TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Taču viņu mērķis jau ir zināms.

Daudzi bija ieradušies jau iepriekšējā dienā kopā ar dragū­niem. Citi, tālāk dzīvojošie un daži mednieki, bija pienākuši klāt nupat. Šajā rītā Kasadelkorvo pagalmā ļaužu bija vairāk nekā iepriekšējā dienā, kaut gan pirmajos meklējumos bija piedalīju­šies arī kareivji.

Visi bija civiliedzīvotāji, un tomēr daļa no viņiem izcēlās ar zināmu organizētību. Tos varēja noturēt par brīvprātīgajiem, kaut gan viņus sauca par regulatoriem [37] .

Nekā īpaša nedz viņos, nedz viņu apģērbā, ieročos vai ceļa piederumos nebija. Nezinātājs nepateiktu, ka tie ir regulatori. Viņi cits citu pazina. Viņi sprieda par Henrija Poindekstera no­slepkavošanu un atzina mustangu mednieku Morisu par vainīgo..

Otrs sarunu temats bija radniecīgs. Aculiecinieki stāstīja pā­rējiem, ko viņi redzējuši iepriekšējās dienas vakarā prērijā.

Daži sākumā neticēja un uzņēma to kā joku. Taču tas tika stāstīts ar tādu nopietnību, ka pat skeptiķi vairs nešaubījās, ka ir tāds jātnieks bez galvas.

Protams, daži mēģināja atrast dīvainajai parādībai izskaidro­jumu. Vienīgais, kas apmierināja visus, bija robežsarga izvirzī­tais izskaidrojums, — ka zirgs bijis īsts, bet jātnieks gan ne.

Kādā nolūkā šāds triks izstrādāts un kas to izgudrojis, to ne­viens neņēmās izskaidrot.

Pasākumam, kas bija viņus sapulcinājis, vajadzēja sagatavo­ties ātri. Visi jau zināja, kas būs darāms, un gaidīja Vudliju Poindeksteru, kuram vajadzēja vadīt šīsdienas ekspedīciju, gai­dīja viņa rīkojumus.

Plantators savukārt kavējās, cerēdams sameklēt pavadoni — cilvēku, kas varētu aizvest viņus uz Alamo, uz mustangu med­nieka Morisa būdu. Tāda cilvēka nebija. Plantatori, tirgoņi, vei­kalnieki, juristi, mednieki, zirgu un vergu tirgotāji — visi vien­līdz maz zināja par Alamo.

Izrādījās, ka kolonijā ir tikai viens cilvēks, kas varētu uzņem­ties šo pienākumu — vecais Zebs Stamps. Taču Zebs nebija at­rodams. Viņš bija devies kaut kur tālu uz medībām, un vairāki ziņneši cits pēc cita atgriezās tukšā.

Pašā hasiendā bija sieviete, kas varētu parādīt meklētājiem ceļu līdz iedomātā slepkavas pavardam.

Vudlijs Poindeksters to nezināja, un labi vien bija. Ja lep­nais plantators zinātu, ka miesīgā meita var aizvest viņu uz vien­

tuļo būdu pie Alamo, viņa bēdas par pazaudēto dēlu padziļinātu apziņa, ka meita nomaldījusies neceļos.

Arī pēdējais cilvēks, kas bija aizsūtīts sameklēt Zebu Stampu, atgriezās hasiendā viens. Atriebības alkas vairs nebija valdāmas, un regulatori devās ceļā.

* *

Līdzko nodaļa vairs nebija saredzama, pašā hasiendā satikās divi cilvēki, kas būtu varējuši izpalīdzēt meklētājiem.

Viņu sarunā nebija nekā nosodāma, nekā iepriekš paredzēta. Tā bija vienkārša sagadīšanās. Zebs Stamps tikko bija atgriezies no medībām un atvedis uz hasiendu «laupījumu», kā viņš to dē­vēja, kuru bija sagādājusi uzticamā šautene.

Zebam Stampam Luīza, protams, bija mājā. Vēl vairāk — viņa gaidīja tikšanos ar nepacietību, ar tik svelošu nepacietību, ka viņa visu iepriekšējo dienu no rīta līdz vakaram nenolaida acu no ceļa.

Drīz pēc tam, kad trokšņainais pūlis bija nozudis, parādījās Zebs uz savas vecās ķēves. Tā bija apkrauta ar medījumu un lēni kulcināja pa ceļu otrpus upes, jau griezdamās uz hasiendas pusi.

Luīza nopriecājās, ieraugot sirmgalvja milzīgo augumu. Šajā cilvēkā viņa saskatīja īstu draugu, kuram varēja droši uzticēt vis­apslēptākās domas. Un tagad viņa gribēja atdot tam noslēpumu, kas bija gruzdējis sirdī nakti un dienu.

Zebs vēl nebija spēris kāju ar akmens plāksnēm izliktajā pa­galmā, kad Luīza jau gaidīja viņu azote jā. Bezbēdīgais smaids, ar kādu viņš nāca, liecināja, ka cilvēks vēl nekā nezina par no­tikušo nelaimi. Bija manāma vienīgi neizpratne, kad viņš ievē­roja, ka lielie vārti ir aizvērti un aizbultēti. Hasiendā to nemē­dza darīt, vismaz pašreizējā īpašnieka laikā ne. Vēl vairāk Zebu izbrīnīja nēģera drūmā sejas izteiksme, un viņš jautāja:

— Kas tev noticis, Pluto, veco zēn? Tu izskaties pēc suņa, kuram līdz saknei nocirsta aste. Un kāpēc gaišā, dienas laikā vārti ir ciet un nobultēti? Vai tad kaut kas ir noticis?

— Kā tad, mister Tamp, ka noticis. Ir notikusi nelaime. Vai, liela, liela nelaime!

— Ej nu! — mednieks iesaucās, drūmā toņa satraukts. — Vai tiešām kas ļauns? Saki jel ātrāk, Pluto. Nevar būt nekā ļaunāka par to, kas rakstīts tev uz sejas. Vai kaut kas atgadījies tavai jaunajai saimniecei? Mis Luīza . ..

— Nē, nē, mis Luīzai nekas nav noticis. Bet kaut kas līdzīgs.

Jaunā mis ir iekšā. Nāciet, mister Tamp. Viņa pati pastāstīs jums briesmīgo jaunumu.

— Vai saimnieks arī ir iekšā? Viņš taču ir mājā, vai ne?

— Nav gan. Pašreiz nav. Saimnieks ir tālu piom no mājām. Viņš aizjāja pirms ceturtdaļstundas. Pašreiz viņa tur nav. Viņš aizjaja-prērijā, kur savvaļas zirgi, tur, kur pirms mēneša notika lielas medības. Jūs tak zināt, mister Zeb?

— Prērijā, kur savvaļas zirgi? Kas viņam tur meklējams? Kas aizjāja viņam līdzi?

— Tur ir misters Kolhūns un citi. Bija vesels bars. Pluto saka taisnību.

— Un jaunais misters Henrijs — vai viņš arī aizjāja?

— Ak, mister Tamp! Tā jau ir tā mūsu nebaltā diena. Misters Henrijs arī ir aizjājis. Viņš nekad vairs neatgriezīsies. Viņa zirgs pārskrēja mājā viss vienās asinīs. Oi, oi, ļaudis runā, ka misters Henrijs esot jau beigts.

— Beigts? Vai tu dzen jokus vai runā nopietni, nēģeri?

— Pavisam nopietni, mister Tamp. Man grūti to pateikt. Viņi visi aizjāja meklēt līķi.

— Še, aizstiep to visu uz virtuvi. Tur ir tītars un pāris meža vistu. Kur atrodama mis Luīza?

— Esmu te, mister Stamp. Nāciet iekšā, — mednieku uzru­nāja labi pazīstamā balss, kas šoreiz skanēja tik bēdīgi, ka viņš to gandrīz vai nepazina. — Ak, vai, viss, ko Pluto jums stāstīja, ir tīrā patiesība. Mans brālis nav redzēts kopš aizvakarvakara. Viņa zirgs atgriezās ar asiņainiem segliem. Ak, Zeb, par to pat briesmīgi domāt!

— Jā, tie patiesi ir bēdīgi jaunumi. Viņš kaut kur aizjāja, un zirgs atgriezās bez viņa? Es negribu jūs lieki sāp nāt, mis Luīza, bet, tā kā viņš tiek meklēts, tad es varu palīdzēt, tāpēc es gribētu zināt kaut ko vairāk.

Luīza pastāstīja visu, ko zināja. Viņa noklusēja vienīgi to, kas bija noticis dārzā un pirms tam. Viņa atsaucās uz Oberdoferu, apgalvojot, ka Henrijs sekojis mustangu medniekam.

Zebs bija sašutis, padzirdot, ka ļaudis tur Morisu aizdomās par slepkavību.

— Tie ir meli! — mednieks kliedza. — Neķītri meli! Tas ir netīrs lops, kas to izdomājis. Tas nav iespējams. Mustangu med­nieks nav no tiem, kas darītu tādas lietas. Un kāpēc lai viņš būtu to darījis? Ja nu vēl viņiem būtu bijušas sliktas attiecības .. . Bet tā taču nebija. Es pats esmu dzirdējis, ka mustangu mednieks saka par jūsu brāli visu to labāko. Jūsu brālēnu Kašu gan viņš necieta ne acu galā, bet tad man jājautā, kurš gan viņu ieredz?

Atvainojiet, ka es tā runāju. Ja nu jūsu brālis sastrīdējies ar mustangu mednieku un viņi saplēsušies, tad …

— Nē, nē! — iesaucās jaunā kreoliete, savās bēdās aizmirsusi visu. — Starp viņiem viss bija nokārtots. Henrijs neko neiebilda. Viņš tā teica, un Moriss . . .

Sarunas biedra skatiens lika meitenei apklust. Aizklājusi seju ar rokām, viņa lāva vaļu asarām.