TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Šoreiz Felims gulēja ilgāk neka pirmo reizi. Jau tuvojās dienas vidus, kad viņš atmodās, un arī tikai pēc tam, kad viņam uz galvas bija uzgāzts spainis auksta ūdens un reibulis izkūpējis tik ātri, it kā būtu parādījušies sarkanādainie.

Šo dušu viņam bija sagādājis Zebs Stamps.

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, vecais mednieks bija devies pa taisnāko ceļu, pareizāk sakot, taciņu, uz Nuesesas augšteci. Nevērojot nekādas pēdas vai zīmes, viņš jāja pa prēriju uz jau minēto stigu.

No tā, ko bija stāstījusi Luīza Poindekstere un ko viņš bija uzzinājis no meklētājiem, vecais mednieks noprata, ka Morisam Džeraldam draud briesmas. Viņš centās izvairīties no satikšanās ar Poindekstera nodaļu un nokļūt Alamo ātrāk par to.

Viņš zināja, ka satikt regulatorus ir bīstami: gribot negribot būs jārāda ceļš uz iespējamā slepkavas mājokli.

Stigas līkumā Zebs tieši priekšā ieraudzīja meklētājus, kas, galvas kopā sabāzuši, acīmredzot pētīja pēdas. Taču viņš nomie­rinājās, jo neviens viņu nebija pamanījis.

— Kaut velns viņus rāvis! — Zebs murmināja. — Kā man bija to zināt, ka viņi ir te? Jājāj atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Tas prasīs vismaz stundu. Kusties, vecā! Tas nu gan nebūs tev pa prātam. Būs jāmēro liekas sešas jūdzes. Nū-ū, vecais kraķi! Jājam atpakaļ!

Un viņš ar stingru rokii pievilka pavadu.

Ticis ārā no krūmiem, Zebs jāja gar malu, līdz sasniedza taku, pa kuru iepriekšējā dienā bija jājis Diass ar saviem biedriem. No šīs vietas viņš turpināja ceļu bez jebkādas aizkavēšanās vai starpgadījumiem, līdz nonāca Alamo zemajā krastā netālu no mustangu mednieka būdas, kaut gan tā vēl nebija redzama.

Te viņš nokāpa no zirga un, kā parasts, piesardzīgi gāja uz būdu.

Ar zirgādu apvilktās durvis bija ciet, bet to vidū rēgojās liels caurums. Ko tas nozīmēja?

Zebam nebija ne jausmas. Viņš kļuva vēl piesardzīgāks un nedzirdami zagās tuvāk, it kā viņam būtu jāpielavās klāt antilo­pei.

Viņš gāja no otras puses, izmantojot koku ēnu, un beidzot, sasniedzis zirgu nojumi, notupās uz ceļiem un klausījās.

Pašā priekšā rēgojās caurums, kur bija atlauzts viens dēlis un saplēsta zirgāda. Tas Zebu izbrīnīja, bet, iekams viņš bija paguvis kaut ko izprātot, viņš izdzirdēja būdā skaļu krākšanu. Tādi krācieni, pēc viņa domām, varēja nākt vienīgi no īra de­guna.

Ielūkojies pa caurumu, vecais mednieks redzēja, ka nav mal­dījies. Gulētājs bija Felims.

Piesardzība bija kļuvusi lieka. Mednieks piecēlās un, apgājis apkārt būdai, atvēra neaizslēgtās durvis.

Viņš nemodināja Felimu, kamēr nebija salasījis pa grīdu izmē­tātās mantas.

«Viņi ir posušies ceļā,» Zebs domāja, pārlaidis skatienu tel­pai. «A, tagad atceros. Jauneklis sacīja, ka gribot šajās dienās jāt prom no šejienes. Sitas zellis nevis vienkārši guļ, bet ir pie­dzēries kā lops. To pēc smakas vien var pateikt. Diez vai kāda lāse ir palikusi pāri? Jāšaubās. Grūdīs taksim taukus! Rau, kur pudele mētājas uz sāniem, korķis izrauts. Blakus plakanā blašķe — arī tukša. Kaut viņš aizrītos! Viņš spēj uzņemt vairāk šķidruma nekā krīta prērija. Spāņu kārtis! Vesela paciņa nomesta uz grīdas. Ko tad viņš darījis ar tām? Droši vien dzēris un licis pasjansu. Bet kas izgriezis durvīs caurumu un kā sienā gadījusies sprauga? Jādomā, ka viņš zinās pateikt. Pamodināšu viņu un pajautāšu.»

— Felim! Felim!

Felims neatbildēja.

— Felim, tas esmu es! Felim!

Atbildes atkal nebija. Kaut gan pēdējo reizi Zebs iekliedzās tik skaļi, ka droši vien varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, gulē­tājs necēla ne ausu. Zebs sapurināja viņu kā pelavmaisu, bet arī tas nelīdzēja. Felims tikai norūcās un krāca tālāk.

«Ja īrs nekrāktu, es domātu, ka viņš nolicis karoti. Viņš ir pilnā kā mārks, par to nu nav šaubu. Sist nav nekādas jēgas. Sasodīts, to gan es pamēģināšu…»

Vecais mednieks ieraudzīja kaktā spaini. Tas bija pilns ar ūdeni, ko Felims sev vienīgajam zināmu iemeslu dēļ bija atne­sis no strauta. Sev par nelaimi, viņš nebija to izlējis.

Pavīpsnājis Zebs paņēma spaini un iešļāca tā saturu gulētā­jam tieši acīs.

Tas deva vēlamo rezultātu, un izsaucienu straume, kas lauzās pār viņa lūpām, saplūda ar mednieka dārdošo smējienu.

Beidzot abi norima un varēja sākties nopietna saruna. Kaut gan Felimam skurbulis vēl nebija izgājis, viņš joprojām atradās pārdzīvoto šausmu iespaidā un tā priecājās, redzot Zebu Stampu, kā neņēma pat ļaunā viņa rupjo joku.

Cik vien pastīvā mēle un dūmā galva ļāva, Felims nejautāts sāka atstāstīt briesmīgos notikumus, kas gandrīz vai bija laupī­juši viņam saprātu.

No viņa Zebs Stamps pirmo reizi uzzināja par jātnieku bez galvas.

Kaut gan baumas par šo noslēpumaino cilvēku šorīt bija klī­dušas pa Indžas fortu un gar Leonu, Zebs, rīta agrumā jādams cauri kolonijai un apstādamies tikai Kasadelkorvo, nebija saticis nevienu, kas būtu pavēstījis šo satraucošo jaunumu. īstenībā viņš bija pārmijis dažus vārdus ar Pluto un Luīžu Poindeksteri, taču iepriekšējā vakarā neviens no meklētāju grupas nebija neko stās­tījis par dīvaino parādību. Plantators kaut kāda iemesla dēļ bija bijis ļoti nerunīgs, un viņa meita nebija mēģinājusi runāt ar kādu citu.

Sākumā Zebs izsmēja Felimu, teica, ka viņš pārdzēries un cilvēks bez galvas ir viņa «iztēles auglis». Taču kad īrs palika pie sava, Zebs kļuva domījgs.

— Nu, kā tad es varēju kļūdīties! — Felims iebilda. — Vai tad es neredzēju misteru Morisu tikpat skaidri, kā šobrīd redzu jūs? Redzēju visu, izņemot galvu. Bet, kad viņš pagrieza zirgu, lai auļotu prom, redzēju arī to. Bez tam viņam bija meksikāņu serapē, segli ar sarkanu drēbi un gari zābaki no plankumainas ādas. Un kā lai es nepazītu viņa skaisto zirgu? Un ēs laikam vēl nepateicu, ka Tara skrēja viņam pakaļ un rēja uz indiāņiem …

— Indiāņiem? — mednieks iesaucās un neticīgi pašūpoja galvu. — Indiāņi, kas spēlē spāņu kārtis! Baltie indiāņi, es gribēju teikt.

— Jūs domājat, ka tie nebija indiāņi?

— Nav svarīgi, ko es domāju. Tagad nav laika spriedelēt. Stāsti tālāk, ko tu redzēji un dzirdēji.

Beidzot Felimam galva noskaidrojās un Zebam vairs nevaja­dzēja jautāt. Izgājis ārā no būdas, viņš pēc indiāņu paradumi izstiepās zālē.

Zebs gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, jo, kā viņš nereti izteicās, «iekšā nevedās domāt». Galvejieša stāsts'bija visu vēl vairāk samudžinājis.

Līdz šim bija zināms tikai par Henrija Poindekstera pazušanu; tagad klāt nāca tas, ka mustangu mednieks nebija atgriezies savā būdā, kaut gan bija zināms, ka viņš ir aizjājis un, pēc kalpa vārdiem, apsolījis būt atpakaļ vakarrīt.

Vēl neticamāks izklausījās stāsts, ka mustangu mednieks re­dzēts jājam pa prēriju bez galvas vai arī turot galvu rokā. Kas cits tas varēja būt, ja ne triks?

Tomēr savādi būtu dzīt tādus jokus laikā, kad notikusi slepka­vība un puse kolonijas iedzīvotāju meklē slepkavu. Vēl jo savā­dāk bija tas, ka par vainīgo uzskatīja tieši Morisu.

Zebs Stamps ieraudzīja neparastu apstākļu virkni, pareizāk sakot, notikumu ņudzekli, notikumus bez iemesliem, iemeslus bez sekām, noziegumus bez saprotamiem motīviem — kaut ko tādu, "kas varēja likties pārdabisks.

Monisa Džeralda un Luīzas Poindeksteres satikšanās naktī, strīds ar brāli pēc šīs satikšanās, Monisa aizjāšana prērijā, Hen­rija vēlēšanās panākt viņu un izlūgties piedošanu — tas viss bija dabisks un saprotams. Tālāk sākās sajukums un pretrunas.