TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Pagaidi! Es aizmirsu! — Isidora iesaucas. — Tu atradīsi tur cepuri un serapē. Tie ir mani. Paņem tos līdzi. Es tevi gai­dīšu te vai arī kaut kur pa ceļam.

Palocījies Benito jāj prom. Bet viņam atkal ir jāapstājas.

— Es pārdomāju, Benito. Es jāšu tev līdzi.

Dona Silvio mājzinis ir pieradis pie sava saimnieka brāļamei­tas kaprīzēm. Viņš bez vārda runas paklausa un vēlreiz pagriež zirgu.

Isidora jāj nopakaļ. Viņa likusi Benito jāt pa priekšu. Ir savs iemesls, kādēļ viņa atteikusies no aristokrātiskā paraduma.

Benito ir kļūdījies savos minējumos. Tā nav Isidoras kaprīze, ka viņa jāj līdzi. Iemesls tam ir visai nopietns.

Viņa ir aizmirsusi ne tikvien savu serapē un cepuri, bet arī mazo vīstoklīti, kas viņu tā sarūgtinājis.

«Labais Benito» nedrīkst to zināt. Tas var izraisīt skandālu, kas būtu nepatīkamāks par strīdu ar donu Migelu Diasu.

Viņa jāj nopakaļ cerībā, ka pati dabūs atpakaļ vēstuli. Cik muļķīgi, ka viņa neapdomāja to jau laikus!

Bet kā vēstule nonākusi Koijota rokās? Droši vien viņš dabū­jis to no Hosē. Vai viņas kalps būtu nodevējs? Varbūt Diass sa­ticis viņu ceļā un piespiedis atdot vēstuli?

Neviena no šīm iespējām nav ticama.

No Diasa to varētu sagaidīt, bet, runājot par Hosē … Nav taču pirmā reize, kad viņa tam uzticas.

Beidzot klajums ir sasniegts, Isidora tagad jāj blakām māj- zinim.

Migela Diasa te vairs nav, vispār — ne dzīvas dvēseles. Taču visvairāk viņu sarūgtina tas, ka nav arī ne miņas no vēstules.

Zemē guļ vikuņas [41] vilnas cepure, viņas serapē un viņas laso gals, nekā vairāk.

— Vari jāt mājā, senjor Benito. No zirga nokritušais ir nācis pie samaņas. Un, manuprāt, aizjājis. Paldies dievam! Bet neaiz­mirsti, mīļais Benito, ka visam jāpaliek starp mums. Saprati?

— Sapratu, donja Isidora.

Mājzinis aizjāj un drīz nozūd aiz uzkalna kores.

* *

*

Laso metēja ir viena klajumā.

Viņa nolec no zirga, ietinas apmetnī, uzliek galvā sombrero un atkal pārvēršas par jaunu idalgo. Viņa kāpj seglos lēnām, automātiski, it kā viņas domas klīstu kaut kur tālumā. Viņa gausi ceļ pāri kāju. īsu mirkli tā paliek gaisā. Apakšsvārku mala atsedz to līdz potītei, kas atgādina Prāksiteļa veidojumu. Kad tā nolai­žas zirgam gar otru sānu, šķiet, ka saulei priekšā aizgājis mā­konis.

Taču šo skatu neredz neviens, pat ne nožēlojamais Hosē, kas brīdi vēlāk, apkārt .glūnēdams, iznāk klajumā.

Isidora aplinkus iejautājas par vēstuli.

— Ko tu ar to izdarīji, godātais?

— Nodevu, kam vajag, kundze.

— Kam?

— Es atstāju to . .. atstāju .. . viesnīcā, — stostīdamies un bālēdams atbild Hosē. — Dons Morisio bija izgājis.

— Meli, tu nelieti! Tu atdevi to Migelam Diasam. Neliedzies, godātais! Es pati redzēju vēstuli.

— Piedodiet, senjorita, piedodiet! Es neesmu vainīgs, es nu­dien neesmu vainīgs.

— Muļķi, būtu izgudrojis kaut ko ticamāku. Tu pats sevi nodevi. Cik dons Migels tev samaksāja par tavu nodevību?

— Zvēru pie savas dzīvības, kundze, ka tā nebija nodevība. Viņš … viņš … piespieda mani. . . draudēja, sita. Man … man … nemaksāja neko.

— Tad es tev samaksāšu. Es tevi atlaižu, un te būs tava alga. Še tev, še tev!…

Isidora atkārto šos vārdus reizes desmit, un tikpat daudz reižu pātaga nolaižas uz negodīgā kalpa pleciem. Viņš mēģina bēgt. Veltīgi. Viņa panāk Hosē, un viņš apstājas bailēs pakļūt zem iekarsušā zirga pakaviem. Tikai kad uz melnīgsnējās ādas parā­dās zilas švīkas, mocības beidzas.

— Bet tagad, godātais, prom no šejienes! Un tā kā nerādītos man acīs!

Kalps laiž Iekas vaļā. Kā iztraucēts kaķis kalps aizskrien no klajuma. Viņš ir laimīgs, ka var ar savu kaunu paslēpties dzelo­ņainajā biežņā.

Taču arī Isidora nepaliek klajumā ilgi. Viņas dusmas nomaina dziļas bēdas. Ir ne vien izjaukta satikšanās — viņas sirds noslē­pums ir nodevēju rokās.

Viņa dodas mājup.

Kad viņa pārrodas mājā, tur valda satraukums. Peoni, gani un kalpi skraida kā sadeguši, no lauka uz aploku, no aploka uz pa­galmu, un kliedz cits caur citu.

Vīrieši steigšus bruņojas, sievietes, uz ceļiem nokritušas, lū­dzas debesīm žēlastību.

— Kāpēc tāds satraukums? — Isidora jautā.

Jautājums domāts mājzinim, kas pagadījies vistuvāk.

Kaut kur prērijā esot nogalināts cilvēks. Nogalinātais esot viens no tiem, kas nesen apmetušies Kasadelkorvo, kāda ameri­kāņu plantatora dēls. Runājot, ka tas esot indiāņu roku darbs.

Indiāņi! Šis vārds ir par iemeslu dona Silvio ļaužu satrauku­mam. Lūk, kāpēc vīrieši bruņojas, bet sievietes lūdz dievu.

Pats fakts, ka nogalināts kāds cilvēks, šajā neapvaldītu kais­lību zemē nav nekas sevišķs, īpaši, ja nogalināts svešinieks — amerikānis. Bet ziņa, ka vainīgi indiāņi, ir pavisam kas cits. Tās ir briesmas.

Isidora jauno ziņu uzņem citādi. Viņai nav bail no mežoņiem. Vārds «slepkavība» atsauc atmiņā domas, kas viņu jau sāpinā­jušas. Viņa zina, ka ir vēl otra apbrīnojami skaista sieviete. Viņa pati ir to redzējusi un gandrīz vai netic savām acīm.

Vēl vairāk sāpina tas, ka šī būtne redzēta kopā ar Morisu Džeraldu. Tā ir nevis greizsirdība, bet gan uz brīdi atdzīvojusies nepatika.

Taču drīz šīs jūtas atdod vietu vienaldzībai: kāda viņai dala par cilvēkiem, kurus viņa nepazīst!

Pēc dažām stundām vienaldzību nomaina skaudra interese, pareizāk sakot, bažas. Ir paklīdušas jaunas ziņas par slepkavību. To pastrādājuši nevis indiāņi, bet baltais cilvēks — mustangu mednieks Moriss! Tuvumā nav neviena indiāņa.

To izdzirdējuši, dona Silvio saimes ļaudis nomierinās, bet viņa brāļameitu, gluži otrādi, pārņem satraukums. Baumas nedod viņai mieru, un pēc pusstundas viņa aptur .zirgu pie viesnīcas durvīm.

Nezināmu iemeslu dēļ Isidora jau vairākas nedēļas mācījusies «amerikāņu valodu». Viņas vārdu krājums nav sevišķi bagāts, bet ar to pietiek, lai izvaicātu nevis par slepkavību, bet par cil­vēku, kas tiek apvainots slepkavībā.

Krodzinieks, zinādams, kas viņa ir, atbild pazemīgā pieklā­jībā.

Isidora uzzina, ka Moriss Džeralds vairs neuzturas viesnīcā. Sīki jo sīki tiek aprakstīta arī slepkavība.

Meitene ar bēdīgu sirdi jāj atpakaļ uz Martinesa hasiendu.

Tur atkal valda satraukums. Jauno satraukuma iemeslu var uzskatīt par smieklīgu, bet māņticīgie peoni domā citādi. Klīst baumas, ka prērijā netālu no Nuesesas parādījies jātnieks bez galvas.

Izklausās neticami, taču par ziņu pareizību nevar būt nekādu šaubu. Tās izplatās pa visu koloniju.

Trīs gani ir gatavi apzvērēt redzēto. Taču viņu baiļpilnās acis ir vislabākais apstiprinājums viņu vārdu patiesīgumam.

Nedz baumas, nedz dona Silvio un viņa māsas iebildumi ne­spēj atturēt kaprīzo Isidoru no piepeši nobriedušā nodoma jāt atpakaļ uz Riograndi. Viņai vienalga, ka slepkavība notikusi uz ceļa, pa kuru viņai jājāj. Vēl mazāk viņu uztrauc jātnieks bez galvas. Tas, kas citos ceļiniekos viestu bailes, liekas pievelkam Isidoru.

Vēl vairāk — viņa paziņo, ka jāšot viena! Dons Silvio pie­dāvā pavadoņus — desmit līdz zobiem apbruņotus ganus. Isidora noraida piedāvājumu.

Vai viņa neņems līdzi Benito?

Nē. Viņa labāk jās viena. Viņa tā ir izlēmusi.

* * *

Otrā rītā Isidora izpilda savu solījumu. Tikko aust gaisma, viņa jau ir seglos un pēc nepilnām divām stundām jāj nevis taisni uz Riograndi, bet gar Alamo.