TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Tomēr ilgi gulēt viņam nebija lemts. Sāpes atkal lika sevi manīt, un viņš pamodās.

Nevis koijota kaucienu, bet sāpju dēļ nakts atlikušo daļu viņš pavadīja nomodā.

Viņam nebija bail no nekrietnā prēriju vilka — īsta šakāļa—, kas uzbrūk tikai mirušiem vai mirstošiem. Viņš nedomāja, ka nāve ir tuvu.

Nakts cietējam vilkās bezgala gausi, un šķita, ka rīts vispār neatnāks. Beidzot parādījās saule, bet nekāda prieka no tās ne­bija. Līdz ar to savas gaitas atsāka putni. Jaunās dienas gaismā pār viņu slīdēja liju spārnu tumšās ēnas. Krūmos ņurdēdami lož­ņāja koijoti.

Aizrāpojis līdz strautam, cilvēks vēlreiz dzesēja slāpes.

Tagad viņš juta izsalkumu un lūkojās apkārt, vai neatradīs kaut ko ēdamu.

Netālu auga lazda. Tās zaros pēdas sešas no zemes karājās rieksti.

Ievainotais aizrāpoja līdz kokam, kaut gan tas sagādāja viņam necilvēcīgas ciešanas. Ar kruķi viņš nosita zemē dažus riekstus un ieturēja brokastis.

Ko darīt tālāk?

Aiziet no šejienes bija neiespējami. Katra visniecīgākā kus­tība sagādāja sāpes un lika saprast, ka bez citu palīdzības viņš nekur netiks. Jauneklis arī lāgā nezināja, kas viņam atgadījies, it īpaši kājai: tā bija saspangājusies kā bluķis. Nelaimīgais sprieda, ka viņam vai nu lauzts ceļa skriemelis, vai izmežģīta locītava. Lai būtu kā būdams, pāris dienas kāja neklausīs. Un ko tad lai viņš iesāk?

Tikpat kā nebija cerību, ka pa šo ceļu kāds nāks. Viņš klie­dza līdz aizsmakumam, bet neviens nerādījās, un izmisums mācās virsū neatvairāmi kā melns mākonis.

Ievainotajam atlika gulēt turpat, kur viņš bija, un, samieri­nājies ar šo domu, viņš izstiepās zālē, apņēmies bruņoties ar pa­cietību, cik vien tas būs iespējams.

Vajadzēja sakopot visus spēkus, lai neļautos galīgam izmisu­mam. Laiku pa laikam jauneklis ievaidējās.

Sāpju nomocīts, viņš nemanīja, kas notiek apkārt. Virs viņa joprojām riņķoja melnie putni, bet viņš jau bija pieradis pie tā un nepievērsa putniem uzmanību — pat tad, kad daži nolaidās pavisam zemu un novēzēja spārnus viņam gar pašu galvu.

Bet kas tad tas? Vēl kaut kādas skaņas?

Pa strauta smilšaino krastu varēja dzirdēt čabinam mazas kājas, kāds saraustīti elpoja, it kā tur nāktu tramdīts dzīvnieks.

Ievainotais atskatījās, lai uzzinātu, kas ir nācēji.

«Tikai koijoti,» viņš nodomāja, ieraudzījis veselu baru plē­soņu, kas tekalēja gar strautu un tupēja zālē.

Līdz šim viņš nebija izjutis bailes; gļēvie koijoti radīja viņā vienīgi riebumu. Bet, redzot šo radījumu skatienus un izturē­šanos, viņš saprata, kas tiem aiz ādas.

Tagad viņš atcerējās dzirdējis, ka šie parasti riekaitīgie dzīv­nieki uzbrūk cilvēkam, kas nespēj vairs aizstāvēties. It īpaši, ja tos pievilinājusi asiņu smaka.

Kaktusu adatu sadurstītais jauneklis bija zaudējis daudz asiņu. Drēbes bija piesūkušās ar tām un jau pa pusei izžuvušas. Tveicīgajā gaisā izplatījās īpatnēja smaka. Koijoti to saoda; tā viņus kaitināja. Cilvēks vairs nešaubījās, ka tie izvēlējušies viņu par savu upuri.

Viņa vienīgais ierocis bija mednieku nazis, kas, par laimi, bija palicis aiz jostas. Pie segliem piesieto šauteni un revolverus bija aiznesis zirgs. Ievainotais izvilka nazi un, atbalstījies uz la­bās kājas ceļa, sagatavojās aizstāvēties.

Vēl mirklis, un būtu jau par vēlu. Ilgās gaidīšanas sakairi- nāti, asiņu smakas iedrošināti un rijības mudrināti, vilki metās virsū nelaimīgajam cilvēkam. Seši zvēri vienlaikus zibenīgi iecirta zobus viņam rokās, kājās un ķermenī.

Sasprindzinot visus spēkus, viņš ar nazi padzina koijotus nost. Viens vai divi bija sadurti un kaukdami aizjoza. Taču kaujas laukā saradās citi, līdz beidzot uzbrucēju bija vesels bars. Ta bija izmisīga cīņa uz dzīvību un nāvi. Daži zvēri tika nogalināti.

Bet kritušo ciltsbrāļu liktenis neatturēja dzīvos. Viņi pat uzbruka vēl sīvāk.

Stāvoklis kļuva bezcerīgs. Koijoti līda cits citam virsū, lai iekostos upura miesā. Durts tika uz labu laimi, roka ar nazi kļuva ik brīdi nevarīgāka, un dūrieni aizvien retāk sasniedza mērķi.

Ievainotajam strauji izsīka spēki. Viņam kļuva bail par savu dzīvību. Un nebija arī nekāds brīnums — viņš skatījās acīs nāvei.

Un šajā bezcerības mirklī jauneklis iekliedzās. Dīvaini, tas bija nevis izmisuma, bet prieka kliedziens. Un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka, izdzirdējuši kliedzienu, koijoti mitējās uzbrukt. Kaujā iestājās pārtraukums, īss klusuma brīdis.

Kļuva dzirdama pakavu dipoņa un skaļas suņa rejas.

Ievainotais joprojām sauca palīgā. Šķita, ka zirgs ir pavisam tuvu. Jātnieks nevarēja nedzirdēt viņa lūgumu. Taču atbildes ne­bija. Cilvēks aizjāja garām. Pakavu dipoņa izdzisa. Nelaimīgo atkal pārņēma izmisums.

Drosmi atguvušie plēsoņas no jauna metās uzbrukumā. Atsā­kās kauja. Spēkus zaudējušais cilvēks uzskatīja, ka viņa stunda ir situsi, un atgainījās pavisam vārgi.

Piepeši koijoti palaida savu upuri vaļā: šoreiz bija ieradies aizstāvis, kura klātbūtne spēcināja cilvēku. -

Jātnieks neatsaucās, bet suns steidzās palīgā. Milzīgs suns devās uz kaujas vietu. Lieliem lēcieniem un skaļiem rējieniem tas lauzās cauri krūmiem.

— Draugs! Kāda laime! Draugs!

Izkļuvis laukā no brikšņiem, suns, zobus atņirdzis, drāzās virsū koijotiem. To ieraudzījuši, koijoti palaida vaļā upuri un bēga ko nagi nesa. Vienu no bēgļiem suns sakampa, sapurināja kā žurku un nosvieda zemē ar pārkostu rīkh.

Otru piemeklēja tāds pats liktenis. Trešā upura nebija: b&jā gājušo pārbiedētie 'ciltsbrāļi, astes iežmieguši, žēlabaini kauk­dami, dieba prom. Visi kā viens tie iespruka krūmos.

Nomocītais cilvēks vairāk neko neredzēja. Viņa spēki ^a galā. Viņš tikai pastiepa roku, smaidot apskāva savu glābēju un,

kaut ko nočukstējis, iegrima aizmirstībā.

Klajumā parādījās jātnieks bez galvas. Viņa zirgs nokāpa lejā pie strauta, padzērās, uzkāpa otrā krastā, pārrikšoja pāri klaju­mam, kur gulēja ievainotais, un pazuda krūmos.

Jātnieks nebija licies zinis par zemē gulošo, bet zirgs, ierau­dzījis viņu, bija tikai nosprauslājies un gājis tālāk, līkumodams starp beigtajiem koijotiem.

Zirgs bija neliels, bet skaisti veidots, ar veseliem locekļiem. Turpretī jātniekam trūka galvas!

Galva gan bija, bet ne savā parastajā vietā. Šķita, ka cilvēks tur to rokā. Briesmīgs skats!

Suns riedams aizšāvās līdzi zirgam, bet, atteicies no sava bez- galvainā ceļabiedra, drīz atgriezās un apgūlās blakām ievai­notajam.

Tieši tajā brīdī viņš atguva samaņu. Noglāstījis suni, viņš noslīga atpakaļ zemē, uzvilka uz galvas apmetņa malu, lai aiz­sargātos no svelmējošās saules, un aizmiga.

Suns gulēja ievainotajam pie kājām un arī snauda, bet bieži pamodās. Laiku pa laikam tas pacēla galvu un nikni ierūcās, kad plēsīgie putni novēzēja spārnus gar pašām ausīm.

Jaunais cilvēks murgoja. Pār viņa lūpām juku jukām nāca gan kvēli mīlas apliecinājumi, gan nesakarīgi vārdi par kaut kādu slepkavību.

Atgriezīsimies vientuļajā būdiņā pie Alamo, kuru negaidot pameta kāršu spēlmaņi, kas bija te ieradušies saimnieka prombūtnes laikā.

Drīz būs otrās dienas pēcpusdiena, bet Morisa kā nav, tā nav. Felims atkal ir būdiņā viens, atkal guļ uz grīdas reibulī, taču tas vairs nav tas reibulis, no kura viņš pamodās. Viņu nogāzusi no kājām jauna dievišķā dzēriena deva.