TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Uzskatīdams, ka briesmas ir garām, un juzdams atvieglojumu pēc pieņemtā lēmuma, Koijots drusku nomierinājās un drīz iemiga.

Viņš pamodās, kad kopā ar rīta gaismu pa durvīm ielūkojās viesis.

— Hosē! — Koijots iesaucās pārsteigts un manāmi ieprieci­nāts. — Tu esi te?

— Si 1 , senjor, tas esmu es.

— Prieks tevi redzēt, mans labais Hosē. Vai donja Isidora aTl ir te… tas ir, pie Leonas?

— Si, senjor.

— Tik ātri atgriezusies? Viņa bija te pirms nepilnām divām nedēļām, vai ne? Es nebiju kolonijā, bet dzirdēju par to. Es gai­dīju ziņas no tevis, mans labais Hosē. Kāpēc nerakstīji?

— Tikai tāpēc, senjor don Migel, ka nebija uzticama cilvēka. Man kaut kas bija ziņojams, bet uz svešu nedrīkstēja paļauties. Kaut kas tāds, par ko jūs diemžēl man paldies neteiksiet. Bet mana dzīvība ir jūsu rokās, un es taču apsolīju, ka darīšu jums zināmu visu.

Prērijas vilks pietrūkās kājās kā dzelts.

— Par viņiem abiem? Es redzu to no tavām acīm. Tava kun­dze ir tikusies ar viņu?

— Nē, senjor, vismaz, cik man zināms, pēc tās pirmās reizes viņi vairs nav tikušies.

— Kas tad? — jautāja Diass, acīmredzot mazliet nomierinā­jies. — Viņa bija te, kad viņš dzīvoja krogā. Vai viņiem ir bijis kāds sakars?

— Jā, don Migel, ir bijis. Es to labi zinu, jo pats biju starp­nieks. Es tris reizes vedu viņam no donjas Is.doras grozu ar ēdamo. Pēdējo reizi klāt bija ari vēstule.

— Vēstule! Vai tu zini tās saturu? Vai tu to lasīji?

— Pateicoties jūsu labajai sirdij, nabaga kalps varēja to izda­rīt. Vēl vairāk — es vēstuli pārrakstīju.

— Tā tev ir līdzi?

— Jā. Redziet nu, don Migel, jūs neesat velti sūtījis mani skolā. Te būs donjas Isidoras vēstule.

Diass nepacietīgi izrāva viņam no rokām zīmīti un kāri sāka lasīt. Šķita, ka zīmīte viņu pat nomierina.

— Caramba! — Koijots bezrūpīgi sacīja, salocīdams papīru. — Te nav nekā sevišķa, mans labais Hosē. Tava saimniece patei­cas cilvēkam, kas viņai izpalīdzējis. Ja tas ir viss …

— Tas nav viss, senjor don Migel. Tieši tāpēc es atnācu pie jums. Mani sūta ar uzdevumu uz koloniju. Izlasiet.

— A, vēl viena vēstule!

— Si, senjor. Šoreiz tā ir īsta, nevis mani ķeburi.

Diass drebošām rokām paņēma papīra lapiņu, atlocīja to un lasīja:

SENJORAM DONAM MORISIO DŽERALDAM

Dārgais draugs!

Es atka! esmu te, viesos pie tēvoča Silvio. Es nespēju dzīvot, nesaņemdama no Jums ne raksta galiņa. Mani moka neziņa. Sa­kiet man, vai esat izveseļojies? Ak, kaut tā būtu! Kā es gribu ielūkoties Jūsu skaistajās, izteiksmīgajās acīs, lai zinātu, ka esat pilnīgi vesels! Lūdzu, sagādājiet man lo prieku. Izdevība būs. Pēc pusstundas būšu pakalnā aiz sava tēvoča mājas.

Atnāciet, kavaljero, atnāciet!

ISIDORA KOVARUBJO DELOSLANOSA

— Caraiļ! Satikšanās! — gandrīz kliegšus izkliedza pārskaities Diass. — Un aicinātāia ir viņa! Ha! Viņa saņems a bildi, bet ne jau no tā, kuru tik mīļi lūdz. Zvēru, ka nenokavēšu n° minūti! . . . Tā, Hosē. Šī zīmīte vairs nav vaiadzīga. Vīrs, kuram tā adresēta, nav ne ciematā, ne tā tuvumā. Dievs vien zina. kur viņš ir. Tas nav īsti skaidrs. Bet tas arī nekrīt svarā. Ej uz krogu un izdibini, ko vari. Tev tas jādara, lai izpildītu uzdevumu. Papīriņš paliks pie manis. Varēsi to paņemt, kad jāsi atpakaļ pie savas kundzes. Še dolārs, iedzer krogā. Senjoram Doferam ir lielisks agvardiente. Hasta luego!

Hosē nejautāja, kāpēc tāds rīkojums, paņēma dolāru un, apso­lījis, ka darīs, kā vēlēts, izgāja no būdas.

Līdzko viņš bija prom, arī Diass izgāja no būdas. Veicīgi ap­seglojis zirgu, viņš uzlēca tam mugurā un aizjāja uz pretējo pusi.

Caule ir tikko pacēlusies virs prērijas k 'apvāršņa. Tās apaļais disks iemirdzas virs zāles kā nospodrināts zelta vairogs. Stari ielaužas pa savannu izsvaidītajās birzēs. Akācijās vēl mirguļo rasas lāses, novelkot uz leju pūkainos zarus un kā asaras birstot zemē, it kā kokiem būtu žēl šķirties no nakts, kuras spirdzinošās vēsmas un valgums tiem patīk labāk par dienas karstajiem vējiem. Putni gan jau čivina — kurš putns vēl gulēs tik jaukā rītā? —, bet kaut kur citur, izņemot Teksasas prērijas, maz cerību atrast kādu cilvēku nomodā.

Gar Leonu trīs jūdzes no Indžas forta jāj kāds cilvēks. Zirgs nav skubināms. Sākumā šķiet, ka jātnieks ir vīrietis, bet nedrīkst aizmirst, ka darbība notiek Dienvidteksasā, kur paretam sastop arī meksikāņus un kur ar zirgiem jāj arī sievietes. Galvā jātnie­kam var būt apaļa cepure, ap pleciem serapē, un pēc tumsnējās glītās sejas jūs nospriedīsiet, ka tas ir kāds jauns spāņu idalgo.

Kas attiecas uz meksikāņu sejas pantiem, tie var būt vīrišķīgi un tomēr maldināt. Tā arī šoreiz — agrīnais jātnieks, izrādās, ir sieviete!

Ielūkojoties vērīgāk, par to viegli pārliecināties. To pierāda graciozā rociņa, kas satvērusi pavadu, mazās kājiņas, kas uz pa­šiem pirkstu galiem turas no koka izgrieztajos smagajos kāpšļos un tādēļ liekas vēl mazākas, sievišķīgi apaļais augums, kas saska­tāms pat zem biezā serapē, un krāšņie mati, kas pakausī satīti spožā kamolā un balsta sombrero malas. Jūsu priekšā ir sieviete. Tā ir donja Isidora Kovarubio Deloslanosa.

Jūs pārsteidz viņas dīvainais apģērbs, vēl vairāk tas, kā viņa sēž zir^ā. Jums, kas neesat pieradis pie meksikāņu modes, tas var šķist nesievišķīgi, varbūt pat nepieklājīgi.

Donjai Isidorai nenāk ne prātā, ka tas būtu kaut kas nepa­rasts. Un tas ir gluži dabiski, jo viņa ievēro savas tautas tradī­cijas. Viņa nekādā ziņā nav īpatnēja.

Isidora ir jauna, un tomēr viņa ir sieviete. Aiz muguras div­desmit vasaras, varbūt mazliet vairāk. Dienvidu saulē meitenes nobriest agrāk.

Isidoras sejā nav ne mazāko vājuma pazīmju. Viņa ir skaista. Nedomājiet, ka tumšā virslūpa kaitē sejai. Tā drīzāk vairo pievil­cību.

Pavērojiet vēl mazliet, un jūs pārliecināsieties, ka jauna, skaista brunete ar tumšu virslūpu ir viens no lieliskākajiem ska­tiem, ko labdarīgā daba piedāvā vīrietim.

Tāds skaistums ir iemiesots Isidorā Kovarubio Deloslanosā. Ja viņā ir kaut kas nesievišķīgs, tad to pastiprina kaislā, gandrīz vai mežonīgā izteiksme, zem melnajām «ūsiņām» paspīdot baltajiem zobiem. Bet arī tad viņa ir skaista kā jaguāru mātīte, kaut gan šis skaistums iedveš drīzāk bailes nekā maigu mīlestību.

Šī seja liek noprast, ka Isidorai piemīt sieviešu dzimumam neparastas īpašības. Patstāvība, noteiktība, drosme, kas robežojas ar pārgalvību, — lūk, kas lasāms meitenes vaibstos. Tajos nav ne miņas no bailēm vai noguruma. Cauri ādas brūnumam izlauzies sārtums ir tik spilgts, ka šķiet — tas nenozudīs pat nāves briesmu priekšā.

Meitene jāj viena pa Leonas mežaino krastu. Netālu stāv māja, bet tai viņa pajāj garām. Tā ir viņas tēvoča dona Silvio Martinesa hasienda.

Viņa turas seglos stingri kā āda, ar ko tie pārvilkti. Zirgs ir ugunīgs un neprot lēni iet. Bet par jātnieci nav ko raizēties — viņa prot to valdīt.

Pie seglu loka piesiets viegls, sievietei piemērots laso. Var redzēt, ka tas vienmēr tiek rūpīgi satīts. No tā jūs secināt, ka sieviete prot rīkoties ar laso. Tā tiešām ir — Isidora met to ne sliktāk par mustangu mednieku.

Viņa jāj nevis pa lielo ceļu gar upmalu, bet pa taciņu, kas ved no tēvoča hasiendas uz tuvējo pakalnu, vienīgo paaugstinā­jumu Leonas ielejā. Viņa jāj augšup pa taciņu, kas ir pietiekami stāva, lai pārbaudītu zirga izturību. Tikusi augšā, Isidora pievelk pavadu, bet ne jau, lai ļautu zirgam atpūsties. Viņa ir sasniegusi mērķi.