TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Kaut gan abas grupas bija izjājušas gandrīz no vienas un tās pašas vietas un devušās apmēram uz vienu pusi, starp tām nebija ne mazākās līdzības. Šie četri jātnieki bija meksikāņi.

Nebija vajadzīga sevišķa pieredze vai ass skatiens, lai to no­teiktu. Šo vīru jāšanas veids, spēcīgā kāju muskulatūra, ko izcēla dziļie segli, ap pleciem apņemtie spilgti krāsainie serapē, platās velvetona bikses, lielie pieši pie zābakiem un sombrero ar pla­tajām malām liecināja, ka tie ir vai nu meksikāņi, vai cilvēki, kas uzvilkusi meksikāņu drānas.

Nebija apstrīdams, ka tie ir meksikāņi. Iedzeltenā āda, smai­lās bārdiņas, melnie, biezie un īsie, bet ne ar dzirklēm apgriez­tie mati, pareizie vaibsti raksturoja spāņu-acteku tipu, kas tagad apdzīvo seno Montesumas teritoriju.

Viens no jātniekiem bija augumā lielāks par saviem biedriem. Viņam bija labāks zirgs, bagātāks apģērbs, smalkāk izstrādāti ieroči un ceļa piederumi, un arī pēc visa pārējā varēja spriest, ka viņš ir šā četrinieka vadītājs.

Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit četrdesmit gadu, kaut gan, spriežot pēc gludajiem, apaļajiem vaigiem, kurus rotāja īsa un rūpīgi kopta bārdiņa, viņam varēja dot mazāk gadu, nekā īstenībā bija. Ja nebūtu ledainā, zvēriskā skatiena un rupjo vaibstu, kas liecināja par noslieci uz brutalitāti, šo cilvēku va­rētu saukt pat par glītu.

Skaisti veidotā mute ar līdzenu, baltu zobu rindām pat smai­dot atstāja nepatīkamu iespaidu. Tas atgādināja ironisko smīnu, ar kādu kārdinātājs, panācis savu, atskatās uz radības māti.

Tomēr ne jau šā skatiena dēļ viņš kā palamu bija iemantojis visā Teksasā labi pazīstamā dzīvnieka vārdu.

Neapskaužamo iesauku «Koijots» viņš bija izpelnījies ar sa­viem darbiem un raksturu.

Kā tas varēja gadīties, ka Koijots šajā agrajā rīta stundā citu priekšgalā jāja pa prēriju, pie tam pilnīgi skaidrā, ja pirms da­žām stundām viņš bija redzēts piesūcies savā būdā, piesūcies tā, ka nespēja uzņemt viesi un pateikt tam kaut ko jēdzīgu?

Šo pēkšņo un zināmā mērā dīvaino pārmaiņu nebija grūti izskaidrot. Tā kļuva saprotama, ja izsekoja katrai viņa kustībai no Kolhauna aiziešanas līdz tam brīdim, kad viņš kopā ar saviem biedriem jau sēdēja seglos.

Jādams prom, Kolhauns nebija aizvēris būdas durvis, un tās stāvēja vaļā līdz rītam.

Ap saullēktu Koijotu pamodināja drēgnums. Tas viņu mazliet atskurbināja. Izlēcis no savas ar ādu apklātās gultas, viņš klup­dams sāka steberēt pa būdu un lādēties par aukstumu un vaļā atstātajām durvīm.

Varēja gaidīt, ka Koijots durvis nekavējoties aizvērs, taču viņš to nedarīja. Tas bija vienīgais caurums, pa kuru būdā iespī­dēja gaisma, un gaisma Koijotam bija vajadzīga, lai izdibinātu, kas īsti viņu pierāvis kājās.

Agrā rīta pelēkā gaisma vēl vāji apspīdēja būdu, un tikai pēc laba laika, iztaustījies visapkārt, vairākkārt paklupis un sulīgi nolamājies, Koijots atrada meklēto — paprāvu, ķirbim līdzīgu trauku ar siksnu ap vidu; parasti viņš tajā glabāja ūdeni, bet visbiežāk kādu stiprāku dzērienu. Smarža to gan apliecināja, taču, īpašniekam par sarūgtinājumu, izrādījās, ka trauks ir tukšs.

— Sangre de Cristo! — Koijots iesaucās un vēlreiz sakratīja trauku, lai pārliecinātos, ka tas no tiesas tukšs. — Ne lāsītes uz paģirām! Mēle līp pie zobiem. Rīkle deg tā, it kā tai būtu izlaista cauri vesela panna kvēlojošu ogļu. Velns parāvis, tas nav iztu­rams! Ko lai iesāk? Ko, jau gaišs? Nudie. Būs jālaiž uz pilsēteli. Var gadīties, ka senjors Dofers jau attaisījis savas lamatas, lai ķertu agros putnus. Ja tā, tad Koijots būs viņa apmeklētājs. Ha- ha-ha!

Pārmetis trauka siksnu pār plecu un iemaucis galvu serapē, viņš devās uz ciematu.

Krodziņš atradās pāris simtu jardu no Koijota būdas, tajā pašā upes pusē. Šo taku viņš pazina tik labi, ka būtu varējis iet pa to ar aizsietām acīm. Pēc divdesmit minūtēm viņš jau bija aizklunkurojis līdz izkārtnei ar uzrakstu «Uz ātru roku».

Koijotam laimējās. Oberdofers bija bārā un apkalpoja savus agros apmeklētājus — dažus kareivj us, kas bija aizlavījušies garām sardzei, lai iestiprinātos jau no paša rīta.

— Mein Gott, mister Dies! — teica saimnieks un bez liekām ceremonijām atstāja sešus klientus, kas dzēra uz parāda, lai ap­kalpotu vienu naudīgo. — Mein Gott, vai tiešām jūs tik agri augšā? Es zinu, ko jūs gribat. Jūs gribat, lai es iepildu jūsu pu­delē to meksikāņu dzērienu ag … ag … Nu, ka jūs to saucat?

— Agvardiente 1 . Jūs uzminējāt, kavaljero. Tas ir tieši tas, ko es gribu.

— Vienu dolāru, tas maksā vienu dolāru.

— Caramba! Esmu maksājis pietiekami bieži, lai zinātu cenu. Te būs nauda, un te būs trauks. Lej iet pilnu, bet veicīgi!

— Jūs j steidzaties, mein Herr? Es jūs ilgi neaizkavēšu. Jūs droši vien dodaties uz prērijas zirgiem. Baidos tikai, ka, ja baros būs labi zirgi, īrs jums tos nocels. Viņš izjāja pagājušajā naktī. Viņš atstāja manu māju vēlu pēc pusnakts, ļoti vēlu. Dīvains viesis ir šis mustangu mednieks, misters Moriss Šeralts. Neviens nezina, kas no viņa sagaidāms. Es nevaru teikt par viņu nek© sliktu. Man viņš bija labs apmeklētājs. Viņš samaksāja kā bagāts vīrs, naudas viņam bija kā spaļu. Mein Gott, kabatas viņam bija piebāztas pilnas ar dolāriem.

Oberdofera paziņojums, ka īrs izjājis «uz prērijas zirgiem», stipri ieinteresēja meksikāni. Par to liecināja izbrīnās izsauciens un nepacietīgās kustības, klausoties juceklīgos paskaidrojumus.

Tomēr viņš negribēja, ka to kāds manītu. Viņš nevis izpraš­ņāja stāstītāju, bet, nevērīgi stiepdams vārdus, atteica:

— Kāda man da]a, kavaljero. Prērijā mustangu ir, cik uziet, pietiek visiem Teksasas zirgu medniekiem. Palieciet sveiks, sen­jor, un dodiet man agvardienti.

Drusku apbēdināts, ka viņam nav ļauts izmēļoties līdz galam, vācietis steidza pieliet ķirbi; nemēģinot atjaunot sarunu, viņš to pār leti pasniedza meksikānim, saņēma pretī dolāru, iemeta to atvilktnē un gāja atpakaļ pie kareivjiem, kas dzēra uz parāda.

Par spīti slāpēm, Diass, izgājis no krodziņa, netaisīja vaļā trauku, šķita, pat nedomāja par to. Dzeršana viņam vairs nebija prātā. Viņu bija satraucis kaut kas stiprāks par vēlēšanos remdēt slāpes.

Lai kas tas arī būtu, meksikānis nejāja taisnā ceļā uz mājām: vispirms viņš iegriezās trijās tādās pašās būdās ciemata nomalē, kur dzīvoja viņam līdzīgi vīri, un tikai tad devās uz savu būdu.

Atgriezies viņš pirmo reizi pamanīja pakavu nospiedumus tajā vietā, kur netālu no viņa mitekļa bija stāvējis pie koka pie­siets zirgs.

— Caramba! — Koijots iesaucās. — Šonakt te bijis kapteinis amerikānis. Velns parāvis! Man kaut kas nāk prātā… Un es domāju, ka esmu nosapņojis. Es nojaušu, kas šim uz sirds. Viņš dabūjis zināt par dona Morisio aizjāšanu. Varbūt viņš ieradīsies vēlreiz, cerēdams, ka es būšu uz pekām? Ha-ha! Tam vairs nav nozīmes. Man viss ir skaidrs, un man viņa padomi nav vajadzīgi. Man jānopelna tie tūkstoš dolāri. Mii pesos! 1 Tāda laime! Tikko būšu tos saņēmis, jāšu atpakaļ uz Riograndi, un tad paskatīsi­mies, ko mēs darīsim ar Isidoru.

Koijots neuzkavējās būdā pārāk ilgi. Ar steigu notiesājis dažus kumosus žāvētas gaļas, viņš uzdzēra virsū agvardienti. Pēc tam viņš saķēra un apsegloja zirgu, pielika smagos piešus, pie­sēja pie segliem īso šauteni, iebāza makstīs pāris revolverus, pie­stiprināja pie jostas mačeti, uzlēca zirgā un ātri aizjāja.