TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Здесь есть возможность читать онлайн «TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1971, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Jātnieks bez galvas: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Jātnieks bez galvas»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TOMASS MAINS RĪDS
Jātnieks bez galvas
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1971
Reizēm gadās, ka cilvēks izlasa grāmatu, atmiņa saglabā sa­vos apcirkņos pa satura drumslai, bet autora vārds pēc kāda laika, izrādās, pagaisis. Ar .romāna «Jātnieks bez galvas» autoru tas diezin vai var notikt. Katrs, kas draugos ar daiļliteratūru, iz­dzirdējis šo nosaukumu, katrā ziņā atcerēsies izcilā amerikāņu prozista vārdu.
Tomass Mains Rīds ir pelnījis, ka viņu atceras. Latviešu va­lodā jau agrāk izdots viņa romāns «Oceola — seminolu virsai­tis». Taču tas nav viņa vienīgais darbs, kas saista uzmanību. Augstākā virsotne Maina Rīda daiļradē ir romāns «Jātnieks bez galvas».
Šis romāns vispirms simpātisks ar stingro vēsturisko pamatu, uz kura tas būvēts: pagājušā gadsimta 50. gadu Teksasa, kas zau­dējusi neatkarību un spiesta vilkt ASV jūgu. Ne mazāku mag­nētisko spēku slēpj sižets, kuru autors prot vērpt grodu ar ap­skaužamu prasmi, spilgti kolorētie tēli un atturīgie, bet iedar­bīgie dabas zīmējumi.
Inesis Grants
Romānā viscaur jūtama ievingrināta meistara roka un humā­nista nostāja pret labo un ļauno. Labajam jāuzvar — tādu de­vīzi sludina Mains Rīds, un tas ir vēl viens moments, kas ieprie­cina lasītāju, vienalga, vai tas pieder pie vecākās vai jaunākās paaudzes, vai stāv uz robežas starp abām.
Mainam RīdAm raksturīgajiem iestarpinātajiem mednieku stāstiem. Samākslotas izskatās romāna «laimīgās» beigas: nabaga mustangu mednieks negaidot kūst par bagātu baronetu, un līdz ar to ir iespējamas viņa laulības ar Poindekstera meitu. Nav attīstīta Džeraldā iemīlējušās jaunās meksikānietes sižeta līnija.
Par spīti šiem trūkumiem, «Jātnieks bez galvas» ir laba grāmata. Tajā no» sodīti buržuāziskās Amerikas necilvēciskie tikumi, to caurauž ticība godīgo un drosmīgo cilvēku spēkiem. Viens no viņiem — Zebs Stamps —r atklāj Kolhauna noziegumu, glābj un attaisno nevainīgi notiesāto Džeraldu.
Sajā romānā izpaužas Mainam Rīdām piemītošā taisnības mīlestība, kritiskā attieksme pret kapitālisma vilku likumiem, simpātijas pret cilvēkiem, kas cieš no tiem. Sīs jūtas sasilda Maina Rīda labākās grāmatas, arī romānu «Jātnieks bez galvas», kuru pamatoti uzskata par vienu no raksturīgākajiem Maina Rīda darbiem.
R. Samarins
No angļu valodas tulkojis Z. Mākslinieciski noformējis V. Ilustrējis N. Kočergins

Jātnieks bez galvas — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Jātnieks bez galvas», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kādēļ tad? — jautāja Isidora, saprazdama, ka ir pāršāvusi buku, un nolaizdama revolveri. — Kādēļ tad jūs tā apbruņojā­ties?

— Tā kā es dzīvoju vienīgi tādēļ, lai izpildītu pavēles, es pa­ņēmu tomahauku, lai nocirstu tam tur kaktusam zaru un pabāztu vecajai ķēvei zem astes. Jūs tak neiebildīsiet pret to?

Šoreiz apklusa senjorita — viņa nezināja, kā izskaidrot tādu dīvainu nodomu.

Viņas priekšā stāvošais ērms diezin vai varēja iedvest bailes. Viņa izskats, žesti un kustības drīzāk bija komiski nekā drau­doši, vairāk smīdināja, nekā biedēja vai saniknoja.

— Klusuciešana ir piekrišana. Paldiesiņ, — nomierinājies teica Felims un, vairs nebaidoties, ka var dabūt lodi mugurā, skrēja pāri laukumiņam un izdarīja visu uz mata, kā Zebs Stamps bija piekodinājis. 1

Meksikāniete pa to laiku stāvēja kā bez valodas. Viņa netika gudra, ko nozīmē ķēves zviedzieni, sirdi plosošā suņa gaudošana un meža iemītnieku atbildes kliedzieni. Viņai neatlika nekas cits kā stāvēt un brīnīties. Kamēr ellišķais troksnis nebija rimis, ne­bija ne mazāko cerību no tā vaininieka uzzināt trokšņa iemeslu.

Felims atgriezās pie būdas durvīm un nostājās savā sargpos­tenī apmierināts kā aktieris, kas labi nospēlējis savu lomu un tagad ar mierīgu sirdi var ierindoties skatītājos.

LVIII N O DAĻA

SAINDĒTAIS SKŪPSTS

Mežonīgais koncerts ilga desmit mi­nūtes: ķēve kvieca kā aizkauta cūka, suns drūmi piebalsoja aprautiem rējieniem, kas pieskanēja visu upes ieleju. Troksnis bija dzirdams jūdzes attālumā, un, tā kā Zebs Stamps diezin vai bija tik tālu no būdas, viņam noteikti vajadzēja to dzirdēt.

Pārliecināts, ka citādi nevar būt un ka mednieks drīz atsauk­sies, Felims stāvēja uz sliekšņa kā stabs, cerēdams, ka viešņa paliks ārpusē vismaz tik ilgi, kamēr viņš varēs novelt no sevis atbildību par to, ka ielaidis viņu iekšā.

Kaut gan svešiniece bija dievojusies, ka ieradusies draudzīgos nolūkos, Felimu joprojām tirdīja aizdomas, ka viņa grib nodarīt saimniekam kaut ko ļaunu. Vai citādi Zebs būtu licis saukt viņu atpakaļ?

Felims jau bija gatavs izbeigt pretošanos. Šis spožais revol­veris, kas vēl aizvien rēgojās viņam acu priekšā, bija atņēmis jebkuru patiku ķīvēties ar savādo jātnieci, un, ciktāl tas bija atkarīgs no īra, viņa mierīgi būtu varējusi iet iekšā būdā.

Taču Morisam bija vēl viens aizstāvis, kas sirdīgāk par Fe­limu sargāja būdas durvis un kuru nevarētu aizdzīt pat vesela lielgabalu baterija. Tā bija Tara.

Suns juta neuzticību pret nelūgto viešņu. Aprautie rējieni no­zīmēja sašutumu. Meksikānietes izturēšanās šķita naidīga, un, iz­darījis attiecīgus secinājumus, suns tieši pretī Felimam aizstājās priekšā durvīm nepārprotamā apņēmībā iecirst savus briesmīgos ilkņus stilbos katram, kas mēģinātu iekļūt būdā.

Isidora negribēja riskēt. Viņa pilnīgi bija pārsteiguma varā un, nespēdama bilst ne vārda, stāvēja un gaidīja. Pēc tik neparastas prelūdijas vajadzēja nākt atbilstošam finālam. Kaut apmulsusi, viņa tomēr pacietīgi gaidīja to.

Sākotnējais uztraukums bija izzudis. v Tas, ko Isidora redzēja, bija pārāk smieklīgs, lai modinātu bažas, kaut gan arī pārāk ne­saprotams, lai izvilinātu smieklus.

Cilvēkam, kas bija izturējies tik ērmoti, prāts acīmredzot ne­nesās uz jokiem. Nopietnā sejas izteiksme kontrastēja ar Felima komiskajām izdarībām, un tas skaidri un gaiši lika saprast, ka viņš nedzen velnu. Tā Isidora stāvēja ar nevarīga apjukuma izteiksmi sejā, kamēr starp kokiem parādījās liela auguma vīrietis izbalojušā apmetnī un ar sešas pēdas garu šauteni pār plecu. Viņš nāca taisnā ceļā uz būdu.

Ieraugot atnācēju, Isidora pārvērtās. Tagad viņas sejā varēja lasīt bažas, un mazā roka no jauna pacēla revolveri. Šī kustība bija pa daļai apzināta, pa daļai automātiska. Redzot būdai tuvo­jamies aizdomīgo cilvēku, tā šķita dahiska.

Iznācis laukumiņā un apstājies tā malā, cilvēks izskatījās ne mazāk pārsteigts kā meitene. Viņš kaut ko izspieda caur zobiem, bet ko īsti, tas nepārtrauktajā troksnī nebija sadzirdams, kaut gan pēc žestiem varēja noģist, ka tiem jābūt laipniem vārdiem. Tad Zebs Stamps pagriezās, piesteidzās klāt ķēvei un, pacēlis tai asti — neviens cits mirstīgais to nebūtu iedrošinājies darīt —, atbrīvoja nabaga lopiņu no ilgajām mocībām.

Iestājās klusums, tikai ķēve labu laiku vēl nevarēja nomieri­nāties.

Isidora joprojām neko nesaprata. Pametusi skatienu sānis, viņa noprata, ka durvīs stāvošais jokupēteris ir sekmīgi izpildījis vi­ņam uzticēto pienākumu.

Taču Felima pašapmierinātība izkūpēja, līdzko Zebs Stamps, atpestījis nomocīto četrkājaini, apsviedās uz būdas pusi; viņa grumbaino vaigu klāja mākonis, kas vēstīja dusmu negaisu. Pat skaistules klātbūtne nespēja atturēt viņa lamu izvirdumu.

— Muļķadesa, īru idiots tāds! Tad tāpēc tu sauci mani atpa­kaļ? Un es tikko biju paņēmis uz grauda pamatīgu tītaru, jādomā, ne mazāk kā trīsdesmit mārciņas svarā. Es jau gribēju nospiest mēlīti, kad iebrēcās tā nolādētā ķēve. Mūsu brokastis tagad vējā.

— Bet mister Stamp, vai jūs pats neteicāt, lai es tā daru? Jūs teicāt: ja kāds tuvojas būdai…

— Esi gan tu aitasgalva! Vai tad tas attiecās uz sievieti, ko?

— Es nezināju, ka tas ir sievišķis. Jums vajadzēja redzēt, kā viņa sēž zirgā — uz mata kā vīrišķis!

— Un kas par to, ka viņa tā sēdēja? Vai tad tu, pienapuika, nekad nebiji redzējis? Visas meksikānietes tā mēdz jāt. Tu esi vairāk sievišķis nekā viņa un piedevām vēl divdesmit reizes dumjāks. Mazliet pazīstu viņu pēc izskata un pa ausu galam esmu par viņu arī dzirdējis. Grūti pateikt, kāpēc viņa atjājusi. Un ej nu sazini, vai viņa var to paskaidrot, jo viņa runā tikai, savā meksikāņu mēlē. Es no tās ne velna nesaprotu un arī negribu sa­prast.

— Jūs maldāties, mister Stamp. Viņa runā arī angliski. Vai tā nav, kundze?

— Mazliet, — atbildēja meksikāniete, kas visu laiku bija klu­sējusi. — Angliski poco pocito

— Ak tā-ā… — pārsteigts novilka Zebs. — Atvainojiet, sen­jorita. Jūs drusciņ pļāpājat angliski? Jo labāk. Tad jūs varēsiet man pateikt, kāpēc esat atjājusi. Jūs taču nebūsiet apmaldījusies?

— Nē, senjor, — Isidora pēc brīža atbildēja.

— Tātad jūs zināt, kur atrodaties?

— Si, senjor, si… jā … Pie dona Morisio Zerala mājas.

— Apmēram tā meksikāņi izrunā šo vārdu. Grūti šo būdu no­saukt par māju, un tomēr tā tas ir. Kazi jūs gribat sastapt mājas saimnieku?

— O, senjor, jā! Tāpēc jau arī esmu atjājusi.

— Lai notiek, pret to iebildumu nevar būt. Es tā spriežu, ka jums nav ļaunu nodomu pret šo zēnu. Bet nekāda lielā labuma no runāšanas ar viņu tagad nebūs. Viņš taču neatšķirs jūs no savas pazoles.

— Jā. Es viņai to teicu, — iestarpināja Felims, kas savu bur­kānu krāsas matu dēļ bija pagodināts par «sargu».

— Pareizi, — atbildēja Zebs. — Viņš ir drusku ievainots un pašlaik murgo. Es domāju, ka nekā nopietna nav. Gan viņš drīz nāks pie samaņas.

— Lai notiek, es tur neredzu nekā slikta. Sievietes ir visla­bākās slimnieku kopējas. Man pašam nav bijusi iespēja to pār­baudīt, kopš esmu apglabājis savu veču Misisipi krastos. Ja gribat pasēdēt pie puiša gultas, lūdzu, jo jūs esat viņa draugs. Pieskatiet viņu, kamēr mēs būsim prom, lai viņš neizlec no gul­tas un nenorauj apsējus, kuros es viņu esmu ietuntulējis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Jātnieks bez galvas»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Jātnieks bez galvas» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Robert Sheckley - Góra bez imienia
Robert Sheckley
Valerijs Petkovs - Notikums bez sekām
Valerijs Petkovs
Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Anatols Imermanis
ALEKSANDRS PUŠKINS - VARA JĀTNIEKS
ALEKSANDRS PUŠKINS
POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS
POLS BERNĀ
TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI
TOMASS MAINS RIDS
TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA
TOMASS MAINS RĪDS
Harlan Coben - Bez Śladu
Harlan Coben
Отзывы о книге «Jātnieks bez galvas»

Обсуждение, отзывы о книге «Jātnieks bez galvas» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x