TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Tad suns kā instinkta dzīts metās pretī dīvainajam jātniekam. Neatturami drāzdamies uz priekšu, tas griezīgi smilkstēja, un šie smilkstieni stipri atšķīrās no maigajām, skanīgajām rejām, ar kurām tas mēdza apsveikt atgriezušos mustangu mednieku.

Kad suns bija pieskrējis tuvāk, bērais, kurā Felims jau sen bija sazīmējis sava saimnieka zirgu, strauji apsviedās un kā bulta aizjoņoja pa prēriju.

Nenovērsdams acu no jātnieka, Felims redzēja — vai arī iedo­mājās, ka redz, — to, kas viņu ne vien pārsteidza, bet lika asinīm sastingt dzīslās un drebuļiem skriet pār kauliem.

Tā bija jātnieka galva. Tā atradās nevis tur, kur tai pienācās atrasties, uz pleciem, bet gan jātniekam rokās, pie seglu priek­šējā loka!

Zirgam pagriežoties pret viņu ar sāniem, Felims redzēja —

vai arī iedomājās, ka redz, — ar sarecējušām asinīm klātu miroņa seju, kuru aizsedza sapinkājušās revolvera maksts bārkstis.

Vairāk neko viņš neredzēja. Mirkli vēlāk viņš jau bija pa­griezies ar muguru pret līdzenumu un drāzās pa nogāzi, cik ātri viņa pagurušās kājas vien spēja nest.

Ugunīgajām cirtām plīvojot un gan­drīz ceļot cepuri nost no galvas, galvejietis joza neapstādamies un atpakaļ neskatīdamies, līdz ieskrēja būdā, aizrāva ciet ar ādu apsistās durvis un aizbarikā- dēja tās ar vairākiem lieliem saiņiem, kas gulēja turpat uz grīdas.

Bet ari tad viņš vēl nejutās drošs. Vai tad aizvērtās, aizslēg­tās un aizbarikādētās durvis varēja pasargāt no tā, ko viņš nupat biļa redzējis?

Un tas taču bija kaut kas pārdabisks! Zemes virsū tādi brī­numi nav pieredzēti — cilvēks sēž zirgā un tur rokā savu galvu! Vai kāds kaut ko tamlīdzīgu ir dzirdējis? Felims O'Nīls jau nu nekādā ziņā ne.

Šausmu pārņemts, viņš šaudījās pa istabu, sēdās uz krēsla, cēlās kājās un zagās pie durvīm, taču neiedrošinājās atvērt tās vai palūkoties pa spraugu.

Reizēm viņš plēsa sev matus, spieda plaukstas pie deniņiem un sparīgi berzēja acis, it kā gribētu pārliecināties, ka nav gulē­jis un ka patiešām ir redzējis šo šaušalīgo tēlu.

Viens apstāklis Felimu tomēr nomierināja, kaut nedaudz. Skrienot lejup pa gravu, viņš bija pametis skatienu atpakaļ. Jāt­nieks bija pagriezis muguru Alamo un auļoja prom pa prērija.

Ilgi, ilgi Felims nerunāja, tikai izgrūda pa nejaušam izsau­cienam.

Pamazām viņš atguva runas spēju, ne tāpēc, ka būtu atgrie­zusies drošības sajūta, bet gan tāpēc, ka viņam bija nepiecie­šams visu izprast. Jautājumi un izsaucieni tagad bira kā no pil­nības raga. Tie visi bija domāti viņam pašam. Tara vairs nebija mājā, un tā sarunā piedalīties nevarēja.

Saruna notika čukstus, it kā Felims baidītos, vai viņa balsi nesadzirdēs ārpus būdas.

— Ak vai! Ak vai! Tas tak nevar būt viņš! Svētais Patrik, stāvi man klāt! Bet kas tad tas bija? Viss bija viņa — zirgs, svītrainā sega, jaguāra ādas zābaki un pati galva, tikai seja ne­bija viņa. Uz to es arī paskatījos, bet kā lai pazīst cilvēku pēc sejas, ja tā visa vienās asinīs? Ak, tas nevar būt misters Moriss, nekad, nekad! Es to esmu nosapņojis. Vai tiešām es būtu gulējis un sapņojis? Bet varbūt tas viss no viskija? Nē, tik pilns es ne­biju. Divi mazi kausiņi un vēl pāris malku no pudeles — ar to es nevaru piedzerties. Esmu ierāvis divreiz vairāk, un tad vēl man mēle nav mežģījusies. Bez tam, ja tas būtu no tās velna dzi­ras, es vēl tagadīt kaut ko manītu. Nav pagājusi ne pusstunda, kopš es redzēju to, un es esmu skaidrs kā tiesnesis pirms prāvas. O, tieši tagad noderētu kāda lāsīte! Citādi man nenāks miegs un visu nakti būs jādomā. Ak, kas tas galu galā varētu būt? Un kur palicis saimnieks, ja tas nebija viņš? Svētais Patrik! Pievērs savu vaigu nabaga grēciniekam, kas palicis galīgi viens starp spokiem un parādībām!

Pēc šā lūguma katoļu svētajam īrs vēl dedzīgāk pievērsās pavisam citam dievam, kas no senseniem laikiem pazīstams ar vārdu Bakhs.

Šajā ziņā Felims guva izcilus panākumus: jau nepilnu stundu pēc zemošanās šim pagānu dievam, kuru pārstāvēja pudele Mo- nongahelas viskija, viņš bija atbrīvojies no visām riešanām — ja ne no grēkiem — un gulēja būdā uz grīdas, ne tikvien neatce­rēdamies drausmo skatu, kas bija satriecis viņu līdz pašiem dvē­seles dziļumiem, bet arī neapzinādamies, ka pats eksistē.

* *

*

Mustangu mednieka Morisa būdā nav dzirdama neviena skaņa — pat netikšķ pulkstenis, apliecinot, ka stundas aizrit mū- žībā_un ka pasauli ietin jauna nakts.

Ārpusē gan ir dzirdamas skaņas, taču tikai parastās nakts bal­sis — strauta burbulošana, vieglas vējpūtas sakustināto lapu čaboņa, cikadu sisināšana, kāda zvēra kliedziens.

Ir pienākusi pusnakts, uzlēcis mēness. Tā gaisma līst pīr zemi, šur un tur ielauzdamās meža biezoknī un mezdama platas sudra­bainas strēles starp kokiem.

Cauri šai gaismas un ēnu mijai, cik vien iespējams, priekšroku dodot ēnām, virzās jātnieki.

Kaut gan viņu nav daudz — tikai četri —, viņus aplūkojot, šermuļi skrien pār kauliem. Viņu kailie, spilgti izkrāsotie ķermeņi,

svītras un blaiskumi uz vaigiem, uz galvas saslējušās ugunīgās spalvas un rokās zibošie ieroči — viss brīdina, ka tas ir mežonīgs un bīstams spēks.

No kurienes viņi nāk?

Jātnieki ir komanču kara tērpos. Ap deniņiem šiem vīriem ir siksniņas, aiz kurām aizspraustas ērgļa spalvas, krūtis un rokas, kailas, kājās ar stirnādu apšūtas bikses.

Tiem jābūt komančiem, jo viņi jāj no rietumiem.

Bet uz kurieni viņi jāj?

Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti. Viņi dodas uz būdu, kurā guļ līdz nemaņai piedzēries cilvēks. Viņu uzbrukuma mērķis ir Morisa Džeralda miteklis.

Ka šie cilvēki nejāj kā draugi, tas secināms no viņu kara tēr­piem. Arī no tā, kā viņi tuvojas būdai. Kad būda tikpat kā ar roku aizsniedzama, visi četri nokāpj no zirgiem, piesien tos pie kokiem un tālāk iet kājām.

Viņi sper soļus zaglīgi, cenšas nečabināt nobirušās lapas un , turēties ēnā, bieži apstājas, lai raudzītos uz priekšu un ieklausī­tos. Tas, kas izskatās pēc barveža, ar žestiem dod pavēles. Pēc visa tā noprotams, ka viņu nodoms ir pielavīties pie būdas ne­manītiem.

Pagaidām tas viņiem ir izdevies. Gandrīz neredzami viņi stāv pie mietu iežogojuma.

Būdā valda pilnīgs klusums. Nav dzirdama neviena skaņa — pat circeņa čirkstēšana ne.

Un tomēr būdā ir cilvēks.

Četri komanči piezogas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas, bet gar malām ir spraugas. Visi četri mežoņi vienlaikus pieplok pie tām ar ausīm un, aizturējuši elpu, klausās.

Nav dzirdama ne krākšana, ne elpošana, vispār neviena skaņa,

— Iespējams. — barvedis čukstus saka labā, gramatiski pa­reizā kastīliešu dialektā, — ļoti iespējams, ka viņš vēl nav pār- radies mājā, kaut gan viņam sen jau vajadzēja būt te. Varbūt viņš atkal kaut kur aizjājis? Man ienāca prātā, ka aiz būdas ir nojume zirgiem. Ja mustangu mednieks ir mājā, viņa zirgu mēs atradīsim tur. Pagaidiet te, draugi, es aiziešu paskatīties.

Pēc dažām minūtēm barvedis ir atpakaļ. Zirga zem nojumes nav.

Viņš ņemas pētīt pēdas, kas ved uz turieni. Neviena pakavu, nospieduma, vismaz neviena svaiga.

Neko neatradis, vadonis atgriežas pie biedriem, kas vēl aiz­vien stāv pie durvīm.

— Maldito! — viņš izsaucas pilnā balsī. — Viņa te nav, un pēdējās dienās viņš nav arī bijis.