TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Šajā vietā taciņa savienojas ar braucamo ceļu. Netālu no tā — divus trīs akrus liels laukumiņš. Šajā miniatūrajā prērijā koku nav, ir tikai zāle. Laukumiņu ieskauj koki, bet ne tādi, kādi aug pašā ielejā. Šajā biezokni ielaužas trīs teju teju nesaskatāmas taciņas.

Isidora izjāj laukumiņa vidū un apstājusies pliķē zirgam pa kaklu, lai tas nomierinās. Kāpiens izrādījies diezgan grūts. Zirgs vairs neraujas uz priekšu un arī nedīžājas.

— Esmu ieradusies pirms norunātā laika, — Isidora nomur­mina, izvilkusi no serapē apakšas zelta pulksteni. — Ja vien viņš vispār atnāks. . . Bet ja nu neatnāk? Ak, kaut viņš varētu! Es drebu? Bet varbūt zirgs dreb? Nē, tie ir mani nervi. Es nekad neesmu tā jutusies. Vai tās būtu bailes? Laikam gan. Savādi, ka es baidos no mījotā cilvēka, no vienigā, kuru esmu mīlējusi. Ma­nas attiecības ar donu Migelu diez vai var saukt par mīlestību. Meitenes iedoma, nekas vairāk. Par laimi, es ātri izārstējos no tās. Par laimi, es atklāju, ka viņš ir mīkstčaulis. Tas mani atskur- bināja, izkliedēja manu romantisko sapni par viņu. Cik labi, ka esmu maldījusies! Tagad es viņu nicinu, jo esmu dzirdējusi, ka viņš kļuvis . . . Santissima! Vai tas var būt taisnība, ka viņš kļu­vis par laupītāju?

ūn tomēr es nebaidītos satikt viņu pat šajā malienā.

Cik savādi! Baidīties no cilvēka, kuru tu mīli, kuru tu uzskati par viscēlāko, un tajā pašā laikā nejust bailes no tā, kuru tu nicini, zinot, ka viņš ir ļauns un cietsirdīgs! Tas ir savādi… neizprotami …

Nē, nekā savāda tomēr nav. Es drebu nevis bailēs no bries­mām, bet bailēs, ka mani var nemīlēt. Tādēļ es arī drebu pie visām miesām. Tādēļ neesmu aizdarījusi acis nevienu nakti pēc tam, kad tiku atbrīvota no indiāņu gūsta.

Es nekad viņam neesmu to teikusi un nezinu, kā viņš izturē­sies pret manu atzīšanos. Bet viņam tas jāzina. Šī neziņa ilgāk nav paciešama. Labāk izmisums, pat nāve, ja es viļos savās cerī­bās^

A, es dzirdu pakavu klaboņu. Kāds jāj pa ceļu. Vai tas būtu viņš? Jā, caur kokiem pavīd viņa apģērba spilgtās krāsas. Viņam patīk to valkāt. Nav arī nekāds brīnums — tas viņam piestāv.

Svētā jaunava! Esmu ietinusies serapē, un man galvā som- brero . . . Viņš noturēs mani par vīrieti! Nost muļķīgo masku, lai viņš redz, ka esmu sieviete!

Viss notiek ātrāk nekā pantomīmā. Tiek norauts serapē, un atklājas augums, kuru varētu apskaust pati Afrodīte; tiek no­ņemta cepure, un parādās Kanovas [38] kalta cienīga galva. Klusajā vietā uz dzeloņaino krūmu fona parādās glezna, kas ir pelnījusi, ka to ierāmē, un koki it kā sargajot izstiepj uz priekšu matainās zaru rokas.

Jātnieces poza ir nepārspējama. Viņa puslīdz sēž seglos, pus­līdz stāv kapsļos, ir saredzama katra viņas sievišķīga auguma kustība.

Lai ko Isidora būtu teikusi, viņas sejā nav baiļu — vismaz neviena pazīme tās nenodod. Lūpas nedreb, vaigus neklāj bā­lums. Acis pauž gluži ko citu. Tas ir zem lepnas paļāvības mas­kas noslēpts mīlošas sievietes skatiens, ar kādu ērglene gaida atlidojam ērgli.

Jūs varat nodomāt, ka tā ir pārspīlēta glezna, varat nosaukt to par nesievišķīgu. Un tomēr tā ir īstenības kopija, un es pats to esmu redzējis ne vienu reizi vien.

Piepeši Isidora pārvēršas. Iemesls ir jātnieks, kas auļo pa līdzenumu. Zelta izšuvumi ir sievieti mald nājusi. Jātnieks mek­sikāņu tērpā ir nevis Moriss Džeralds, bet M gels D ass!

Isidoras pacilātais noskaņojums saplok. Viņa gurdi atslīgst seg­los, un skaņas, kas izlaužas pār viņas lūpām, ir drīzāk izmisīgi saucieni nekā nopūtas. Taču viņas sejā nav baiļu, ir tikai ar izai­cinājumu sajaukta vilšanās.

Koijots ierunājās pirmais.

— 'bdien, senjorita. Kas to būtu domājis, ka ieraudzīšu jūs šajos dzeloņainajos brikšņos!

— Kāda jums par to dala, don Migel Dias?

— Aplams jautājums, senjorita. Jūs zināt, ka ir un jābūt, un zināt arī, kādēļ. Jūs labi zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu. Es biju muļķis, atzīdamies toreiz, ka esmu jūsu vergs. Tas bija tas, kas jūs viens divi atvēsināja.

— Jūs maldāties, senjor. Es nekad neesmu teikusi, ka mīlu jūs. Ja es apbrīnoju jūsu jāšanas prasmi un atklāti to pateicu, jums nebija tiesību izdarīt no tā secinājumus. Es apbrīnoju to un nevis jūs. Tas bija pirms trim gadiem. Toreiz es biju meitene, un tajā vecumā tādas lietas atstāj spēcīgu iespaidu. Mēs esam tik dumias, ka ārējais spožums mūs pievelk vairāk nekā morālās īpašības. Tas viss pieder pagātnei, un . . . tā tam ari iāhūt.

— Nē, tā nav, don Migel Dias. Ne ar vienu vārdu, ne ar Vienu skatienu neesmu likusi jums manīt, ka mīlu jūs. Izveicīgs jātnieks — lūk, kas jūs man bijāt, vairāk nekas. Toreiz jūs tāds bijāt, bet varbūt arī šķitāt. Bet kas jūs esat tagad? Jūs labi zināt, ko par jums runā šeit un ne tikai šeit, bet arī pie Riograndes.

— Es neuzskatu par vajadzīgu atbildēt uz tenkām, vienalga, vai tās palaiduši nodevīgi draugi vai melīgi ienaidnieki. Esmu ieradies nevis lai dotu, bet gan lai uzklausītu paskaidrojumus.

— No kā?

— No jums, daiļā donja Isidora.

— Jūs esat pašpārliecināts, don Migel Dias. Neaizmirstiet, senjor, ar ko jūs runājat! Ņemiet vērā, ka mans tēvs ir …

— … viens no lepnākajiem plantatoriem pie Riograndes un jūs — brāļameita vienam no lepnākajiem hasiendas īpašniekiem Teksasā. Es par to visu esmu domājis. Esmu domājis arī par to, ka man pašam kādreiz piederēja hasienda, bet tagad es esmu tikai zirgu mednieks. Caramba! Un kas par to? Jūs neesat no tām sievietēm, kas nicina cilvēku tādēļ, ka viņš nav bagāts. Jūsu acīs nabadzīgs mustangu mednieks ir līdzvērtīgs simts zirgu ganām­pulku saimniekam. Man ir pierādījums, cik jums cēla dvēsele,

— Kāds pierādījums? — Isidora jautāja, pirmo reizi juzda­mās neērti. — Kur ir šis pierādījums?

— Šajā skaistajā vēstulītē, kas man rokā un kuru parakstījusi donja Isidora Kovarubio Deloslanosa. Tā adresēta tādam pašam zirgu tirgotājam kā es. Nav nepieciešamības dot to jums rokā. Jūs taču pazīsiet vēstuli arī no tālienes?

Viņa pazina vēstuli. To pierādīja viņas spējā sakustēšanās un Diasam veltītais zvērojošais skatiens.

— Kā tā nonākusi jūsu rokās, senjor? — viņa jautāja, pat nemēģinādama slēpt sašutumu.

— Nav svarīgi. Tā pieder man, un sen jau esmu centies to dabūt. Ne tādēļ, lai uzzinātu, ka vairs neinteresējaties par mani — tas man tāpat ir skaidrs —, bet ka esat aizrāvusies ar viņu. Šajā vēstulē teikts, ka jūs mīlat mustangu mednieku Morisu. Skaidrāk vairs nevar pateikt. Jūs ilgojaties ielūkoties viņa skaistajās acīs, Mii demonios! Jūs viņu savu mūžu vairs neredzēsiet!

— Ko tas nozīmē, don Migel Dias?

Jautāts tika drebošā balsī. Un nebija arī nekāds brīnums: Koi­jotam bija tāda seja, kurai vajadzēja iedvest bailes.

To pamanījis, viņš atbildēja:

— Jūsu bailes ir pamatotas. Es jūs esmu pazaudējis, cienītā, bet nevienam citam arī jūs nepiederēsiet. To es esmu izlēmis.

— Ko tieši?

— To, ko es teicu, — ka neviens cits nesauks jūs par savu un mustangu mednieks Moriss vismazāk.

— Ak tā?

— Jā, tā gan. Apsoliet man, ka vairs nesatiksieties ar viņu, vai arī jūs neaiziesiet no šīs vietas!

— Jūs jokojat, don Migel?

— Es runāju pilnīgi nopietni, donja Isidora.

Ka tie nav tukši draudi, tas bija acīm redzams. Koijots gan bija gļēvulis, tomēr viņa skatienā varēja lasīt saltu apņēmību, bet roka jau sniedzās pēc mačetes spala.