TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Kas bija šis rēgs? vai tiešām cil­vēks?

Tā jautāja Koijots un viņa pārbiedētie biedri. Tāpat bija jau­tājis galvejietis, līdz beidzot, iedzēris kārdinošo viskiju, bija uz laiku aizmirsis bailes.

Līdzīga doma radās majora vadītajai meklētāju grupai, kas ieraudzīja jātnieku bez galvas agri no rīta prērijā.

Viņi skatījās uz rietumiem. Saule spīdēja acīs, un nekas vai­rāk par siluetu nebija saredzams — vismaz nekas tāds, kas lieci­nātu par līdzību ar mustangu mednieku Morisu.

Galvejietis bija skatījies no rietumiem, no saules puses, un saredzējis pietiekami daudz, lai domātu, ka jātnieks stipri atgā­dina viņa saimnieku.

Mēness gaismā četri meksikāņi, kas pazina Morisu Džeraldu pēc izskata, secināja to pašu.

Kā Felims, tā meksikāņi izjuta vistrakākās bailes.

Majora ekspedīcijas dalībnieki gan nebija tādu baiļu varā, taču jutās ne mazāk satraukti un neprata izskaidrot šo dīvaino parādību.

— Nu, ko jūs teiksiet, kungi? — majors uzrunāja tos, kas bija sanākuši viņam apkārt. — Jaatzistas, ka es nekā nesaprotu.

— Vai ta nav indiāņu viltība? — kāds ieminējās. — Mēģinā-, jums ievilināt mūs lamatās?

— Parak slikta ēsma, — otrs atteica. — Mani ar tādu nepa- ķertu.

— Es domāju, ka tie nav indiāņi, — sacīja majors. — Kādas ir jūsu domas, Spengler?

Pēddzinis neziņā papurināja galvu.

— Vai tas nevarētu būt kads pārģērbies indiānis? — majors atkal uzrunāja Spengleru.

— Es nezinu vairāk par jums, major, — pēddzinis atbildēja. — Droši vien kaut kas tamlīdzīgs. Kas gan cits? Viens no di­viem — vai nu cilvēks, vai putnu biedēklis.

— Skaidrs, ka putnu biedēklis! — iesaucās vairāki, kurus acīmredzot apmierināja šī hipotēze.

— Lai kas tas būtu — cilvēks, biedēklis vai velns, — ierunā­jās viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas reiz jau bija izteicis veselīgu spriedumu, — es neredzu iemesla, kādēļ mums būtu jā­baidās sekot tam pa pēdām, ja vien tādas ir palikušas.

— Ja ir palikušas, — atbildēja Spenglers, — drīz mēs tās ieraudzīsim. Mēs jājam uz to pašu pusi. Vai varam .jāt tālāk, major?

— Noteikti. Tāds sīkums nedrīkst mūs aizkavēt. Uz priekšu!

Jātnieki turpināja ceļu, daži diezgan negribīgi. Ekspedīcijā

bija cilvēki, kas labprāt grieztos atpakaļ, ja vien viņiem ļautu vaļu. Fie viņiem piederēja arī Kolhauns, kas bija satriekts vai­rāk par visiem. Ieraugot dīvaino parādību, acis viņam bija kļu­vušas nedabiski stiklainas, lūpas nobālējušas, apakšžoklis atkāries un atsedzis zobus, kurus viņš ar mokām valdīja, lai tie nesāktu klabēt.

Ja nebūtu vispārēja apjukuma, to ievērotu visi. Taču tagad visu skatieni bija pievērsti vienam punktam, un, kad jātnieks bez galvas beidzot pazuda un nodaļa devās tam pa pēdām, kap­teinis jāja pats pēdējais, lai nevienam nekristu acīs.

Pēddzinis bija spriedis pareizi. Vieta, kur noslēpumainais jāt­nieks kādu laiku bija stāvējis, atradās tieši viņu ceļā.

Bet, it kā gribēdams pierādīt, ka nav cilvēks, jātnieks nebija atstājis nevienu pēdu.

Izskaidrojums tam tomēr bija gluži dabisks. Tur, kur zirgs bija pagriezies, sākās ar baltiem oļiem klāts līdzenums. Pēddziņu valodā to sauca par krīta prēriju. Šur un tur bija izsvaidīti ak­meņi, un uz tiem varēja saskatīt švīkas — acīmredzot no paka­viem. Taču šīs zīmes spēja atklāt vienīgi pēddziņa asais ska­tiens. Bet arī šīs pēdas drīz pazuda, jo pāri bija gājis savvaļas zirgu bars.

Viņi varētu doties tālāk uz to pašu pusi, kurp devies jātnieks bez galvas. Ceļu viņiem rādītu saule, bet vēlāk — vakarzvaigzne. Taču viņus interesēja apkaltā mustanga pēdas, un pusstunda pa­gāja veltīgos pēdu meklējumos. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, Spenglers atmeta tiem ar roku.

Neatlika nekas cits kā griezties atpakaļ un iekārtoties uz naktsguļu krūmos.

Tika nolemts otrā rītā atsākt meklēšanu.

Tomēr to neizdevās izdarīt. Notika neparedzētais.

Līdzko viņi bija iekārtojuši nometni, ieradās kurjers ar ziņo­jumu majoram. To sūtīja apgabala pavēlnieks, kura štābs atra­dās Sanantoniodebeharā. Vispirms papīrs bija nogādāts Indžas fortā, bet no turienes tālāk.

Kas teikts ziņojumā, to varēja noprast no majora pavēles «ne- vilkt nost zābakus un neņemt nost seglus». Zirgi vēl nebija pa­guvuši nožūt, kad dragūni atkal kāpa tiem mugurā.

Papīrs darīja zināmu, ka komanči pastrādājuši varasdarbus, ne pie Leonas, bet piecdesmit jūdzes uz austrumiem, netālu no Sanantonio.

Tagad tās vairs nebija baumas vien. Laupītāji tuvojās, slepka­vodami vīriešus, sievietes un bērnus, dedzinādami viņu mājas.

Majoram tika pavēlēts nezaudēt laiku un steigties turp.

Civiliedzīvotāji varēja palikt, bet draudzībai un vecāku mīles­tībai vajadzēja piekāpties nepieciešamības priekšā. Vairums no viņiem bija pievienojušies ekspedīcijai bez iepriekšējas sagata­vošanās, uzmetot plecā tikai šautenes. Tagad izsalkums lika sevi manīt.

Neviens nemēģināja atteikties no iesāktās meklēšanas. Vaja­dzēja tikai apmainīt zirgus un nodrošināties ar ēdamo, un tad varēja turpināt meklēšanu.

Neliela grupiņa palika ar Spengleru, lai uzmeklētu amerikāņu zirga pēdas, kurām, kā paredzēja pēddzinis, vajadzēja vest atpa­kaļ uz Leonu. Pārējie kopā ar dragūniem jāja uz fortu.

Pirms šķiršanās no Poindekstera un viņa draugiem majors pa­stāstīja viņiem par to, par ko līdz šim bija klusējis — par asinīm un to, kā pēddzinis izskaidro šo atradumu. Tā kā majoram pašam nebija paredzams piedalīties meklēšanā, viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt visu tiem, kas turpinās dzīt pēdas.

Viņš ar skumjām izteica aizdomas par jauno īru, ar kuru viņam vienmēr bija bijušas labas attiecības. Pienākums tomēr bija stādāms augstāk par visu, un, kaut gan viņš neticēja, ka mustangu mednieks varētu būt vainīgs, pareizāk sakot — uzska­tīja, ka tas nav iespējams, viņš nevarēja neatzīt, ka pierādījumi vēršas pret jaunekli.

Plantators un viņa draugi gan vairs nešaubījās. Tagad, kad jautājums par indiāņiem atkrita, visi vienbalsīgi pasludināja Morisu Džeraldu par slepkavu.

Oberdofera stāsts apgaismoja tikai traģiskā notikuma sākumu, Henrija Poindekstera zirgs, atgriezdamies ar asiņainiem seg­liem, — beigas. Trūkstošos posmus ātri vien aizpildīja gan pēd­dziņa skaidrojums, gan minējumi.

Taču neviens nemēģināja izdibināt slepkavības motīvus, vis­maz neviens nopietni par to nedomāja. Džeralda naidīgo noska­ņojumu saistīja ar viņa un Kolhauna ķildu. Nosprieda, ka viņš savas dusmas izgāzis uz visu Poindeksteru ģimeni.

Spriedums bija aplams, taču iedomātā slepkavas pēdu meklē­tāji galvu par to daudz nelauzīja. Viņiem prātā bija tikai atmaksa.

Ar tādu apņemšanos viņi arī šķīrās. Tika nolemts turpināt meklēšanu otrā rītā. Vajadzēja līdz galam izpētīt abas pēdas un

atrast abus pazudušos dzīvus vai mirušus.

* *

*

Grupa ar Spengleru priekšgalā palika turpat, kur vieitu pār- nakšņošanai bija izvēlējies majors.

Viņu bija apmēram desmit cilvēku. Pēc lielākas nodaļas ne­bija nekādas vajadzības. Briesmas no komančiem šajā rajonā vairs nedraudēja.

No šiem deviņiem vai desmit daži bija palikuši aiz ziņkārības, daži aiz biedriskuma. Galvenokārt tie bija jauni vīrieši — plan- tatoru dēli. Viņu vidū bija arī Kolhauns, atzīts grupas vadītājs, kaut gan par vīru, kura pavēlēm visiem būs jāklausa bez ieru­nām, tika atzīts Spenglers.