TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Zebs Stamps zināja, ka Moriss Džeralds ir noskaņots labvēlīgi pret Henriju Poindeksteru. Viņš nevienu reizi vien bija dzirdējis mustangu mednieku runājam par jauno plantatoru. Viņš nekad nebija manījis naidīgu noskaņojumu; gluži otrādi — Moriss bieži bija jūsmojis par jaunekļa apdāvinātību un augstsirdību. Šķita neticami, ka viņš varētu būt kļuvis par sava drauga slepkavu. Zebs Stamps ticētu vienīgi tad, ja redzētu to pats ar savām acīm.

Pusstundu lauzījis galvu, viņš tomēr nebija spējis neko izdo­māt. Kaut gan viņam bija neparasti skaidrs prāts un spriešanas spēja, viņš nevarēja atrast jēgpilnu atrisinājumu šai noslēpumai­najai daudzcēlienu drāmai.

Skaidrs viņam bija tikai tas, ka četri jātnieki — viņš neticēja, ka tie būtu bijušā indiāņi, — uzbrukuši mustangu mednieka bū­dai un ka viņiem ir kāds sakars ar notikušo slepkavību. Taču šo vīru ierašanās būdā un tās saimnieka ilgā prombūtne uzvedināja Zebu uz vēl bēdīgākām domām, — ka slepkavām par upuri kļu­vuši vairāki cilvēki un ka biezoknī jāmeklē nevis viens, bet divi līķi.

No vecā mednieka krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņš bija pieķēries jaunajam īram, mīlēja to gandrīz vai kā savu dēlu, un doma, ka viņš neģēlīgi noslepkavots un guļ tumšā biezoknī un viņa miesas plosa lijas knābis un koijota zobi, sāpināja viņu līdz sirds dziļumiem.

Jo vairāk Zebs domāja, jo smagāk nopūtās. Beidzot, juzdams, ka domu slogs viņu nospiedīs, viņš pielēca kājās un sāka staigāt šurp turp, skaļi zvērēdams atriebties.

Zebs bija tā iegrimis savās rūgtajās pārdomās, ka nepamanīja garām aizskrienam lielo suni.

Zebs dzirdēja, ka Felims mīlīgi uzsauc sunim, bet palika vien­aldzīgs pret to tik ilgi, kamēr sadzirdēja viņam domātu uzsau­cienu.

— Kas noticis, Felim? Vai kas ļauns? Tev iekoda čūska?

— Ak, mister Stamp, paskatieties uz Taru! Rau, viņai kaut kas apsiets ap kaklu. Tā nebija, kad suns aizskrēja.

Mednieks tūlīt paskatījās uz suni. Sunim patiešām bija ap kaklu briežādas siksniņa. Bet zem tās rēgojās vēl kaut kas — tāds kā mazs vīstoklītis.

Zebs izvilka nazi un liecās pie suņa, bet tas bailēs atsprāga atpakaļ. Beidzot pielabināts, dzīvnieks saprata, ka nekas ļauns nenotiks, un pienāca klāt.

Siksniņa tika pārgriezta, vīstoklis attaisīts. Tajā bija vizīt­karte.

Uz kartes kaut kas bija rakstīts, rakstīts ar roku un it kā ar sarkanu tinti, bet tās bija asinis.

Pat visneaptēstākie mednieki prot lasīt. Zebs Stamps nebija izņēmums un diezgan ātri atšifrēja uzrakstīto.

Beidzis viņš atviegloti nopūtās. Tā bija īsta prieka nopūta.

— Lai slavēts augstais dievs! — Zebs teica. — Un paldies manam vecajam Kentuki skolmeistaram, ka viņš iemācīja mani lasīt. Viņš ir dzīvs, Felim! Viņš ir dzīvs! Paskaties. Ak vai, tu taču neproti lasīt! Bet nekas. Viņš ir dzīvs! Dzīvs!

— Kurējais? Misters Moriss? Lai slavēts dievs!

— Pag, pašreiz nav laika domāt par dievu. Sadabū segu un siksnas. Izdari to, kamēr es aiziešu pēc savas vecās ķēves. Vei­cīgi! Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.

Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.»

Ar šiem vārdiem mednieks devās ceļā. Tie bija pareizi vārdi, tikai ne attiecībā uz laiku. Ja viņš būtu teicis «pusminūti», tas būtu tuvāk patiesībai. Tajā ibrīdī, kad šie vārdi tika teikti, cilvē­kam, kas, rakstīdams ar savām asinīm, bija saucis palīgā, atkal draudēja nāves briesmas — viņš vēlreiz bija nokļuvis koijotu ielenkumā.

Taču viņam draudēja vēl lielākas briesmas, un ievainotais do­māja, ka viņa dienas ir skaitītas.

Morisam Džeraldam — lasītājs droši vien jau ir sapratis, ka cilvēks, apmetnī un panamā ir viņš, — pēc aprakstītās kaujas ar vilkiem, kad viņu izglāba uzticīgā Tara, sāka nākt miegs.

Būdams drošs, ka suns spēs aizsargāt viņu pret melnajiem put­niem un četrkājainajiem plēsoņām, viņš ļāvās miegam.

Pēc vairākām stundām viņš pats pamodās. Tagad viņš jutās daudz možāks un varēja apsvērt stāvokli.

Suns bija izglābis viņu no maitu rijējiem un pasargās viņu arī turpmāk, ja tie atkal mēģinās uzbrukt. Bet kas būs tālāk? Uzticī­gajam dzīvniekam nebija pa spēkam aizvilkt viņu mājā, bet pa­likt šeit nozīmēja nomirt badā vai arī no ievainojumiem.

Jauneklis piecēlās kājās, bet izslieties taisni nejaudāja. Tagad klāt bija nācis vājums, un, paspēris pāris soļus, viņš atkal atlai­dās guļus.

Šajā grūtajā brīdī Morisam ienāca prātā laimīga doma: «Tara var aiznest uz būdu zīmīti.»

— Ja vien es varētu piespiest viņu iet prom, — viņš teica un jautājoši pagriezās pret suni. — Panāc šurp, veco zēn, — Moriss uzrunāja mēmo draugu. — Es gribu, lai tu būtu mans pastnieks un aiznestu vēstuli. Tu saproti? Pagaidi, es uzrakstīšu. Pēc tam paskaidrošu sīkāk. Par laimi, man ir vizītkarte, — viņš teica, ap­taustījis kabatu. — Bet zīmuļa gan nav. Nekas, iztiksim. Tintes ir, cik uziet, bet par spalvu man noderēs šīs agaves dzelonis.

Moriss pierāpoja pie auga, nolauza vienu no tā garajiem ērk­šķiem, ar kuriem nobeidzās lapas, iemērca to turpat netālu guloša koijota asinīs un, izņēmis no kabatas vizītkarti, kaut ko uzrak­stīja uz tās.

Ietinis, vēstuli no panamas izplēstā oderes gabalā, viņš ar briežādas siksniņu uzsēja to sunim kaklā.

Atlika vienīgi pierunāt suni izpildīt pastnieka pienākumus.

Tas bija grūti izdarāms. Kaut gan mēmais dzīvnieks bija ap­brīnojami gudrs, tas nevarēja saprast, kāpēc jāpamet nelaimē cilvēks, kuram viņš ir bezgala uzticīgs, un ilgi palika kurls pret lūgšanos un bāršanos, ar ko saimnieks gribēja dabūt viņu prom.

Tikai tad, kad cilvēks, kuram suns nesen bija izglābis dzī­vību, liekuļotās dusmās uzkliedza un iezvēla tam ar kruķi, suns padevās un gāja.

Un tomēr suņa sirds nespēja to izturēt, un Tara pirms ieieša­nas krūmos vairākas reizes pagriezās atpakaļ un pārmetoši palū­kojās uz Morisu.

— Nabadziņš! — viņš noteica, kad suns bija nozudis biezoknī. — Tas ir tikpat kā sist sev vai vistuvākajam draugam. Nekas, parādā es tev nepalikšu, ja vien man uzsmaidīs laime un mēs

kādreiz vēl tiksimies. Bet tagad man jādomā par tiem nekrietna­jiem koijotiem. Sajutuši, ka esmu palicis viens, tie noteikti nāks atpakaļ.

Rīcības plāns jau bija gatavs.

Netālu no lazdas auga koks ar diviem resniem līmeniskiem zariem, kas atradās tuvu viens otram sešu septiņu pēdu aug­stumā no zemes.

Noņēmis un izklājis zālē apmetni, Moriss izdūra tā malās vai­rākus caurumus. Tad viņš notina savu krepa jostu un pārplēsa gareniski uz pusēm. Iznāca divas vairākus jardus garas lentes. Tad viņš izpleta apmetni starp zariem un stingri piesēja ar jostu. Šajā šūpuļtīklā cilvēks varēja gulēt, izstiepies visā augumā.

Taisītājs zināja, ka koijoti nerāpjas kokos un, iekārtojies savā gaisa gultā, viņš varēs mierīgi noraudzīties, kā tie uzbrūk.

Moriss netaupīja pūļu, zinādams, ka koijoti katrā ziņā atgrie­zīsies. Un patiešām, drīz jo drīz tie cits pēc cita glūnēdami sāka līst laukā no krūmiem, patipināja uz priekšu, apstājās, lai parē- gātos apkārt, un devās atpakaļ uz iepriekšējās kaujas vietu.

Redzot, ka bīstamākā ienaidnieka vairs nav, drīz salasījās viss bars, vēlreiz parādot savu pretīgo rijību, ar kuru šie gļēvie radī­jumi tik slaveni.