TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Pat drosmīgajai Isidorai sametās neomulīgi. Draudēja bries­mas, bet izvairīties no tām nebija iespējams. Kaut ko viņa bija nomanījusi jau satikšanās sākumā, bet viņa bija cerējusi, ka ne­patīkamo sarunu pārtrauks viņas draugs. Tāpēc viņa bija ausī- jusies, vai neatskanēs pakavu dipoņa, un laiku pa laikam zagšus palūkojusies uz krūmu pusi, no kurienes viņa gaidīja šo skaņu.

Šī cerība tagad bija vējā. Vēstule nebija sasniegusi adresātu Zaudējusi pēdējo cerību, Isidora iedomājās, ka vajadzētu bēgt. Taču tas bija saistīts ar grūtībām un briesmām. Viņa varētu ap- cirsties un auļot prom, bet tad viņu panāktu lode. Koijota roka bija tikpat tuvu revolverim kā mačetes spalam.

Isidora pilnīgi saprata, cik lielas ir briesmas. Kura katra cita sieviete viņas vietā būtu apjukusi. Bet Isidora Kovarubio DpIos- lanosa nebija no bailīgajām. Viņa pat nelika manīt, ka draudi būtu viņu iespaidojuši.

— Muļķības! — viņa izsaucās liekuļotā neticībā. — Jūs rota­ļājaties ar mani, senjor. Jūs gribat mani iebiedēt. Ha-ha-ha! Kā­dēļ lai es baidītos no jums? Es jāju ne sliktāk par jums, laso arī metu tikpat viegli un tikpat tālu kā jūs. Paskatieties, cik veikli es ar to rīkojos.

Ar smaidu teikdama šos vārdus, viņa bija noņēmusi laso no seglu loka un tina ap roku, it kā vēlētos parādīt savu māku.

Taču meitenei bija cits nodoms. Viņas izturēšanās pārsteig­tais Diass to nesaprata un klusēdams sēdēja zirgā.

Tikai tad, kad ap viņa elkoņiem savilkās cilpa, meksikānis saprata, bet bija jau par vēlu. Nākamajā mirklī rokas jau bija mostieptas gar sāniem un sasietas, tā ka viņš vairs nevarēja

aizsniegt ne revolveri, ne mačeti. Viņš nepaguva pat pieskarties laso, kad tas sažņaudzās vēl ciešāk un ar spēcīgu rāvienu izli- dināja viņu no segliem.

— Tā, don Migel Dias! — iekliedzās Isidora, stingri piesējusi laso pie segliem un pagriezusi zirgu uz māju pusi. — Draudus pie malas! Nemēģiniet atbrīvoties. Ja pakustināsiet kaut pirkstu, es laidīšu auļos. Ļaunais nelietis! Kaut gan jūs esat zaķapastala, jūs būtu mani nogalinājis, to es redzēju pēc jūsu acīm. Bet lomas ir mainījušās un tagad …

Nesaņēmusi atbildi, Isidora apklusa. Laso vēl bija nostiepts, un viņa nenovērsa acu no nokritušā cilvēka.

Koijots gulēja zemē nekustīgs un mēms kā klucis. Krītot no zirga, viņš bija zaudējis samaņu. Šķita, ka viņš ir miris. Krūmos zviedza meksikāņa zirgs.

— Svētā jaunava! Vai tiešām es būtu viņu nogalinājusi? — Isidora iesaucās, mazliet apvaldīdama zirgu un tomēr būdama gatava kuru katru mirkli iecirst tam sānos piešus. — Dievmāte, to es negribēju! Un, ja es tā arī būtu izdarījusi, man nevar pār­mest: viņš taču bija cieši apņēmies nonāvēt mani! Vai viņš ir miris vai vienkārši izliekas, lai es pieietu tuvāk? To lai izlemj citi. Tagad es varu droši jāt mājup, viņš mani nepanāks. Bet, ja viņa dzīvība ir briesmās, es pagūšu atsūtīt no hasiendas palīgā ļaudis. Ardievu, don Migel Dias! Hasta luego!

Ar šiem vārdiem, kuru vieglums liecināja, ka viņas sirdsap­ziņa ir tīra, Isidora izvilka no ņiebura apakšas mazu asu nazīti, pārgrieza virvi netālu no seglu loka un, sparīgi piecirtusi piešus, auļoja mājup, atstādama Diasu guļot zemē.

No nolauzta koka galotnes iekliegda­mies gaisā paceļas ērglis. Dusmīgu balsu satraukts, tas dodas izlūkos.

Pāris reižu pavēzējis platos spārnus, ērglis ir virs līdzenuma. Tur, grozīdamies vienā vietā, taš pārskata klajumu un tuvējos krūmus. Klajumā guļ kaut kas tāds, kas putnu pievelk visvai­rāk — no zirga nokritis cilvēks. Zirgs zviegdams skrien tam ap­kārt. Acīmredzot cilvēks vairs nav pie. dzīvības. Krūmos redzami divi jātnieki: viena sieviete ar kailu galvu un vējā plīvojošiem matiem auļo prom, otra sieviete lāsuimaiiiā zirgā jāj tai pretī. Mugurā viņai jājamtērps, galvā cepure; viņa jāj lēnāk, taču izskatās ne mazāk nopietna.

Abas skaistās jātnieces ir mums jau pazīstamas. Tā, kas jāj prom, ir Isidora Kovarubio Deloslanosa, tā, kas tuvojas, Luīza Poindekstere.

Ir jau zināms, kādēļ pirmā steidz atstāt šo vietu. Atliek no­skaidrot, kāda iemesla dēļ otra steidzas šurp.

* * *

Pēc sarunas ar Zebu Stampu jaunā kreoliete atgriezās savā istabā, nokrita ceļos svētbildes priekšā un veldzēja garu lūg­šanās.

Nav sevišķas vajadzības teikt, ka Luīza, būdama kreoliete, piederēja pie katoļticības un tāpēc stipri ticēja lūgšanas spē­kam. Tā bija dīvaina un skumja: viņa lūdza par cilvēku, kas tika uzskatīts par viņas brāļa slepkavu.

Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka Moriss Džeralds nav vai­nīgs drausmīgajā noziegumā. Tas nebija iespējams. Doma par to plosīja viņas sirdi.

Luīza gaidīja nevis piedošanu, bet aizstāvību. Viņa pazemīgi lūdza svēto jaunavu Mariju glābt Morisu no ienaidniekiem — viņas pašas draugiem.

Elsas apslāpēja meitenes vārdus. Viņa mīlēja brāli ar visu māsas maigumu. Viņa bija dziļi satriekta, un tomēr bēdas ne­spēja nomākt jūtas, kas bija stiprākas par radniecības saitēm. Skumdama par brāļa zaudēšanu, meitene lūdza par mīļotā glāb­šanu.

Piecēlusies viņa nejauši uzmeta acis lokam, kas tik gudri bija palīdzējis viņai sazināties ar mīļoto cilvēku.

«Ek, kaut es varētu raidīt bultu un brīdināt Morisu, ka viņam draud briesmas! Es to vairs nekad nelietošu.»

Tūlīt pat viņai ienāca prātā kaut kas cits. Vai no slepenās sarakstes nevarēja būt palikušas kādas pēdas? Luīza atcerējās, ka Moriss bija nevis cēlies pāri upei ar laivu, bet peldējis. Laivā droši vien bija palicis viņa laso. Dienu iepriekš satriekta viņa nebija to ieģidusies. Varēja nākt atklātībā viņu nakts satikšanās noslēpums.

Saule jau bija pakāpusies krietni augstu un spoži iespīdēja pa logu. Luīza atgrūda durvis vaļā un izgāja ārā, lai dotos pie lai­vas. Verandā viņa apstājās, izdzirdējusi balsis augšā.

Sarunājās divi — kalpone Florinda un melnais kučieris, kuri saimnieka prombūtnes laikā bija nolēmuši paelpot svaigu gaisu azotejā.

Viņu vārdi apakšā bija labi saklausāmi, kaut gan jauno saim­nieci saruna maz interesēja. Tikai padzirdējusi sev dārgo vārdu, viņa sāka ieklausīties.

— Viņi sauc jauno puisi par Džeraldu. Viņa vārds ir Moriss Džeralds. Stāsta, ka viņš esot īrs, bet, ja tas taisnība, tad viņš nemaz nelīdzinās tiem īriem, kurus esmu redzējis Jaunorleānā. Viņš vairāk izskatās pēc plantatora. Lūk, pēc kā viņš izskatās.

— Tu nedomā, Pluto, ka viņš nogalinājis Henriju?

— Es nedomāju neko tamlīdzīgu. Ho-ho! Viņš nogalinājis Henriju! Tikpat labi varētu teikt, ka es to esmu izdarījis. Paskat, Florinda, kas tur!

— Kur-ē?

— Tur, viņpus upes. Vai redzi vīrišķi zirgā? Tas ir Moriss Džeralds, tas pats cilvēks, kuru mēs sastapām melnajā prērijā. Tas pats, kas uzdāvināja mis Lū lāsumaino zirgu. Tas pats, kuru visi meklē tur, kur viņa nav. Šodien viņi to neatradīs!

— Ak, Pluto, lieku galvu ķīlā, ka viņš nav vainīgs, šis jau­nais, brašais džentlmenis. Viņš nav tāds, kas …

Tālāk Luīza neklausījās. Viņa ieskrēja atpakaļ mājā un tad devās uz azoteju. Sirds viņai dunēja gandrīz tikpat skaļi kā soļi uz pakāpieniem. Viņai grūti nācās noslēpt savu satraukumu tiem, kuru saruna bija tam par iemeslu.

— Ko jūs tādu ieraudzījāt, ka runājat tik skaļi? — cenzdamās izlikties stingra, jautāja Luīza.