TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Ak tā . .. — nomurmināja Zebs. — Tātad starp viņiem kaut kas bija? Jūs sakāt, mis Luīza, ka izcēlās ķilda starp jūsu brāli…

— Manu dārgo, dārgo Zeb! — viņa iesaucās, atņemdama ro­kas no sejas un skatīdamās apjukušajam medniekam tieši acīs. — Apsoliet, ka neizpaudīsiet nevienam manu noslēpumu! Apso­liet to kā draugs, kā godīgs un kārtīgs cilvēks! Vai apsolāt?

Mednieks kā zvērot pacēla savu plato roku un iezvēla sev pa krūtīm.

Pēc piecām minūtēm viņš jau zināja noslēpumu, ko sieviete reti kad izpauž un, ja izpauž, tad tikai tādam, kuram var pilnīgi uzticēties.

Mednieks brīnījās mazāk, nekā varēja gaidīt.

— Nekas, mis Luīza, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Zebs Stamps tur neredz nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Sievietes vien­mēr ir un paliek sievietes — prērijā tāpat kā visā pasaulē. Un, ja kāds apgalvos, ka, iemīlot mustangu mednieku, jūs neesat izvē­lējusies īsto, tā būs rupja kļūda. Viss pārējais, ko jūs man stās­tījāt, apstiprina to, ko es teicu, — ka mustangu mednieks nav iejaukts tc dā netīrā lietā, ja kaut kas tamlīdzigs vispār ir noticis. Cerēsim, ka viss būs labi. Kādi ir pierādījumi? Tikai tas, ka zirgs atgriezies ar asins traipiem uz segliem?

— Ir vēl cits. Ļaudis vakar bija izjājuši meklēt, sekojuši pē­dām un atraduši kaut ko tadu, par ko negribēja man teikt. Es nojautu, ka tēvs negrib man stāstīt, ko viņi redzējuši. Citiem es baidījos jautāt. Viņi atkal ir prom, aizjāja īsi pirms jūsu iera­šanās.

— Bet mustangu mednieks? Ko saka viņš pats?

— Ak, es domāju, ka jūs zināt. Viņš vēl nav atrasts. Mori Dieu, mori Dieu! Viņš varbūt kritis no tās pašas rokas, kas noga­linājusi manu brāli.

— Jūs sakāt, ka viņi jājuši pa pēdām? Un vai viņi atrada pē­das? Ja vien viņš ir dzīvs, viņam jābūt Alamo. Kāpēc viņi ne­jāja uz turieni? A, saprotu. Neviens cits lāgā nezina, kur tas ir. Un, ja viņus veda tas pienapuika Spengleis, viņš krīta prērijā neieraudzīja nevienu pēdu. Vai viņi atkal aizjāja pa to pašu ceļu?

— Jā. Kāds teica, ka jāšot.

— Nu, ja jau viņi devušies meklēt mustangu mednieku, es arī varu jāt. Es noteikti atradīšu viņu ātrāk.

— Tāpēc es arī ļoti vēlējos jūs redzēt. Tētim līdzi aizjāja daudz visādu salašņu. Viņu vidū bija vairāki tādi, kurus sauc par regulatoriem. Viņi runāja par linčošanu. Daži zvērēja nežēlīgi atriebties. Ak dievs, ja viņi atradīs viņu un Moriss nevarēs pie­rādīt savu nevainību, aklās dusmās … un ja vēl ir tāds palīgs kā Kasijs… jūs saprotat, ko es domāju. Kas to lai zina, ko vi­ņam var izdarīt? Dārgais Zeb, manis dēļ, viņa, sava drauga, dēļ steidzieties, steidzieties! Jums jānokļūst Alamo pirmajam un jā­brīdina Moriss. Jūsu zirgs nav nekāds ātrais. Ņemiet manējo, vienalga, kuru jūs atrodat stallī…

— Jums ir sava taisnība, — mednieks viņu pārtrauca, grasī­damies iet. — Puisim var iziet čābiski, un es darīšu visu, lai vi­ņam palīdzētu. Neraizējieties, mis Luīza. Sevišķi nav ko steigties. Mana ķēve labi -zina ceļu. Ar jūsu lāsumaino man ne visai gribas jāt. Es labāk pats ar savu kleperi. Bez tam ar to varu jāt kaut vai tūlīt, ja vien Pluto nav noņēmis seglus. Varbūt jūsu brālim nekas ļauns nav noticis. Un, kas attiecas uz mustangu mednieku, man ir skaidrs, ka viņš ir nevainīgs kā bērns mātes klēpī.

Zebs lācīgi paklanījās un izgāja no azotejas, bet jaunā kreo­liete devās uz savu istabu.

Panisku baiļu pārņemtais Koijots un trīs viņa biedri metās pie saviem zir­giem un steigšus ielēca seglos.

Viņi vairs nedomāja par atgriešanos pie Morisa Džeralda bū­das. Gluži otrādi, viņi domāja, kā tikt pēc iespējas tālāk no vien­tuļā mājokļa, kura saimnieks bija parādījies viņiem tik dīvainā izskatā.

Ka tas bijis «dons Morisio», par to neviens no viņiem nešau­bījās. Visi četri pazina viņu — Diass labāk par visiem —, bet katrs »© viņiem pietiekami labi, lai varētu apgalvot, ka tas bijis īrs. Tas bija viņa zirgs, viņa jaguārādas zābaki, viņa serapē, kuru bija auduši navaho cilts indiāņi un kas atšķīrās no parastajiem meksikāņu serapē, un viņa galva!

Viņi nebija apstājušies, lai izpētītu vaibstus, bet cepure vēl bija galvā, un viņi pazina melno, spīdīgo sombrero, kuru mēdza valkāt Moriss. Iekļuvis mēness gaismas joslā, tas bija paspīdējis viņu acu priekšā.

Bez tam viņi bija redzējuši lielo suni, un Diass zināja teikt, ka tas ir mustangu mednieka suns. Nikni rūkdams, suns bija me­ties viņiem virsū, kaut gan bez visa tā uzbrucēji bija pārbijušies līdz nāvei.

Ko kājas nes viņi drāzās caur brikšņiem un, uzjājuši pa stāvo nogāzi — ne pa gravu, kur bija paredzēts sagaidīt upuri, — sa­sniedza līdzenumu.

Arī te viņi ne'uz mirkli nepiestāja, bet auļoja tālāk pāri līdze­numam, līdz sasniedza krūmus, kur viņi tik veiksmīgi bija pār­vērtušies par komančiem.

Pretējā metamorfoze notika paviršāk un tāpēc arī ātrāk. Viņi ar skubu nomazgāja no ķermeņa kaujas krāsojumu (ūdens bija paņemts līdzi lielās pudelēs), ar skubu izvilka no koka dobuma savus meksikāņu apģērbus un, ar ne mazāku skubu uzvilkuši tos mugurā, uzlēca zirgos un jāja uz Leonu.

Atceļā viņi runāja tikai par jātnieku bez galvas, bet, neizsa­kāmu šausmu pārņemti, viņi nekādi nespēja izskaidrot šo pārda­bisko parādību. Joprojām būdami neziņā, ciema nomalē viņi šķīrās un devās katrs uz savu būdu.

— Caray! — iesaucās Koijots, pārkāpis pār savas būdas sliek­sni un atkritis niedru gultā. — Gaidi vien, ka pēc visa tā nāks miegs. Santos Dios! Tādu skatu! Asinis stingst dzīslās. Un man nav ar ko sasildīties. Pudele ir tukša, krogs ciet, visi guļ. Madre de Dios! Kas tas varētu būt? Spoks? Nē. Es pats aptaustīju tā miesu un kaulus, Visente no otras puses tāpat. Santissima! Acis taču nebūtu mani vīlušas! Ja tas ir biedēklis, tad kam un kāpēc tas vajadzīgs? Kam, izņemot mani un manus biedrus, nāktu prātā prērijā rīkot karnevālu? Mii demonios, cik riebīgs karnevāls! Caray, vai kāds nav aizsteidzies man priekšā? Varbūt šo piedā­vājumu pieņēmis kāds cits un nopelnījis tūkstoš dolāru? Varbūt tas bija īrs, nogalināts, ar nocirsto galvu rokās? Nē, nevar būt, tas ir smieklīgi, neticami, neiespējami. Bet kas tad? A, sapratu. Jā, tā tas noteikti ir. Kāds viņu brīdināja, ka mēs ieradīsimies, vai vismaz viņam pašam radās aizdomas. Šī komēdija tika izspē­lēta, lai izbiedētu mūs. Iespējams, ka viņš pats bija tuvumā un redzēja mūsu apkaunojošo bēgšanu. Maldito! Bet kas mūs būtu nodevis? Neviens. Neviens taču nezināja par mūsu nodomu. Bet kā tad viņš spēja sagatavot tādu velnišķu pārsteigumu? A, es aizmirsu, ka mēs jājām pa prēriju gaišā dienas laika. Mūs droši vien redzēja. Tā būs, tā būs. Un, kamēr mēs krūmos ģērbāmies, tas otrs izsekoja mūs un izstrādāja tādu pašu triku. Tas ir vienī­gais izskaidrojums. Muļķi tādi! Iztrūkties no putnu biedēkļa! Caramba! Nav ko vilcināties. Rīt pat došos atpakaļ uz Alamo. Tas tūkstotis būs mans, kaut arī man vajadzētu pelnīt to vesela gadu. Šā vai tā, bet tas darbs ir jāpadara. Pietiek ar to, ka es pazaudēju Isidoru. Varbūt tas tā nav, bet jau pati doma nav iztu­rama. Ja vien man nāks ausīs, ka viņa to mīl, ka viņi ir satiku­šies pēc tam … pēc tam … Ak dievmāte! Es zaudēšu prātu un dusmās iznīcināšu ne tikai šo nīstamo cilvēku, bet arī sievieti, kuru es mīlu. Ak, donja Isidora! Daiļuma eņģeli un viltības dē­moni Es varu nožņaugt tevi savos apkampienos vai nodurt ar dunci! Izvēlēties ļaušu tev pašai.