TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Viņš nodrebēja no briesmīgās domas un apklusa.

Pēc brīža ievainotais ierunājās:

— Ja tikai es zinātu pareizo ceļu! Strautu es atceros diezgan labi. Tas tek uz krīta prēriju. Tātad tam jābūt uz dienvidaustru­miem no šejienes. Mēģināšu vilkties uz to pusi. Par laimi, es varu vadīties pēc saules. Ja atradīšu ūdeni, viss var beigties labi. Kaut pietiktu spēka!

Ievainotais sāka rāpus līst caur biezokni. Viņš līda pa akme­ņaino zemi, vilkdams slimo kāju kā milzu ķirzaka, kurai kāds ielauzis mugurkaulu.

Katrs solis sagādāja neaprakstāmas ciešanas, bet vēl moko­šākas bija slāpes, un tās skubināja neapstāties.

Jauneklis labi apzinājās, ka var krist par upuri slāpēm, varēja gandrīz galvot, ka tā notiks, ja neizdosies atrast ūdeni. [

Šī apziņa viņu stiprināja. Ik pēc pāris soļiem viņam vajadzēja apstāties un mazliet atpūsties. Rāpot uz rokām un ceļiem nav joka lieta, it īpaši, ja kāds loceklis neklausa.

Jauneklis virzījās uz priekšu lēni un ar piepūli. Taču visvai­rāk nomāca doma, ka viņš varbūt uzņēmis nepareizu virzienu. Tikai nāves bailes spieda viņu turpināt šo ceļu.

Ievainotais bija norāpojis kādu ceturtdaļjūdzi, kad viņam ie­nāca prātā, vai nevarētu pārvietoties citādi. Vismaz būtu pārmaiņa.

«Varbūt pamēģināt paklibot, ja izdotos sadabūt kādu kruķi? A, man taču ir nazis. Tavu laimi! Un rau, kur ir piemērots ko­ciņš. Tā es arī darīšu.»

Izvilcis nazi, jauneklis nogrieza pundurozolu, un drīz vien kruķis bija gatavs. Koka žuburs noderēja par kruķa galvu. Tad jauneklis uzslējās kājās, atspiedās pret to un vilkās tālāk. Viņš saprata, ka nedrīkst novirzīties no iesāktā ceļa, tādēļ gāja jopro­jām uz dienvidrietumiem.

Tas nebija viegli. Vienīgais orientieris bija saule, bet šajā gadalaikā pusdienas saule Teksasā atrodas gandrīz vai zenītā. Turklāt bieži no ceļa viņu novirzīja brikšņi, tā ka nācās līkumot pa skrajākām vietām. Par ceļvedi noderēja ari zemes slīpums: jauneklis zināja, ka strautam jātek kaut kur lejāk.

Bieži apstādamies, lai atvilktu elpu, jauneklis nogāja vēl vienu jūdzi un sasniedza zvēru taku. Pēdas bija vāji saskatāmas, bet gāja taisni, acīmredzot uz dzeršanas vietu — strautu, dīķi vai avotu.

Lai tas būtu kas būdams, tas tomēr nozīmēja glābiņu, un, vairs nevērodams ne sauli, ne zemes slīpumu, ievainotais stei­dzās pa pēdām — gan balstīdamies uz kruķa, gan, kad nogura, četrrāpus kā iepriekš.

Taču līksmo noskaņojumu drīz nomainīja vilšanās. Zvēru taka izbeidzās. Pareizāk sakot — tā izveda necaurejamu krūmu iejoztā klajumā. Jauneklis saprata, ka dzeršanas vieta meklējama takas otrā galā. Viņš bija gājis pa nepareizu ceļu!

Neatlika nekas cits kā doties atpakaļ. Palikt klajumā nozī­mētu tepat arī nomirt.

Slāpju mocīts, viņš sasprindzināja pēdējos spēkus, bet slāpes kļuva aizvien neciešamākas.

Apkārt slējās galvenokārt akācijas, kaktusi un agaves. Šie koki tikpat kā nedeva nekādu patvērumu no saules, kuras stari spiedās cauri smalkajai lapotnei un dedzināja bez saudzības.

Jo vairāk ievainotais svīda, jo vairāk viņam slāpa.

Ar roku varēja aizsniegt meskitas lipīgās pākstis, pilnas ar medainu sulu. Bet jauneklis zināja, ka tās neremdēs slāpes, tāpat kā agaves un kaktusi, kuru sula bija asa. Tās tikai vēl vairos slāpes.

Viņš nenoplūca nevienu pāksti. Viņš neizurba caurumu ne­vienā kaktusā.

Piedevām jauneklis juta, ka savainotā kāja kļūst smagāka un smagāka. Tā bija piepampusi neticami resna. Katrs solis sagā­dāja sāpes. Diezin vai viņš sasniegs strautu, pat ja ies pareizā virzienā? Ja ne, tad viņš ir pazudis. Viņam atliek nogulties bie­zoknī un gaidīt nāvi.

Nāve neatnāks uzreiz. Kaut gan viņš ir sāpīgi sasitis galvu un satriecis celi, viņš mocīsies ilgi. Nāve draudēja nevis no ievainojumiem, bet gan no slāpēm. Viņš mirs no slāpēm — var­būt pat visbriesmīgākajā nāvē.

Šī doma lika jauneklim vēlreiz sasprindzināt spēkus, un, spī­tējot sāpēm, viņš devās uz priekšu.

Melnie putni pavadīja ievainoto. To pat saradās aizvien vai­rāk — putni matīja, ka te gaidāms laupījums. Cilvēks gan vēl bija dzīvs un cilāja kājas, tomēr viņa stunda bija situsi. In­stinkts — bet varbūt pieredze — teica, ka drīz viņam būs beigas.

Liju ēnas atkal un atkal parādījās uz jaunekļa ceļa, viesda­mas viņā nāves bailes.

Nedzirdēja neviena troksnīša: pat ieraudzījušas laupījumu, lijas neklaigāja. Dedzinošā saule bija piespiedusi apklust sienā­žus un vardes. Pat riebīgā ragainā ķirzaka snauda zem akme­ņiem.

Vienīgās skaņas, kas traucēja meža klusumu, bija cietēja drēbju švīkstoņa, spraucoties cauri spalvainajiem augiem, un retie vārgie palīgā saucieni.

Tagad jauneklim pār seju plūda ar sviedriem sajaukušās asi­nis. Kaktusu adatas un ilkņiem līdzīgie agavju dzelkšņi darīja savu, un uz viņa sejas, rokām un kājām nebija vairs nevienas nesaskrambātas vietas.

Viņš bija tuvu izmisumam, jo iekliedzies nokrita zemē, paļau­damies savam liktenim.

Bet tieši izmisums izrādījās glābējs. Gulēdams ar ausi pie zemes, jauneklis izdzirdēja skaņu — tik vāju, ka stāvot viņš to nebūtu saklausījis. Saasinātie jutekļi bija uztvēruši ilgoto skaņu. Tur burbuļoja strauts!

Priecīgi iekliedzies, cilvēks pielēca kājās, it kā viņam nekas nesāpētu, un steidzās skaņas virzienā.

Viņš cilāja savu kruķi ar divkāršu sparu. Pat slimā kāja šķita kļuvusi stiprāka. Možums un dzīvotgriba cīnījās ar nespēku un nāves bailēm.

Uzvarēja dzīvotgriba, un pēc desmit minūtēm jauneklis gu­lēja izstiepies zālē kristālskaidrā strauta malā, brīnīdamies, kā vēlēšanās dzert varējusi sagādāt viņam tik neaprakstāmas cie­šanas. *

Ielūkosimies vēlreiz mustangu med­nieka mājiņā. Viņa uzticamais kalps atkal sēž jāteniski uz krēsla istabas vidū. Viņa suns atkal guļ izstiepies uz ādas, gandrīz vai iebāzis purnu oglēs.

Cilvēks un suns, šķiet, nav izkustējušies no vietām un nav mai­nījuši pozu. Citādi aina ir mainījusies, pie tam uzkrītoši.

Ar zirgādu apvilktās durvis joprojām karājas virās, un gludās zirgādas joprojām grezno sienas. Kā stāvējis, tā stāv no nomaļiem sasistais galds, gultiņa uz skrāģiem, divi krēsli un Felima cisas.

Bet citi priekšmeti, kas parasti bija izvietoti pie ādu gobelē­niem, vai nu nozuduši vai pārlikti citur. Divstobrene, sudraba kauss, medību rags un suņu pātaga vairs nekarājas katrs uz sava vadža; segli, iemaukti, virves un serapē ir nozuduši; no grāma­tām, tintes, spalvaskātiem un papīriem nav vairs ne smakas.

Pēc pirmā acu uzmetiena var iedomāties, ka būdiņu apciemo­juši un izlaupījuši indiāņi.

Bet tā nav. Ja tas būtu bijis īstais iemesls, Felims tik vienal­dzīgi vis nekluknētu uz krēsla un nešūpotu savu rudo cekulu.

Kaut gan sienas ir kailas, nekas nav aiznests. Mantas ir te­pat, tikai citā vietā. Vairāki ar auklu pārsieti saiņi, kas izsvaidīti uz grīdas, — starp tiem arī ādas ceļasoma — izskaidro pārvieto­šanas nolūku.

Kaut gan izpārdošana vēl nav notikusi, nav šaubu, ka tāda ir paredzēta.

Viskija pudele joprojām stāv kaktā. Felims redz to biežāk nekā jebkuru citu priekšmetu istabā: lai kur viņš arī skatītos, acis vienmēr atgriežas pie klūgām appītā kārdinošā trauka.

— Ak, manu dārgum! — viņš saka, droši vien jau divdesmito reizi paraudzīdamies uz pudeli. — Tavā skaistajā vēderā ir vai­rāk par divām kvartām, un tomēr no tevis nav nekāda labuma. Ja kaut desmitā daļa nonāktu manā vēderā, cik tas būtu svētīgi manai gremošanai! Kā tu domā, Tara?