cilvēks, kuram tā domāta.

Noasiņojušam cilvēkam slāpst sevišķi stipri. Mokas nelika ševi ilgi gaidīt. Cik ilgi tās varēja paciest?

Šoreiz ciešanām pievienojās halucinācijas. Likās, ka vilku ir nevis simts, bet desmitreiz vairāk. Melnais tūkstotis bija apsēdis koku, piepildījis visu klajumu! Tie nāca aizvien tuvāk un tuvāk. To acis drūmi zalgoja. Sarkanās mēles skāra pakārto apmetni; vilki plosīja to ar zobiem. Kad zvēri palēcās, Morisam degunā iesitās smirdoša elpa.

Gaišākos brīžos viņš redzēja, ka to visu radījusi slimīga iztēle. Vilki gan bija te, bet ne jau tūkstotis; tie gulēja zālē un gaidīja beigas. Vienā tādā brīdī mustangu mednieks ieraudzīja tikpat neizskaidrojamu, cik negaidītu pārmaiņu. Koijoti pēkšņi uzšāvās stāvus un iejoza krūmos. Klajumiņā nepalika neviens.

Vai arī tie nebija murgi? Moriss neticēja savām acīm. Viņš jau domāja, ka ir sajucis prātā.

Acis tomēr nebija vīlušas. Koijoti bija pazuduši visi kā viens. Kas gan viņus būtu izbiedējis?

No Morisa krūtīm izlauzās prieka kliedziens. Droši vien at­griezusies Tara. Varbūt tai līdzi ir arī Felims? Bija pagājis krietni ilgs laiks. Viņš bija atradies koijotu ielenkumā divas stundas.

Moriss pagriezās uz ceļiem, noliecās lejup un paskatījās vis­apkārt. Neredzēja ne suni, ne kalpu. Nekā, tikai krūmi un zari.

Viņš ieklausījās. Ne skaņas, izņemot bēgošo koijotu kaucie­nus. Laikam taču atkal viņam bija licies. Bet kāpēc koijoti laidās lapās? Vienalga, ceļš bija ibrīvs. Tagad varēja tuvoties strautam bez bailēm. Ūdens dzirkstīja Morisa acu priekšā, tā burbuļošana skanēja kā skaistākā mūzika.

Nokāpis no koka, jauneklis aizstreipuļoja līdz strautam. Pirms noliekties pie ūdens, viņš vēlreiz paskatījās apkārt. Kam viņš bija pateicību parādā par šo dīvaino izglābšanu?

Par spīti cerībai, ka tas varētu būt suns, Moriss nojauta bries­mas.

Nojauta nebija vīlusi. StaTp lapām pazibēja dzeltena, planku­maina āda; kā čūska locīdams garo, lokano ķermeni, no krūmiem laukā līda dzīvnieks, kuru nevarēja nepazīt. Tas bija Jaunās pa­saules tīģeris — ne mazāk bīstams par savu Vecās pasaules radi­nieku —, jaguārs.

Tagad bija skaidrs, kāpēc aizbēguši koijoti.

Par plēsoņas nodomiem nevarēja būt šaubu. Arī jaguārs bija

saodis asiņu smaku un steidzies šurp, lai piedalītos asiņainajās dzīrēs. Acis nenovērsdams, tas līda tuvāk zemē nokāpušajam cilvēkam, sākumā lēni, tad ātrāk un ātrāk, it kā gatavotos lēcie­nam.

Rāpties atpakaļ kokā būtu bijusi gatavā muļķība. Jaguārs kā­pelē pa kokiem kā kaķis. Mustangu mednieks to zināja. Taču, ja viņš to arī nezinātu, tikpat būtu par vēlu. Dzīvnieks jau bija pa­gājis garām kokam, kurā Moriss bija 'atradis patvērumu, bet otra koka, kurā varētu uzkāpt, tuvumā nebija.

Bet mustangu medniekam koks nenāca ne prātā, tik apmulsis viņš bija.

Instinkta vadīts, viņš metās ūdenī. Ja viņš būtu kaut mazliet padomājis, tad atcerētos, ka tas neko nelīdz. Jaguārs ne vien kāpelē kā kaķis, bet arī peld kā ūdris un ūdenī ir ne mazāk bīstams kā uz zemes.

Moriss necerēja, ka strauts, kurā viņš bija ielēcis līdz jostas vietai, glābs viņu. To viņš saprata, kad jaguārs, iznācis ūdens malā, notupās un sagatavojās lēkt. Izmisušajam cilvēkam neatlika nekas cits kā gaidīt ļaunā dzīvnieka uzbrukumu. Viņam nebija nekā, ar ko aizstāvēties, — ne naža, ne revolvera, pat ne kruķa! Ar plikām rokām uzvarēt šajā cīņā nebija nekādu izredžu.

Nelaimīgais iekliedzās kā ārprātīgs, kad dzeltenbrūnais ķer­menis saspringa lēcienam.

Taču vienlaikus ierēcās arī jaguārs. Viņš nevis metās virsū savam upurim, bet beigts iegāzās ūdenī.

Kā mustangu mednieka kliedziena atbalss krūmos atskanēja kliedziens, bet pēc tam sausi nosprakšķēja šāviens.

Milzīgs suns izskrēja no krūmiem un ielēca ūdenī tajā vietā, kur bija iegāzies jaguārs. Strauta malā parādījās garš vīrs, otrs, mazāka auguma, sekoja viņam, līksmi klaigādams.

Ievainotajam šis skats un skaņas vairāk likās kā sapnis. Tie šajā dienā bija viņa pēdējie iespaidi. Ciešanu nomocīts, Moriss vairs neattapa, ko dara. Viņš .gribēja nožņaugt uzticamo suni, kas iepriecināts peldēja apkārt, un centās atbrīvoties no stipra­jām rokām, kas bija pacēlušas viņu, lai saudzīgi iznestu malā.

Viņš vairs neuztvēra šaušalaino īstenību un iegrima vēl šau- šalainākā aizmirstībā — sākās drudzis.

Morisu Džeraldu saudzīgi nesa Zebs Stamps.

Turoties pie zīmītē minētajiem norādījumiem, mednieks pilnā sparā bija steidzies šurp. Viņš bija ieradies īstajā laikā — tieši tajā brīdī, kad jaguārs gatavojās lēkt.

Lode neaizkavēja zvēra pēdējo lēcienu, kaut gan izurbās cauri tā sirdij.

To aptvēra tikai vēlāk, jo tajā brīdī domāt nebija laika.

Kad mednieks iebrida ūdenī pārbaudīt, vai šāviens bijis nā­vējošs, viņam pašam uzbruka, viņu sagrāba nevis jaguāra ķetnas, bet nule izglābtā cilvēka rokas.