TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Majora lūgums, pats par sevi saprotams, bija pavēle, kurai paklausīja pat tie, kas nebija viņam tieši pakļauti. Visi palika uz vietas, bet pēddzinis un majors aizjāja.

Jardus piecdesmit tālāk Spenglers apstājās.

— Vai redzat, major? — viņš jautāja, rādīdams uz zemi.

— Es būtu akls, ja neredzētu, — atbildēja majors. — Asiņu peļķe patiešām ir tik liela, ka gandrīz vai jādomā, ka te pār­griezta rīkle bizonim. Ja asinis ir iztecējušas no cilvēka dzīslām, tad esmu ar mieru derēt, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.

— Miris, — teica pēddzinis. — Miris ātrāk, nekā šīs asinis kļuvušas tumšas.

— Kā tu domā, Spengler, kā asinis tās varētu būt?

— Meklējamā cilvēka, vecā plantatora dēla asinis. Tādēļ es negribēju, ka viņš nāktu šurp.

— No viņa nav ko slēpt patiesību. Ar laiku viņš to tik un tā uzzinās.

— Pareizi, major, bet mums vispirms jānoskaidro, kādos ap­stākļos notikusi slepkavība. Es netieku gudrs.

— Nav divu domu, ka to izdarījuši indiāņi. Komanči, kas cits?

— Tikai ne viņi, — pārliecināts atbildēja pēddzinis.

— Kāpēc tu tā saki, Spengler?

— Ja te būtu bijuši indiāņi, mēs atrastu nevis divu, bet četr­desmit zirgu pēdas.

— Tas taisnība. Jāšaubās, vai komanči iedrošinātos uzbrukt vienatnē, pat lai nogalinātu …

— Slepkavas nav ne komanči, ne kādas citas cilts indiāņi. Uz stigas redzamas divu zirgu pēdas. Kā redzat, abi tie bijuši ap­kalti. Komanči nejāj ar apkaltiem zirgiem, vienīgi, ja viņi kādu nozaguši. Abi jātnieki bijuši baltie. Vienu pēdu rindu atstājis mustangs, otru — amerikāņu zirgs. Ceļā uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu. Atceļā pa priekšu gājis amerikāņu zirgs, bet mustangs tam sekojis, kaut gan grūti noteikt, kādā attālumā. Pa­teikšu to precīzāk, ja aizjāsim uz to vietu, kur abi pagriezušies atpakaļ. Tālu tas nevar būt.

— Labi, jāsim turp, — piekrita majors. — Es pateikšu, lai pārējie paliek savās vietās.

Nodevis rīkojumu, viņš sekoja pēddzinim.

Pēdas veda vēl piecsimt jardus tālāk. Apstiprinājās pēddziņa

pieņēmums, ka uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu, bet at­ceļā sekojis amerikāņu zirgam.

Šajā vietā pēdas izbeidzās: kā jau zinām, te abi zirgi bija pagriezušies un devušies atpakaļ pa savām pēdām. Taču pirms griešanās atpakaļ tie kādu laiku bija stāvējuši zem Kanādas ap­ses. Par to liecināja ap koku izmīdītā zeme.

Pēddzinis nokāpa no zirga un ņēmās uzmanīgi aplūkot zemi.

— Te viņi bijuši kopā, — pēc dažām minūtēm secināja pēd­dzinis, — un diezgan ilgi, kaut gan abi palikuši seglos. Viņi drau­dzīgi sarunājušies, tādēļ lieta kļūst vēl mīklaināka. Viņi laikam sastrīdējušies vēlāk.

— Ja ir tā, kā tu saki, Spengler, tu esi īsts burvis. Saki, — kā tu to visu vari zināt?

— Pēdas pasaka, major, pēdas. Tas ir diezgan vienkārši. Es redzu, ka pēdas šur un tur pārklāj viena otru, tātad jātnieki bi­juši tuvu viens otram, bet zirgi nav varējuši nostāvēt mierīgi un dīdījušies. Kas attiecas uz laiku, tad viņi uzkavējušies tik ilgi, lai varētu izsmēķēt veselu cigāru. Te ir arī gali. Redziet, nosmē­ķēti līdz pēdējam.

Pēddzinis pieliecās, pacēla cigāra galu un pasniedza to majo­ram.

— No tā es secinu, — viņš turpināja, — ka abi jātnieki, lai viņi būtu kas būdami, stāvēdami zem šī koka, nav bijuši naidīgi noskaņoti viens pret otru. Vīri nesmēķē kopā, lai pēc brīža pār­grieztu viens otram rīkli. Ķilda varēja izcelties tikai pēc tam, kad viņi bija beiguši smēķēt. Ka ķilda notikusi, par to es nešaubos. Kā es te stāvu, viens no viņiem nogalējis otru. Kurš no viņiem to izdarījis, tas ir diezgan skaidrs. Nabaga misters Poindeksters, viņš nekad vairs neredzēs savu dēlu starp dzīvajiem!

— Tas ir ļoti mīklaini, — piezīmēja majors.

— Tā nu tas ir, goda vārds!

— Bet līķis — kur tas varētu būt?

— Tas mani mulsina visvairāk. Ja tie būtu bijuši indiāņi, es nebrīnītos, ka līķis pazudis. Ievainotu cilvēku viņi aizstieptu līdzi, lai izmantotu par dzīvu mērķi, bet beigtu varbūt apēstu. Bet te nav bijis ne smakas no indiāņiem. Ticiet man, major, viens no jātniekiem nolaidis no kājas otru. Bet ko viņš izdarījis ar līķi, to es nevaru pateikt un var būt, ka neviens nevar pateikt.

— Bezgala dīvaini! — iesaucās majors, uzsvērdams abus vār­dus. — Bezgala dīvaini!

— Var gadīties, ka mēs vēl atminam šo noslēpumu, — turpi­nāja Spenglers. — Mums jāatrod zirgu pēdas pēc tam, kad tie atstājuši nozieguma vietu. Varbūt kaut ko izdosies uzzināt. Te mums vairs nav ko darīt. Varam jāt atpakaļ, major. Vai teikt viņam?

— Kam? Misteram Poindeksteram?

— Jā.

— Tu esi pārliecināts, ka nogalinats tieši viņa dēls?

— O, nē! Galvot es nevaru. Esmu pārliecināts tikai par to. ka vecais Poindeksters atjājis šurp ar vienu no tiem zirgiem, kas bijuši pagājušās nakts notikuma liecinieki. Es salīdzināju pēdas. Ja vien jaunais Poindeksters sēdējis tieši tajā zirgā, baidos, ka dzīvu viņu mēs vairs neredzēsim. Man nepatīk, ka tas otrs jājis aiz viņa.

— Spengler, vai tev ir kādas aizdomas, kas bijis tas otrs?

— Nav ne jausmas. Ja vecais Oberdofers nebūtu stāstījis, man ne prātā nenāktu mustangu mednieks Moriss. Tas gan ir apkalts mustangs, tomēr es neņemos apgalvot, ka tas bijis tieši viņa mustangs. Skaidrs, ka tas nav iespējams. Jaunais īrs nav no tiem, kas ceļ traci nieka dēļ un spēj nogalināt ar saltu aprēķinu.

— Es domāju, ka tev taisnība.

— Ja jaunais Poindeksters ir nogalēts un to izdarījis Moriss Džeralds, tad viņi droši vien godīgi cīnījušies un plantatora dēls šajā cīņā zaudējis. Mani mulsina vienīgi tas, kur palicis līķis un kāpēc izlijis tik daudz asiņu. Mums jāiet vēl tālāk pa pēdām. Varbūt izdosies secināt kaut ko prātīgu. Vai pateikt vecajam, ko es domāju?

— Nesaki vis. Viņš jau zina pietiekami daudz. Labāk būs,'ja viņš uzzinās šo drausmīgo patiesību pamazām. Nesaki ne vārda par to, ko mēs te redzējām. Tu jāsi tālāk pa pēdām no tās vietas, kur atradām asinis, bet es centīšos vest visus tev līdzi tā, lai ne­viens nemanītu.

— Lai notiek, major, — teica pēddzinis. — Es jau varu iedo­māties, no kurienes pēdas ved atpakaļ. Dodiet man desmit minū­tes laika, un tad es jūs pasaukšu.

To pateicis, Spenglers jāja atpakaļ pie asiņu peļķes. Pārlaidis tai šķietami paviršu skatienu, viņš iegriezās sānstigā.

Norunātajā laikā atskanēja griezīgs svilpiens. Pēc skaņas va­rēja spriest, ka pēddzinis aizjājis gandrīz jūdzi no asiņainās drā­mas vietas.

Ekspedīcijas vadītājs, kas jau bija atgriezies pie pārējiem, deva rīkojumu jāt tālāk. Kopā ar Poindeksteru un citiem bagā­tiem plantatoriem viņš jāja pa priekšu, neuzticēdams nevienam sava pēddziņa mīklainos atklājumus.

Majors veda ekspedīciju nevis pa stigu, bet šķērsām cauri mežam. Tas tika darīts, lai nesagādātu nomāktajam tēvam nevajadzīgas mokas, ieraugot dēla asinis. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki neko nenojauta par šo atradumu.

Tagad viņi virzījās pa lopu taciņu, uz kuras divi jātnieki tikko varēja turēties blakām. Šur un tur taciņa kļuva par dažiem jar­diem platāka, lai tūlīt atkal sašaurinātos.

Vienā tādā klajumā no biezokņa izlēca jaguārs. Skaistā dzel­tenbrūnā āda bija nosēta ar spīdīgām rozetēm, stiprās, lokanās kājas balstīja gludu ķermeni, kas nobeidzās ar garu asti. Tas bija īsts dzīvais zibens, rets dzīvnieks pat šajā vientuļajā stūrī.