TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Zebam par laimi, mustangu mednieka nazis bija palicis uz zemes. Līdzko viņš piegāja tuvāk, Moriss sāka viņu žņaugt, un, tikai nometis šauteni, Zebs ar lielām pūlēm spēja aizsargāties no negaidītā uzbrucēja. Beidzot viņam izdevās pacelt jauno īru uz rokām un iznest malā.

Bet tas vēl nebija viss. Ticis vaļā, slimais šāvās uz priekšu un skrēja pie lazdas tik ātri, it kā savainotā kāja vairs nesāpētu.

Mednieks uzminēja viņa nodomu. Viņš ieraudzīja uz apmetņa guļam asiņaino nazi. Mustangu mednieks gribēja dabūt to rokā.

Zebs metās viņam pakaļ un, sagrābis savās lāča skavās, at­vilka neprātīgo nost no koka.

— Ātrāk, Felim! — viņš uzsauca. — Aizvāc to mantiņu. Pui­sis galīgi pazaudējis prātu. Viņš deg kā ugunī. Viņam ir drudzis.

Felims tūlīt paklausīja un, pieskrējis pie koka, paņēma nazi savā ziņā.

Taču cīņa vēl nebija galā. Slimais metās virsū savam glābē­jam ar dūrēm — nevis klusēdams, bet kliegdams un draudēdams, acīm neganti zvērojot. Cīņa turpinājās desmit minūtes. Beidzot, pilnīgi zaudējis spēkus, Moriss nokrita zālē un, vairākas reizes noraustījies un dziļi nopūties, apklusa, it kā viņā būtu apdzisusi dzīvības uguntiņa.

Galvejietis, kuram tā šķita, ņēmās žēli vaimanāt.

— Beidz igaudot, sasodītais muļķi! — uzkliedza Zebs. — Pie­tiek ar vienu tavu kaucienu, lai dvēsele atvadītos no miesas. Viņš ir miris tikpat daudz, cik tu. Tas ir ģībonis. Spriežot pēc tā, kā viņš iekaustīja mani, nekā nopietna nav. Nē, — viņš turpi­nāja pieliecies un paskatījies, — neviena ievainojuma. Celis gan ir pamatīgi sapampis, bet kāja nav sadragāta, — citādi viņš ne­būtu varējis paspert ne soli. I-r skrambas, bet nedaudz. No kā tās varētu būt? No jaguāra jnagiem diezin vai. Drīzāk izskatās pēc mājas kaķa skrāpējuma. A, es zinu! Pirms plankumainā zvēra uzbrukuma (bijusi plēšanās. Jauneklim uzklupuši koijoti! Kas to būtu domājis, ka šie gļēvie radījumi varētu ķerties klāt cilvēkam? Bet tie ķeras, ja patrāpās tāds novārdzis cilvēks kā Moriss. Kaut nelabais viņus rāvis!

Mednieks runāja pats ar sevi. Felims, redzot, ka saimnieks ir dzīvs un ka viņam vairs nedraud nāve, spēji atplauka un, sizdams knipjus, sāka lēkāt kā negudrs.

Viņa līksmais satraukums ietekmēja arī suni, un drīz vien arī tas kā apmāts griezās īru džigā.

Zebs nepievērsa uzmanību šai komiskajai izrādei. Viņš vēl­reiz noliecās pār slimo. Pārliecinājies, ka nekādu nopietnu ievai­nojumu nav, viņš piecēlās un sāka aplūkot zemē izsvaidītās lietās. Viņš jau bija ievērojis panamu, kas joprojām karājās Morisam uz muguras, un viņam bija ienākušas prātā dīvainas domas.

Cepures no Gvajakilas zāles, kuras nepareizi sauca par pana­mām, nebija nekas neparasts. Dienvidos tās valkāja ne mazāk kā visā Teksasā. Bet Zebs zināja, ka jaunais īrs paradis valkāt mek­sikāņu sombrēro — pavisam citādu /galvassegu. Iespējams, ka mustangu mednieks bija atteicies no sava paraduma. Jo vairāk Zebs skatījās, jo vairāk viņam likās, ka viņš jau redzējis kādam galvā šo cepuri.

Nešaubīdamies, ka cepure iegūta godīgā ceļā, mednieks pie­liecās un noņēma to, lai aplūkotu pamatīgāk. Tai vajadzēja iz­skaidrot noslēpumu vai arī vairākus noslēpumus.

Cepures iekšpusē Zebs atrada divus vārdus: dibenā ielīmētu Jaunorleānas cepuru fabrikanta vārdu un otru, ar roku uzrakstītu, viņam labi pazīstamu vārdu — «Henrijs Poindeksters».

Tad viņš ķērās pie apmetņa. Uz tā viņš atrada pazīmes, kas pierādīja, ka apmetnis pieder tam pašam cilvēkam.

— Sasodīts, ko tas viss nozīmē? — vecais norūca, domīgi ska­tīdamies zemē. — Cepures nav galvā tiem, kam vajadzētu, gal­vas nav savās vietās! Goda vārds, te kaut kas nav kārtībā. Ja es nejustu zem kreisās acs sāpes no tā puiša sitiena, būtu jāsāk do­māt, vai mans smadzeņu pods ir uz pleciem. No viņa nav ko gaidīt paskaidrojumus, — Zebs piemetināja, paskatīdamies uz Morisu. — Vismaz tikmēr, kamēr viņš nav izgulējis savu drudzi. Bet ej nu sazini, kad tas būs. Labi, — pēc kāda laika viņš turpi­nāja. — Nav nekādas jēgas palikt te. Mums jāaizgādā slimais uz būdu, un tas izdarāms vienīgi ar nešanu. Zīmītē viņš raksta, ka pats nespēj paiet ne soli. Viņš ir maķenīt kustējies tikai baiļu dzīts. Kāja izskatās aizvien sliktāk un sliktāk. Būs vien viņš jā­nes. No tā nekādu palīdzību nav ko gaidīt, — Zebs turpināja, paskatījies uz galvejietii, kas jautri tērgāja ar Taru. — Sunim galvā ir vairāk nekā viņam. Nu, nekas. Būs jāliek arī viņam pa­svīst. Kā lai dara? Vajadzētu dabūt nestuves. Tās mēs varam uz­taisīt no pāris kārtiņām un apmetņa vai arī no segas, kuru Felims paķēris līdzi. Jā-ā, nestuves! Tas ikurāt ir tas, kas mums vaja­dzīgs.

Tagad īrs tika aicināts palīgā.

Viņi nogrieza un atzaroja divus apmēram desmit pēdas garus kociņus. Divus īsākus izmantoja par šķēršiem. Uz kokiem vis­pirms uzklāja serapē, pēc tam, lai nestuves būtu izturīgākas, — apmetni. Improvizētās nestuves bija gatavas. Paredzot, ka Moriss var*sākt atkal trakot, Zebs piesēja viņu pie nestuvēm.

Tās nesa nevis, kā parasts, divi cilvēki, bet cilvēks un zirgs — zirgs gāja pa priekšu, bet cilvēks nopakaļ.

Otrs nesaderīgajā pārī bija īrs. Vecais mednieks bija turējis vārdu, ka «būs jāliek arī viņam pasvīst».

Zebs pats uzņēmās vieglāko pienākumu — gāja pa priekšu.

Izdoma nebija nekāda oriģinālā. Nestuves līdzinājās meksi­kāņu nestuvēm, kuras Zebs varēja būt redzējis Ziemeļteksasā; vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa darinātajām trūka jumta un tās nesa nevis divi mūļi, bet zirgs un cilvēks.

Šajā improvizētajā palankīnā Moriss Džeralds tika nogādāts savā mājoklī.

* * *

Jau bija nakts, kad šī savādā procesija sasniedza būdu.

Stiprās un maigās mednieka rokas pārnesa ievainoto no nes­tuvēm uz viņa gultu.

Džeralds nesaprata, kur atrodas, un nepazina ne Zebu, ne Felimu, kas bija noliekušies pār viņu. Jaunekļa domas vēl klīda tālumā, kaut gan viņš vairs netrakoja. Viņš bija nomierinājies.

Kluss gan Moriss nebija, kaut neatbildēja uz laipnajiem jau­tājumiem vai arī atbildēja tik nesakarīgi, ka gandrīz vai gribējās smieties. Taču neparastie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, atturēja no tā un rosināja nopietnas pārdomas.

Mustangu mednieka draugi pārsēja viņa brūces, cik labi vien prata, un tas arī bija viss, ko viņi varēja darīt. Atlika gaidīt rītu.

Felims apgūlās, bet Zebs palika sēžam pie slimnieka gultas. Tas notika nevis tāpēc, ka Zebs neuzticētos Morisa audžu brā­lim, bet vienkārši tāpēc, ka Zebs bija lūdzis viņu iet gulēt, jo abiem neesot nozīmes palikt nomodā.

Vecajam medniekam bija savi apsvērumi. Viņš negribēja, ka slimnieka murgus izdzirdētu vēl kāds, pat Felims. Un tā viņš no­sēdēja viens visu cauru nakti, tverdams katru vārdu.

Daudz kas Zebu pārsteidza, dažus vārdus viņš pazina. Viņš nebrīnījās, ka Moriss bieži piemin Luīžu un kvēli atzīstas mīles­tībā.

Bet diezgan bieži slimajam paspruka vēl kads vārds, un to vairs nebija patīkami dzirdēt. Tas bija Luīzas brāļa vārds. Moriss runāja saraustīti, juceklīgi, gandrīz nesaprotami.

Zebs Stamps salīdzināja dzirdēto ar jau zināmo un, kad būdā iespīdēja rīta gaisma, bija nonācis pie secinājuma, ka Henrija Poindekstera vairs nav starp dzīvajiem.

Dons Silvio Martiness piederēja pie tiem meksikāņu bagātniekiem, kas bija palikuši Teksasā pēc tam, kad zemi bija iekarojuši ziemeļu kolonisti.