TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Vakarā grupas dalībnieki nevis gāja gulēt, bet salasījās ap ugunskuru, kas jau sprakstēja izcirtumā.

Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Daudzi no tiem, kas bija aiz­jājuši, zinādami, ka viņi nav nepieciešami, bija atstājuši savas mugursomas un blašķes palicējiem. Viskija pietiktu visai nak­tij — pat tad, ja dzertu vienā dzeršanā.

Par spīti bagātīgajiem dzeramā krājumiem un bezbēdīgajiem pagaļu sprakstiem, vakariņotāji jutās nomākti. Dienā gūtie iespaidi neļāva atraisīties priekam.

Jūs varat jūsmot par mērenām izpriecām pie ģimenes pa­varda. Reizēm, atrazdamies prērijā, pats esmu ilgojies pēc tā, bet tagad, pamezdams skatienu atpakaļ un salīdzinādams prēriju un mājas pavardu, es nevaru neizsaukties:

«Dodiet man ugunskuru un piecus sešus manus medību bied­rus ap to, dodiet man vēlreiz, un es atdošu jums visu savu uz­krāto bagātību un visu savu nevajadzīgo slavu. Es ar prieku at­došu jums visu to līdz ar rūpēm un darbu, kas nepieciešams, lai noturētu bagātību un slavu.»

Ap ugunskuru sēdošo cilvēku noskaņojums bija vienkārši iz­skaidrojams. Visiem joprojām rēgojās spokainais tēls. Visi vēl joprojām bija baiļu varā. Viņi neparko nespēja izskaidrot, kas ir šis lietuvēns. To nezināja ne Spenglers, ne Kolhauns.

Kolhauns likās satriekts visvairāk. Savilcis uzacis, viņš sēdēja tālāk no ugunskura, koku paēnā, un kopš dragūnu aizjāšanas nebija pavēris muti. Šķita, ka viņš neilgojas pievienoties tiem, kas sildās pie sārta, un nolēmis turēties tālāk, lai nenokļūtu ska­tienu krustugunīs. Acis viņam joprojām nedabiski spīdēja, sejā bija izbaiļu atspulgs.

— Paklau, Kaš Kolhaun! — uzsauca viens no jaunekļiem, kas jau bija krietni iesilis. — Nāc šurp, veco zēn, iedzersim! Mēs visi jūtam tev līdzi un darīsim visu, lai atriebtos par tevi un ta­viem tuviniekiem. Bet nevajag taču visu laiku staigāt ar nokārtu degunu, kā tu patlaban. Nāc šurp un ļauj, lai tevi ielīksmo mo- nongahelietis! Tev uzreiz kļūs labāk, tici man.

Vai nu Kolhaunu iepriecināja tas, kā iztulkota vdņa klusē­šana, kas visiem bija dūrusies acīs, vai viņš izjuta iekšēju aicinā­jumu pievienoties draugu pulkam, bet viņš pienāca pie uguns un apsēdās starp iereibušajiem jaunekļiem. Pirms apsēšanās viņš iedzēra pamatīgu malku no pasniegtās pudeles.

No šā brīža Kolhauns pārvērtās kā uz burvja mājienu. Drū­mums izgaisa bez miņas, un Kolhauns kļuva tik jautrs, ka dažs labs no klātesošajiem nobrīnījās. Nebija saprotams, kā var tā uz­vesties cilvēks, kuram, kā domāja, vēl no rīta nogalināts brālēns.

Kaut gan Kolhauns bija atnācis kā viesis, drīz viņš sāka jus­ties kā saimnieks. Kad katrs bija iztukšojis savu pudeli, izrādījās, ka viņam to ir neizsmeļami krājumi. No viņa ietilpīgajām seglu somām iznira pudele pēc pudeles, kuras bija atstājuši kopā ar majoru aizjājušie dragūni.

Kolhauna skubinātajiem un viņa piemēra iedvesmotajiem jaunajiem plantatoriem asinis sāka ritēt straujāk; viņi lēkāja ap ugunskuru, pļāpāja, dziedāja, dejoja, auroja un pat vārtījās pa zemi, līdz beidzot alkohols tos pievārēja. Daba prasīja savu, un jaunekli lāvās miegam, dažs varbūt pirmo reizi tik stipri iereibis.

Kapteinis atlaidās zālē pēdējais.

Viņš apgūlās pēdējais, bet piecēlās pirmais. Līdzko dzīres bija beigušās un gulētāji cieši iemiguši, Kolhauns uzrausās kājās un, laipodams starp tiem, manījās pazust. Viņš atsēja zirgu, ielēca seglos un bez trokšņa jāja prom.

Kolhauna rīcība neliecināja, ka viņš būtu iereibis. Gluži otrādi — šķita, ka viņš ir skaidrāks par skaidru un ir apņēmies piepildīt kādu iepriekšēju nodomu.

Kas viņam nedeva miera? Varbūt, brāļa mīlestības dzīts, viņš gribēja uzmeklēt noslepkavoto un atklāt noslēpumu? Varbūt, aiz­jājot viens, gribēja parādīt savu centību?

Pēc vairākām frāzēm, kas Kolhaunam neviļus paspruka, jājot cauri mežam, bija noprotams, ka viņam tiešām ir tāds nodoms.

— Paldies dievam, pašreiz spīd mēness, un tie puiši ātrāk par sešām stundām nepamodrsies. Man pietiks laika pārmeklēt katru krūmu nostūri pāris jūdžu apkaimē. Ja vien līķis ir tur, es to atradīšu. Bet ko tas varētu nozīmēt? Ja es vienīgais to būtu re­dzējis, es domātu, ka sāku jukt. Bet to redzēja visi, līdz pēdējam cilvēkam. Visvarenais dievs, kas tas varētu būt?

Viņš nepaguva izteikt šos vārdus, kad viņam pār lūpām izlau­zās baiļu kliedziens. Viņš apturēja zirgu, it kā draudētu bries­mas.

Jādams pa sānceliņu, Kolhauns tuvojās iepriekš minētajai sti­gai. Jau grasīdamies uzjāt uz tās, viņš redzēja, ka nav vienīgais, kas izvēlējies ceļošanai šo vēlo nakts stundu.

Svešinieks jāja Kolhaunam pretī pa stigu — ne lēni kā viņš, bet ātros rikšos.

Jau ilgi pirms tam, kad mēness apspīdētais svešinieks bija paguvis piejāt tuvāk, Kolhauns redzēja, ka tam nav galvas.

Acis nevīla Kolhaunu. Spožo gaismu, kas apsudraboja nepa­zīstamā plecus, neatstaroja seja ne uz tiem, ne starp tiem. Tā nevarēja būt mēness radīta ilūzija. Šo pašu tēlu Kolhauns bija redzējis arī saules gaismā.

Tagad viņš redzēja vēl vairāk: nāves bālo un asinīm aptaš­ķīto galvu jātnieks turēja klēpī. Kolhauns pazina zirgu, jātnie­kam plecos uzmesto svītraino serapē, jaguārādas zābakus, zirga segu — tas viss piederēja mustangu medniekam Morisam.

Kapteinim laika bija gana apbrīnot «visu sīki. Šausmu sava- žots, viņš stāvēja uz sānceliņa kā sasalis. Šķita, ka viņa zirgs pār­dzīvo to pašu. Dzīvnieks drebēja pie visām miesām un nemēģi­

nāja kustēties pat tad, kad jātnieks bez galvas atradās jau pavi­sam tuvu un viņa zirgs sprauslādams uz mirkli apstājās pret! pārbiedētajam Kolhauna zirgam.

Tikai tad, kad bērais mežonīgi iezviedzās un pavisam tuvu tam iekaukdamies atsaucās suns, tikai tad, kad bērais bija pagrie­zies atpakaļ uz stigas un jau rikšoja tālāk, Kolhauns juta atvieg­lojumu, juta, ka atgūst runas spēju.

— Debesu tēvs! — viņš iesaucās drebošā balsī. — Ko gan tas nozīmē? Vai tas ir cilvēks? Varbūt nešķīstais gars mozē mani? Vai visa diena būtu bijis murgs? Bet varbūt es esmu sajucis prātā … sajucis . .. sajucis? …

Ne visai sakarīgajai runai sekoja acumirklīga rīcība. Lai kāds būtu bijis meklēšanas iemesls, tagad Kolhauns acīmredzot attei­cās no sava mērķa, jo, pagriezis zirgu, viņš pa to pašu ceļu jāja atpakaļ, tikai daudz ātrāk, neapstādamies, kamēr nebija sasniegta nometne.

Tad, piezadzies pie ugunskura, Kolhauns nogūlās starp jau­nekļiem — nevis lai iemigtu, bet gan lai drebinādamies sagaidītu, kad rīts apspīdēs viņa seju un izdzēsīs drausmo spulgoņu iedubu- šajās acīs.

Jau mazā gaismiņā ap Kasadelkorvo hasiendu bija manāma rosība.

Pagalmā drūzmējās apbruņoti ļaudis, kaut gan pēc kareivjiem .tie neizskatījās. Vieni cilāja smagas mednieku šautenes vai div- stobrenes, citi — pistoles, revolverus un lielus nažus, daži pat tomahaukus.

Sarkanos flaneļa kreklos, no krāsainām segām un Kentuki parķa šūtās jakās, brūnās pašaustās vadmalas un zilās kokvilnas biksēs ģērbušies brašie vīri ar filca un ādas cepurēm galvā un garos mītas ādas zābakos un briežādas stulpiņos veidoja Teksasas pierobežas kolonijās bieži vērojamu ainu.

Kaut gan viņu izturēšanās bija neparasta un viņi visi cilāja ieročus, nevarēja pateikt, kāpēc šie ļaudis te salasījušies. Pat tad, ja viņiem būtu vismiermīlīgākie nolūki, viņi būtu bruņojušies un ģērbušies gluži tāpat.