TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— O, mis Luīza, paskatieties turp! Jauns puisis!

— Kāds jauns puisis?

— Tas, kuru meklē … tas pats …

— Es neviena neredzu.

— Viiņš nupat pazuda aiz kokiem. Skatieties turp, turp! Vai redzat melno spīdīgo platmali, samta svārkus un spožās sudraba pogas? Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir tas puisis.

— Tu droši vien maldies, Pluto. Te daudzi tā ģērbjas. Attā­lums ir par lielu, lai pazītu cilvēku, it īpaši, kad viņš gandrīz vairs nav saredzams … Nekas, Florinda. Noskrien lejā un atnes man cepuri un jājamtērpu. Es mazlietiņ izjāšu. Bet tu, Pluto, cik ātri vien vari, apseglo Lunu. Es negribu jāt, kad saule ir pārāk augstu. Žigli, žigli!

Līdzko kalpi bija noskrējuši pa kāpnēm, Luīza satraukta vēl­reiz piegāja pie margām. Tagad neviens netraucēja vērot prēriju un krūmus.

Bet bija jau par vēlu. Jātnieks vairs nebija redzams.

«Līdzība ļoti liela, un tomēr tas nebija viņš. Ja tas bija Moriss, kādēļ viņam vajadzēja jāt uz to pusi?»

Luīzai atkal iedūrās sirdī. Vienu reizi viņa jau bija tā jau­tājusi. ^

Luīza vairs nekavējās. Pēc desmit minūtēm viņa jau bija upes otrā krastā un iejāja krūmos, kur bija nozudis jātnieks. Viņa jāja ātri, uzmanīgi skatīdamās uz priekšu.

Uzjājusi pakalnā, no kura bija pārredzama Leona, viņa pie­peši apstājās. Viņa bija izdzirdējusi balsis.

Luīza klausījās. Kaut gan skaņas nāca vēl no tālienes, varēja jau izšķirt, ka runā vīrietis un sieviete. Kas tas bija par vīrieti? Kas tā bija par sievieti? Luīzai sāpīgi sažņaudzās sirds.

Viņa piejāja tuvāk, atkal apstājās, atkal klausījās.

Runāja spāniski. Tas meitenei nebija nekāds mierinājums. Moriss Džeralds varēja sarunāties spāniski ar Isidora Kovarubio Deloslanosu. Kreoliete pārvaldīja šo valodu pietiekami labi, lai saprastu, par ko tiek runāts, taču viņa atradās pārāk tālu, lai at­šķirtu vārdus. Spriežot pēc toņa, abiem runātājiem vajadzēja būt satrauktiem. Klausītāju tas nebūt nesarūgtināja,

Luīza piejāja tuvāk, atkal apstājās un atkal klausījās. Vīrieša balsi vairs nedzirdēja. Sieviete runāja skanīgā un stingrā balsī, it kā draudētu.

Tad iestājās klusums, aizdipināja zirgi, atkal iestājās klusums, draudīgi ierunājās sieviete, vēlreiz klusums, kuru pārtrauca pa­kavu klaboņa, it kā viens zirgs auļotu prom. Gaisā iebrēcās balsu satraukts ērglis.

Luīzai šī vieta nozīmēja daudz. Balsis nāca no turienes. Viņa pēdējo reizi apstājās netāiu no šā klajuma. No jāšanas tālāk viņu atturēja bailes uzzināt rūgtu patiesību.

Beidzot izlēmusi, Luīza pievilka pavadu un izjāja klajumā.

Šurp turp skraidīja apseglots zirgs, zemē gulēja kāds cilvēks ar sasietām rokām. Visas pazīmes liecināja, ka viņš ir miris. Sombrero un serapē, kas turpat mētājās, acīmredzot nepiederēja šim cilvēkam. Kas te vaTēja būt noticis?

Vīrietim mugurā bija krāšņs meksikāņu rančero apģērbs. Zirga sega bija ne mazāk koša un dārga.

Luīzas sirds pielija ar prieku. Dzīvs vai miris, bet šis nebija tas cilvēks, kuru viņa bija redzējusi no azotejas, un tas nebija Moriss Džeralds. Viņa bija šaubījusies, cerējusi, un cerības bija piepildījušās.

Luīza piejāja tuvāk un aplūkoja zemē gulošo. Tas gulēja uz muguras. Meitenei šķiita, ka viņa šo cilvēku ir jau redzējusi, bet droši apgalvot nevarēja.

Bija skaidrs, ka viņš ir meksikānis. Pierādījums tam bija ne vien apģērbs, bet katrs vaibsts. Šis cilvēks nebija neglīts. Gluži otrādi — viņu varēja saukt pat par pievilcīgu.

Bet ne jau tādēļ Luīza nolēca no zirga un līdzjūtīgi 'noliecās pār gulošo. Prieks, ka sasietais cilvēks nav izrādījies tas, kuru viņa bija baidījusies atrast, mudināja viņu uz šo humāno rīcību.

«Liekas, viņš nav miris. Viņš taču elpo!»

Laikam virve bija traucējusi viņam elpot. Luīza pavilka cilpu vaļīgāk.

«Tagad viņam būs vieglāk. Kas gan te noticis? Sagūstīts ar laso un norauts zemē. Tas ir visticamāk. Bet kas to varētu būt izdarījis? Es dzirdēju sievietes balsi. Vai es neesmu pārklausīju­sies? Nē, nekādā ziņā. Tā tomēr ir kāda cita vīrieša, nevis viņa platmale un serapē. Vai kopā ar sievieti būtu aizjājis vēl kāds? Nē, aizauļo ja tikai viens zirgs. Ak, viņš nāk pie samaņas! Paldies dievam! Viņš visu izstāstīs.»

— Vai jums kļūst labāk, ser?

— Senjorita, kas jūs esat? — dons Migels Diass jautāja, pa­celdams galvu un tramīgi skatīdamies apkārt. — Kur ir viņa?

— Par ko jūs runājat? Es neviena cita, izņemot jūs, neesmu redzējusi.

— Caramba! Tas ir jokaini. Vai tad jūs nesatikāt sievieti pe­lēkā zirgā?

— Jājot šurp, es dzirdēju sievietes balsi.

— Sakiet labāk — sātana balsi, tas Isidorai Kovarubio Delos- lanosai vairāk piestāvēs!

— Vai tad to izdarīja viņa?

— Maldito, jā! Kur viņa ir? Sakiet man, senjorita.

— Es nezinu. Spriežot pēc pakavu dipoņas, viņa aizjāja pa taku uz_leju. Droši vien tā bija, jo es jāju no otras puses.

— A, pa taku uz leju .. . Tātad uz mājām, pie … Jūs bijāt ļoti laipna, senjorita, ka atraisījāt cilpu. Kas cits lai to būtu darī­jis? Varbūt jūs palīdzēsiet man uzrāpties zirgā? Cerams, ka spēšu noturēties. Lai nu kā r bet palikt te es nedrīkstu. Mani ienaidnieki nav tālu. Nāc šurp, Karlito! — viņš uzsauca zirgam un uzsvilpa tam. — Nāc tuvāk, nebaidies no šīs jaukās sievietes. Tā nav tā, kas izšķīra mūs abus gandrīz uz mūžiem. Nāc šurp, mīļo zirdziņ, nāc!

Izdzirdējis svilpienu, zirgs pieskrēja saimniekam klāt un ļāva saņemt sevi aiz pavadas.

— Jūs mazliet piepalīdzēsiet, laipnā senjorita, un es būšu seglos. Tikko sēdēšu zirgam mugurā, man vairs nav ko baidīties no vajātājiem.

— Jūs domājat, ka jums dzīsies pakaļ?

— Es jau sacīju, ka man ir ienaidnieki. Bet tas nekas. Es jūtos ļoti vārgs. Vai jūs neatteiksieties man palīdzēt?

— Kāpēc lai es atteiktos? Es labprāt palīdzēšu, cik būs manos spēkos.

— Mii gracias, senjorita! Mii, mii graciasP

Ar lielām pūlēm kreolietei izdevās uzdabūt meksikāni zirgā. Gatavodamies jāt prom, viņš pievilka pavadu.

— Ardievu, senjorita! — viņš teica. — Es nezinu, kas jūs esat. Redzu, ka neesat no mūsējiem. Es domāju, ka amerikāniete. Bet tas nav svarīgi. Jūs esat tikpat laba, cik skaista. Un, ja vien kādreiz radīsies izdevība, Migels Diass neaizmirsīs šo pakalpo­jumu.

Un Koijots aizjāja, lēni, it kā viņam būtu grūti noturēt līdz­svaru. Drīz viņš nozuda aiz kokiem. Viņš aizjāja nevis pa vienu no trim ceļiem, bet pa šauru taciņu, kas tikko saredzama vijās cauri krūmiem.

Jaunajai kreolietei viss notikušais šķita kā sapnis un drīzāk savāds nekā nepatīkams.

Bet šis noskaņojums ātri mainījās, kad viņa bija pacēlusi un izlasījusi Diasa atstāto vēstuli. Tā bija adresēta Morisam Džeral- dam. Paraksts — «Isidora Kovarubio».

Uzkāpt atpakaļ zirgā Luīzai bija gandrīz tikpat grūti kā aiz­jājušajam cilvēkam.

Atceļā uz Kasadelkorvo jādama pāri Leonai, meitene upes vi

Pār zemi nolaidās Teksasas krēslas violetās ēnas, kad ievainotais, nogā­jis garu ceļu cauri dzeloņainajiem krūmiem, beidzot sasniedza strautu.

Remdējas slāpes, viņš atlaidās zālē un it kā aizmirsa pārcies­tās mokas. Kāja sāpēja, bet ne sevišķi stipri, un viņš bija pār­lieku noguris, lai lauzītu galvu par nākotni. Viņš ilgojās viena — atpūsties, un spirgtais vakarvējš, kas šūpoja vieglos akāciju za­rus, viesa cerību, ka viņš varēs atpūsties. Plēsīgie putni jau bija atgriezušies savās ligzdās, un, neviena netraucēts, cilvēks iemiga.