TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un palūkojās apkārt, it kā jautātu, ko no viņa grib.

Nopratis, ka cilvēks runā pats ar sevi, suns snauda tālāk.

— Es negaidu no tevis atbildi, vecais draugs. Es pats zinu, man nemaz nav jāsaka. Man pietiktu ar vienu glāzīti, bet es ne­uzdrošinos nobaudīt ne lāsīti pēc tā, ko man pateica saimnieks. Pēc visas tās kravāšanās mēle līp pie aukslējām, it kā es būtu mēģinājis norīt piķi. 2ēl gan, ka misters Moriss izspieda no ma­nis solījumu, ka neduršu pudelei klāt ne pirkstu. Un vēl tagad, kad tā nevienam nav vajadzīga! Viņš teica, ka nepalikšot te ilgāk par vienu nakti pēc atgriešanās. Viņš taču neizdzers vienā vakarā divas kvartas! Ja nu vienīgi tas vecais grēkāzis Stamps atnāk viņam līdzi… Velns lai parauj to pļēguru! Nu, tad tai dzirai beigas! Tas iztemps vairāk par pašu saimnieku. Vienīgais mierinājums, ka mēs brauksim atpakaļ uz savu veco Balibalahu. Hip, hip, urā! Tur es dzeršu īstu īru šņabīti, nevis šito amerikāņu suslu. To iedomājoties vien, var zaudēt prātu. Hip, hip, urā!

Aušīgi smiedamies, Felims meta līdz griestiem un ķēra savu

filca cepuri. Tad nomierinājies viņš kādu laiku sēdēja kluss, do­mās izbaudīdams tos priekus, ko solīja Balibalaha.

Taču sapnis drīz pievērsa Felima uzmanību apkārtējiem priekš­metiem — īpaši viskija pudelei kaktā. Viņa skatienā jautās aiz­vien lielāka iekāre.

— Manu dārgum! — īrs uzrunāja apklūgoto trauku. — Tu esi bezgala skaista, kad tā paskatās, nudie. Tu taču mani nenodosi, ja es tevi vienu reizīti nobučošu? Tikai vienu buču. Gabals tādēļ taču nenokritīs. Pat saimnieks neko neteiks, ja dabūs zināt, kā es noņēmos ar saiņošanu un cik putekļu sarijos. Ceru, ka viņš ne­turēs mani pie vārda — mēs taču braucam prom. Kā lai dodos ceļā, ne malciņu neiebaudījis? Tā es saimniekam arī pateikšu, kad viņš atgriezīsies, un viņš nedusmosies. Bez tam ir vēl viens attaisnojums. Viņš kavējas jau desmit stundas. Teikšu viņam, ka ieņēmu vienu muti, lai nevajadzētu domāt par viņu. Skaidrs, ka misters Moriss nebūs dusmīgs. Piķis un zēvele! Es tikai druscītiņ paostīšu, un pēc tam gan jau redzēs, kā būs … Guli, Tara, es neiešu ārā.

Redzēdams, ka runātājs pasper soli uz durvju pusi, suns bija piecēlies.

Bet mēmais radījums bija pārpratis Felimu, kas izgāja laukā palūkoties, vai saimnieks netuvojas, lai pārtrauktu viņa mīlinā- šanos ar pudeli.

Redzēdams, ka gaiss ir tīrs, Felims ieslīdēja kaktā, attaisīja pudeli un, pacēlis pie lūpām, izdzēra mazliet vairāk par «vienu muti».

Nolicis pudeli vietā, viņš atkal apsēdās uz krēsla. Pēc kāda laika viņš uzrunāja sevi:

— Nudie netieku gudrs, kur tas saimnieks aizķēries . .. Tei­cās būt atpakaļ ap astoņiem no rīta, bet tagad jau nāk vakars, jābūt sešiem, ja Teksasas saule nemelo. Kas viņam varētu būt lēcies? Kā tu domā, Tara?

Šoreiz Tara piekrītoši nošķaudījās — bija iegrūdusi degunu pārāk dziļi pelnos.

— Vai nav noticis kaut kas nelabs? Ja tā, vecais draugs, kas būs ar mums? Tad mums ilgi neredzēt Balibalahu. Ja nu izdotos pārdot saimnieka mantas .. . Dzeramais kauss viens pats — tas ir īsts sudrabs — segs visus ceļa izdevumus. Piķis un zēvele! Es tak nekad neesmu dzēris no tā mazā trauka! Droši, ka no tā vis­kijs garšos daudz labāk. Tagadīt ir īstā reize pamēģināt.

To teikdams, Felims izņēma kausu no ceļasomas un piepildīja no pudeles. Iztukšojis kausu vienā rāvienā, viņš stāvēja un šmakstināja lūpas, it kā vērtētu dzērienu.

— Ak tētīt, es tak nezināju, ka tā tiešām garšo labāk!—viņš sacīja, turēdams vienā rokā kausu, otrā pudeli. — Rādās, ka vis­kijs ir pavisam cits.

Tagad kalps pielika pie mutes pudeli, pēc tam atkal domīgi šmakstināja lūpas kā īsts lietpratējs.

— Jā, no sudraba trauka tomēr garšo labāk. Bet varbūt man tā tikai liekas? Vienīgais, ko es varu darīt, lai būtu par to pilnīgi drošs, ir vēlreiz iedzert no kausa. Tad es zināšu skaidri, jo taga- dīt no pudeles esmu ierāvis divreiz, bet no tā trauka vienreiz. Taisnība dārgāka par visu. Kālab mazajai, jaukajai krūzītei nepa­rādīt tādu pašu godu kā lielajai appītajai pudelei?

Kauss vēlreiz tika pieliets un tā saturs nekavējoties nogādāts neapmierinātā lietpratēja kārajā mutē.

Vai Felims pārliecinājās par kausa pārākumu, vai atzina, ka priekšroka tomēr dodama pudelei, nav zināms. Pēc ceturtās no­garšošanas viņš acīmredzot nosprieda, ka pagaidām baudīts gana, un nolika abus traukus.

Bet tad viņam iešāvās prātā iziet laukā un paskatīties, vai nenāk saimnieks.

— Iesim, Tara! — viņš uzsauca. — Pastaigāsim pa prēriju. Ja saimnieks vispār atgriezīsies, mēs viņu ieraudzīsim. Nāc šurp, vecais kranci! Misteram Morisam būs patīkami redzēt, ka mēs par viņu uztraucamies.

Sunim sekojot cieši pa pēdām, galvejietis izgāja cauri ar krū­miem pieaugušajai gravai un sāka rāpties kraujā. Ticis augšā, viņš apstājās.

No šejienes pavērās skats uz līdzenumu.

Saule jau bija zemu, pie paša apvāršņa, bet labi apgaismoja prēriju. Redzēt varēja tālu. Šur un tur līdzenumā auga pa vien­tuļam kaktusam vai jukai. Citādi līdzenums bija kā galds, un pat koijots nevarētu aizlobt pāri nepamanīts.

Tālu tālu bija redzama tumša meža josla.

Galvejietis skatījās uz to pusi, no kuras vajadzēja parādīties saimniekam.

Ilgi nebija jāgaida. No kokiem iznira jātnieks. Viņš devās uz Alamo.

Līdz jātniekam vēl bija vesela jūdze, bet uzticamais kalps jau pazina tajā savu saimnieku. Nevarēja būt divu domu, ka tas ir Morisa košais svītrainais serapē — īsts navaho cilts indiāņu au­dums. Tas mirdzēja rietošās saules staros, sarkanajām, baltajām un zilajām joslām kontrastējot ar līdzenās prērijas tumšo no­krāsu.

Tiesa, Felims brīnījās, kāpēc saimnieks tādā tveicīgā vakarā uzmetis serapē uz pleciem un nevis piesējis pie segliem.

— Izskatās ērmoti, vai ne, Tara? Akmeņi nokaituši tā, ka vai cep uz tiem gaļu, bet saimniekam tā neliekas. Vai tik viņš nav saķēris iesnas tai ūķī, vecā Dufera kroģelī? Pat cūkai negribētos tur dzīvot. Mūsu mājele salīdzinājumā ar to ir gatavā pils.

Kādu laiku Felims klusēdams vēroja tuvojošos jātnieku, kas jau atradās pus jūdzi atstatu.

Kad Felims atkal ierunājās, viņa balss skanēja citādi. Tajā gan vēl jautās izbrīna un prieks, bet tas bija samocīts prieks.

— Mozus māte! — viņš iesaucās. — Ko viņš sadomājis? Piķis un zēvele! Uzmetis serapē nevis uz pleciem, bet uz galvas! Viņš grib mūs izāzēt, Tara. Viņš grib mūs abus pārsteigt. Ak djevs, bet tas tomēr ir ērmoti. Izskatās tā, itin kā viņam nebūtu galvas. Nudie nav! Ko tas var nozīmēt? Svētā jaunava! Ja es nezinātu, ka tas ir saimnieks, iztrūktos pa īstam. Bet vai tas ir saimnieks? Mūsu saimnieks tā kā būtu garāks. Bet galva? Pasargi mūs, svē­tais Patrik, kur viņam galva? Tā tak nevar būt ievīstīta serapē! Neizskatās vis. Ak, Jēzus, te kaut kas nav labi! Ko tas nozīmē, Tara?

Runātāja tonis atkal bija mainījies. Tagad tajā bija saklau­sāmas izbailes. Tas pats bija lasāms Felima sejā.

Arī suns bija pārvērties. Tas stāvēja Felimam mazliet priekšā, pa pusei pietupies, pa pusei sagatavojies lēcienam, ar plati ieplēs­tām acīm veroties jātniekā, kas tagad jau bija labi ja divsimt jardus no viņiem.

Kad Felims bija izteicis pēdējo jautājumu, ar kuru noslēdzās viņa monologs, suns, it kā atbildot, žēli iekaucās.