TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Lai visu paskaidrotu, mums jāpastāsta, kas notika tālāk tajā naktī, kad montē spēlmaņi ar tādu steigu atstāja būdiņu.

Ieraugot trīs sarkanādainus mežoņus, kas sēdēja pie nomaļu galda un aizrautīgi sita kārtis, Felimam dzērums pārgāja daudz ātrāk nekā no gulēšanas. Kaut gan aina bija komiska, Felimam par to smiekli nenāca, un viņš iekliedzās kā aizkauts.

Ari tālāk nebija nekā smieklīga. Viņš gan īsti neatcerējās, kas bija noticis tālāk. Izkrāsoto indiāņu trijotne piepeši pārtrauca spēli, nometa kārtis uz grīdas, izvilka nažus, brīdi pastāvēja pie viņa, apdraudot viņa dzīvību, tad, paklausot ceturtajam indiānim, kas bija atnācis viņiem pakaļ, pagriezās un pa galvu, pa kaklu izlikās ārā.

Tas viss norisinājās kādās divdesmit sekundēs. Attapies no pārsteiguma, Felims redzēja, ka atkal ir būdā viens.

Vai viņš gulēja vai bija nomodā? Vai bija vīra dūšā vai sap­ņoja? Vai notikušais bija īstenība? Varbūt tā bija kāda jauna, viņa prātam neizdibināma parādība, kas bija saglabājusies atmiņā kā dzīva?

Nē, tas nebija, tas nevarēja būt sapnis. Viņš bija redzējis mežoņus pārāk tuvu, lai būtu varējis kļūdīties. Viņš bija dzirdē­jis tos runājam svešā valodā. Kas cits tas varēja būt, ja ne indi­āņu žargons? Bez tam uz grīdas palika izkaisītas kārtis.

Felims ir nedomāja pacelt kādu, lai pārliecinātos, ka tās ir īstas. Viņš bija pietiekami skaidrā, bet viņam vienkārši trūka drosmes. Vai kāds varēja galvot, ka šīs ērmīgās kārtis neapde­dzinās viņam pirkstus? Un ja nu tās pieder pašam nelabajam?

Par spīti domu sajukumam, Felims apjēdza, ka ilgāk palikt būdā ir bīstami. Izkrāšļotie spēlmaņi varēja atgriezties, lai pa­beigtu partiju. Viņi bija atstājuši te ne vien savas kārtis, bet arī visu, kas atradās būdā, un, kaut gan drāzties ārā viņus bija spiedis kaut kas svarīgs, tikpat pēkšņi viņi varēja parādīties no jauna.

Galvejietis nolēma nekavējoties rīkoties: piesardzīgi nopūtis sveci, viņš izlavījās no būdas.

Iziet pa durvīm viņš neuzdrošinājās. Laukumiņu būdas priekšā spoži apspīdēja mēness. Mežoņi varēja būt kaut kur tuvumā. Viņš norāva no sienas zirgādu un iespiedās starp latām. Izkļuvis ārpusē, Felims ieslīdēja koku ēnā.

Viņš nepaguva aiziet necik tālu, kad pamanīja priekšā tumšu priekšmetu skupšķi. Izklausījās, it kā zirgi grauztu zāli, un pa rei­zei noklindzēja pakavi. Felims apstājās un paslēpās aiz cipreses.

Drīz īrs pārliecinājās, ka tie patiešām ir zirgi. To bija četri, un tie droši vien piederēja tiem četriem karotājiem, kas bija pārvērtuši mustangu mednieka būdu par spēļu namu. Šķita, ka dzīvnieki ir piesieti pie kokiem, bet to tuvumā varēja būt arī saimnieki'.

To iedomājoties, Felims jau gribēja griezties un doties uz citu pusi, bet tajā brīdī izdzirdēja pretējā pusē balsis — vairāki vī­rieši kliedza un draudēja kādam. Tad atskanēja aprauti baiļu kliedzieni, suņa rējieni un iestājās klusums, kuru redzēm pār­trauca švīkstoņa un zaru brīkšķi, it kā vairāki cilvēki, līdz nāvei pārbiedēti, bēgtu cauri krūmiem.

Felims joprojām klausījās, skaņa tuvojās. Cilvēki diedza uz cipreses pusi, pie saviem zirgiem.

Skriedami garām, viņi izmeta pa vārdam īram nesaprotamā valodā, bet balsīs skanēja baismas. To pašu pauda kustības. Acīm­redzot viņi bēga no kāda ienaidnieka.

Netālu no cipreses bija mēness apspīdēta josla. Lai nokļūtu līdz zirgiem, bēdzējiem vajadzēja to šķērsot, un Felims ieraudzīja spilgti sarkanus kailus ķermeņus.

Felims pazina četrus indiāņus, kas bija sēdējuši būdā. Viņš ne­kustējās no vietas, iekams svešie nebija uzlēkuši zirgos un aiz­jājuši un iekams viņš nebija noteicis, ka viņi pa stāvo nogāzi sasnieguši līdzenumu un aizauļo kā cilvēki, kas nedomā griez­ties atpakaļ.

— Piķis un zēvele! — viņš murmināja, iznākdams no savas paslēptuves un izbrīnā sasizdams rokas. — Ko tas nozīmē? Kas tiem velniem te meklējams? Un kas viņiem dzenas pakaļ? Skaidrs, ka viņiem kāds licis pamatīgi trūkties-. Droši vien tas pats. Gal­voju, ka tas pats. Es dzirdēju, ka rūc suns, bet tas tak aizskrēja viņam līdzi. Ak dievs, kas gan tas varētu būt? Bet varbūt viņš, dzīdamies tiem pakaļ, jās uz to pusi?

Bailēs atkal ieraudzīt noslēpumaino jātnieku Felims parāvās atpakaļ aiz koka, kur viņš drebuļodams nostāvēja diezgan ilgu laiku.

— Droši vien tas ir mistera Morisa stiķis. Varbūt viņš gribēja pabaidīt mani, pārjāja īstajā reizē un izbiedēja tos sarkanādai- nos, kas tīkoja mūs aplaupīt un nogalināt. Jādomā, ka tā. Kad es viņu redzēju pirmo reizi? Hm, būs jau krietns laiciņš. Atce­ros, ka biju iemetis kārtīgi, bet tagadīt galva ir skaidra. Diez vai tie indiāņi redzēja manu pudeli? Esmu dzirdējis, ka viņiem patī­kot iedzert ne mazāk kā mums, baltādainajiem. Vī-ī, ja viņi sa­jutuši smaržu, tad tur nebūs palikusi pāri ne lāsīte! Jāiet uz būdu un jāparauga. No viņiem vairs nav ko baidīties. Spriežot pēc tā, kā viņi aizlikās, viņiem jau sen jābūt gabalā.

Vēlreiz iznācis no savas paslēptuves, Felims devās uz būdu. Viņš tuvojās tai piesardzīgi, ik pa brīdim apstādamies un ieklau­sīdamies, vai kāds nav tuvumā. Kaut gan Felims bija sagudrojis hipotēzi sevis nomierināšanai r viņš vēl aizvien baidījās tikties ar jātnieku bez galvas.

Ja viņam nebūtu cerība atrast pudelē vēl kādu «lāsīti», viņš neietu atpakaļ visu nakti. Taču vēlēšanās iedzert bija trīskārt stiprāka par bailēm, un, paklausīdams tai, viņš nedroši turpināja ceļu.

Gaismu viņš nemēģināja iedegt. Viņš pazina katru grīdas collu, īpaši kaktu, kur vajadzēja būt pudelei.

Viņš pastiepa roku un iekliedzās — pudeles nebija.

— Kaut velns viņus parāvis! — viņš purpināja, grābstīdamies pa tumsu. — Rādās, ka viņi ir tikuši tai klāt. Nudie, jo kāpēc tā nav savā vietā? Es to atstāj,u tur, to es labi atceros. Āre, kur tu esi, manu dārgum! — viņš turpināja, sataustījis pinumu. — Ak tu, rijīgie lopi tādi! Izlakuši tukšu kā olas čaumalu! Būtu es to zinājis, būtu salējis trīsreiz vairāk tās ugunsdziras, lai dzer un aizrijas. Kaut jūs sadegtu elles ugunīs, sarkanādainie zagļi, tad jūs redzētu, kā zagt viskiju gulošam cilvēkam! Ai, ai, ai, ko lai tagad iesāku? Likties atkal uz auss? Diezin vai varēšu, kad jā­domā par tiem un to otru. Neiedzērušam miera man nebūs. Kaut viena lāsīte būtu palikusi… Pag! Svētā jaunava un svētais Patrik, un visi pārējie, ko es muldu? Bet blašķe, blašķe? Piķis un zēvele! Tā ir somā, pilna līdz kaklam. Es tak gribēju iedot līdzi misteram Morāsam, kad viņš pēdējo reizi posās uz koloniju. Un viņš, šķiet, aizmirsis to paņemt. Lai dievs nedod, ka indiāņi ar savām netīrajām ķepām būtu pieskārušies arī tai! Tad es zau­dēšu prātu. Hip, hip, urā! — Felims iekliedzās, kādu brīdi vandī­jies pa ceļasomu. — Urā! Paldies dievam, sarkanādainie nav at- tapuši ielūrēt tajā. Pudele ir pilna kā ērce, neviens nav tai piedū­ries. Hip, hip, urā!

Pēc šā iepriecinošā atklājuma īrs sāka triumfa deju.

Tad iestājās klusums, un beidzot no īskaklainā trauka, ātri guldzēdams, sāka plūst šķidrums.

Pēc kāda laika šo skaņu nomainīja lūpu šmaukstināšana un apmierinātības izsaucieni.

Atkal guldzēja viskijs, šmaukstēja lūpas, līdz beidzot tukšā pudele nokrita uz grīdas.

Pēc tam piedzērušā bļaustīšanās mijās ar saraustītu dziesmu, smiekliem un nesakarīgu pļāpāšanu par indiāņiem un jātnieku bez galvas. Tas viss atkārtojās, bet ar katru reizi klusāk un bei­dzās ar nepārtrauktu skaļu krākšanu.