TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Pirms izjāšanas prērijā Koijots vēlreiz iegriezās ciemata no­malē, lai sagaidītu savus trīs biedrus, kuriem bija lemts kļūt par viņa pasākuma līdzdalībniekiem.

Trijotne, šķiet, jau bija iepazīstināta ar Koijota plānu. Vismaz viņi zināja, ka darbības vieta būs Alamo. Kad drīz pēc izjāšanas prērijā Diass nogriezās sānis, viņi uzsauca, ka tas jāj pa nepa­reizu ceļu.

— Es pazīstu Alamo labi, — teica viens no viņiem, arī mus­tangu mednieks. — Daudzkārt esmu ķēris tur zirgus. Tas ir uz dienvidrietumiem no šejienes. Visīsākais ceļš uz turieni ved pa to stigu. Jūs esat par daudz nogriezies uz rietumiem, don Migel.

— Vai tas var būt? — nicīgi atsaucās četrinieka vadītājs. — Jūs esat gringo 1 , senjor Visente Baraho! Jūs aizmirstat, ka mūsu zirgi ir apkalti. Indiāņi nejāj no Indžas forta taisni uz Alamo, nekādā ziņā ne. Jūs mani saprotat?

— Pareizi! — atbildēja Visente Baraho. — Lūdzu, piedodiet, don Migel. Caramba! Es to neiedomājos.

Visi trīs Koijota palīgi bez tālākām pārrunām jāja viņam no­pakaļ, retumis pārmīdami pa vārdam. Beidzot viņi sasniedza mežu dažas jūdzes no stigas, uz kuru bija norādījis Baraho.

Nokļuvuši koku aizsegā, visi četri nokāpa no zirgiem un, pie­sējuši tos pie kokiem, sāka pārģērbšanos, kas atgādināja ainu ārpilsētas teātra ģērbtuvē pirms asinis stindzinošas drāmas.

Tas, kas ceļojis pa Dienvidteksasas prēriju, katrā ziņā būs novērojis raksturīgu ainu — spārnos pacēlušos melnu liju baru.

Simts vai pat vēl vairāk putnu, kas met gaisā līganus lokus vai lido pa spirāli, beigās gandrīz skardami zāli vai koku galot­nes, tad ceļas augšup uz nekustīgi izplestiem spārniem, skaidri iezīmējoties pret dzidrajām debesīm, ir ārkārtīgi interesanta, tropu joslai īsti raksturīga parādība.

Ceļinieks, kas redz to pirmo reizi, nevilšus apturēs zirgu, lai papriecātos par putniem. Pat tas, kuram liju bars nav nekāds jau­nums, nevar paiet garām, nemēģinot uzminēt, kāpēc gan spār­notie plēsoņas sapulcējušies.

Taču nav grūti iedomāties, kas šos putnus atvilinājis šurp. Zemē, tieši tajā vietā, virs kuras laidelējas putni, vai nu ceļi­nieks to redz vai neredz, guļ nogalināts zvērs, bet varbūt arī cilvēks — miris vai mirstošs.

Otrā rītā pēc drūmās nakts, kad līdzenumu šķērsoja trīs vien­tuļi jātnieki, virs meža tajā vietā, kur tie bija nozuduši mežā, griezās melnu liju bars. Putni laidelējās zemu pār koku galotnēm netālu no stigas līkuma.

Saulei lecot, nebija redzama vēl neviena lija. Pēc nepilnas stundas virs šīs vietas lidinājās jau simtiem liju, mezdamas ēnas meža zaļajā lapotnē.

Teksasietis, uzjājis uz stigas un ieraudzījis ļaunu vēstījošo baru, uzreiz nopratīs, ka pa šo ceļu staigājusi nāve. Iedams tālāk, viņš atradīs neapgāžamu pierādījumu zirgu izbradātā asiņu peļķē.

Taču ne jau šī vieta pievilka plēsoņas. Viņu upuris šķita atro­damies nedaudz tālāk starp kokiem.

Šajā agrajā rīta stundā te nebija neviena ceļinieka — ne tek- sasieša, ne iebraucēja —, kas varētu pierādīt minējuma parei­zību. Un tomēr tas bija pareizs.

Biezoknī, apmēram jūdzi no asiņu peļķes, zemē gulēja tas, kas bija piesaistījis maitas putnu uzmanību. Tas bija nevis četr- kājainis, bet cilvēks. Jauneklis ar patīkamiem sejas vaibstiem un slaidu augumu — ciktāl tas bija saredzams zem apmetņa. Pat miris viņš izskatījās skaists.

Vai viņš bija miris?

Pēc pirmā acu uzmetiena tā šķita, un arī melnie putni bija pārliecināti, ka tā ir. Ķermeņa stāvoklis un sejas izteiksme ne­ļāva šaubīties par to.

Viņš gulēja uz muguras, ar seju pret debesīm, nejuzdams, ka saule spīd tieši acīs. Uz akmeņainās zemes noplātie locekļi bija tik stīvi, it kā būtu zaudējuši spēju valdīt pār sevi.

Tuvumā auga dižs ozols, bet tā ēna nesargāja jaunekli. Saules stari, kas nupat kā bija sākuši spiesties cauri lapotnei, slīdēja pār bālo seju, kuru vēl bālāku vērta atspīdums no gaišās panamas.

Pēc vaibstiem grūti bija spriest, vai jauneklis ir miris vai aiz­midzis. Drīzāk šķita, ka viņš guļ nāves miegā. Plakstiņi bija pus­pievērti, un cauri skropstām varēja saskatīt ieplestas stiklainas zīlītes.

Vai šis cilvēks tiešām bija miris?

Melno putnu izturēšanās pierādīja, ka par to nav nekādu šaubu.

Taču melnie putni bija sprieduši pavirši un šoreiz kļūdījušies.

Varbūt pie tā bija vainojama sejā iespīdējusī saule, varbūt atpūta bija atdevusi spēkus, bet gulošais atvēra acis un jūtami sakustējās.

Drīz jauneklis mazliet piecēlās un, atspiedies uz elkoņa, neiz­pratnē palūkojās visapkārt.

Maitas putni pacēlās augstu gaisā.

— Vai es esmu dzīvs vai miris? — jauneklis murmināja. — Vai tas ir sapnis vai īstenība? Kas tas ir? Kur es atrodos?

Saule bija viņu apžilbinājusi. Viņš nevarēja skatīties, iekams nebija aizsedzis acis ar roku, un arī tad redzēja visu kā miglā.

— Koki pār mani, ap mani… Akmeņijzem manis… Ne velti man sāp kauli. Mežs! Kā es te gadījos? A, atceros, — viņš tur­pināja pēc īsām pārdomām. — Es atsitos ar galvu pret koku. Are, tur jau ir tas zars, kas izsita mani no segliem. Kreisā kāja sāp. Vai tiešām tā būtu lauzta?

Jauneklis mēģināja uzrausties kājās, bet tas viņam neizdevās. Slimā kāja atteicās klausīt, tā bija ceļgalā pietūkuši — satriekta vai izmežģīta.

«Kur palicis zirgs? Aizgājis, protams. Tagad tas droši vien jau ir Kasadelkorvo stallī. Par to man nav ko raizēties. Es ne­jaudātu uzkāpt zirgā, pat ja tas stāvētu man blakām. Ak dievs, kas tas bija par skatu! Nav brīnums, ka zirgs sabijās. Ko lai es daru? Kāja man, jādomā, ir lauzta. Bez otra palīdzības es netieku ne no vietas. Lieku desmit… nē, simtu… tūkstoti pret vienu, ka neviens te nerādīsies. Drīzāk es kļūšu par barību šiem riebī­gajiem putniem. Uh, briesmoņi! Tie jau snaiksta savus knābjus, it kā būtu droši, ka varēs pamieloties ar manām miesām! Cik ilgi es esmu te nogulējis? Saule vēl nav sevišķi augstu. Kad es kāpu seglos, ausa rīts. Tātad esmu bijis bez samaņas veselu stundu. Ir gan ķeza! Visticamāk, ka esmu salauzis kāju, tā sāp kā lauzta. Ķirurga pie rokas nav… Akmens gulta pašā Teksasas džungļu vidū … Mežs jūdzēm tālu visapkārt… Pats saviem spēkiem es ārā netikšu, un neviena dzīva dvēsele šurp nenāks. Vilki uz ze­mes un maitas putni gaisā… Ak dievs, kāpēc es jāju, atlaidis vaļā pavadu?! Varbūt es jāju pēdējo reizi…»

Jaunā cilvēka vaigs aptumšojās. Tas kļuva aizvien drūmāks un drūmāks, jo skaidrāk viņš apzinājās, cik neapskaužamā stā­voklī nokļuvis niecīga negadījuma dēļ.

Viņš vēlreiz raudzīja piecelties, piecēlās arī un tūlīt atklāja, ka klausa tikai viena kāja. Ilgi tā nostāvēt nebija iespējams, un jauneklis noslīga zemē.

Tā viņš nekustēdamies nogulēja divas stundas, laiku pa lai­kam iekliegdamies, lai sasauktu kādu palīgu. Beidzot viņš ap­klusa, pārliecinājies, ka tik un tā neviens viņu nedzirdēs.

No kliegšanas rīkle bija kļuvusi sausa un mokoši gribējās dzert. Slāpes pieņēmās spēkā un piespieda aizmirst pat savainoto kāju.

«Es aiziešu bojā no slāpēm, ja palikšu te,» jauneklis prātoja. «Jāmēģina aizkļūt līdz ūdenim. Ja atmiņa mani neviļ, tepat kaut kur jābūt strautam. Man jātiek līdz tam kaut vai rāpus — uz rokām un ceļiem. Ceļi? Viens celis ir pilnīgi nelietojams. Un to­mēr jāmēģina. Jo ilgāk es palikšu te, jo ļaunāk. Saule sāk svel- mēt. Tā jau dedzina man galvu. Es varu zaudēt samaņu, un tad … vilki, lijas …»