TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Neraizējieties par mani, stāstiet vien. Lūdzu, sakiet, — kas bez tā dīvainā jātnieka vēl bijis te? Kāds, jādomā, ir dzinis ar jums jokus.

— Jokus! Vecais Zebs saka to pašu.

— Tātad viņš ir bijis te?

— Jā, bija, bet maķenīt vēlāk par citiem.

— Par citiem?

— Jā, mis. Zebs ieradās tikai vakarrīt. Viņš apciemoja mūs iepriekšējā naktī, pie tam vēlā stundā. Es gulēju saldā miegā.

— Kas tad bija tie «citi»?

— Kas tad cits kā indiāņi!

— Te bija indiāņi?

— Kā tad, ka bija, vesela cilts. Kā jau teicu, mis, es saldi gulēju. Te uzreiz dzirdu — būdā man pie pašas galvas sarunājas, čaukstina papīru, it kā kāds dalītu kārtis . . . Svētais Patrik, ko tas nozīmē?

— Kas?

— Vai tad jus neko nedairdejāt? Atkal! Nudie pakavu kla- boņa. Viņi ir klāt!

Felims skrēja pie durvīm.

— Svētie cietēji! Mūs ielenkuši jātnieki. Vesels tūkstotis, un vēl nāk klāt. Piķis un zēvele, jādod ziņa vecajam Zebam . . . Ak dievs! Varbūt jau ir par vēlu!

Paķēris kaktusa zaru, kuru drošības labad bija ienesis būdā, Feliims izspruka laukā.

— Mon Dieu! — iesaucās kreoliete. — Tie ir viņi! Mans tēvs, un es esmu te! Ko lai viņam saku? Svētā jaunava, pasargā mani no kauna!

Luīza instinktīvi metās pie durvīm un aizslēdza tās. Bet apdo­mājusies viņa saprata, cik bērnišķīga ir šāda rīcība. Tie, kas atra­dās ārpusē, neapstāsies tāda šķēršļa priekšā. Viņa jau pazina regulatoru balsis.

Luīzai acīs iekrita sprauga sienā. Varbūt viņai iespējams aiz­bēgt nepamanītai?

Taču bija jau par vēlu. Pakavi klabēja arī aiz būdas. Jātnieki bija aplenkuši būdu no visām pusēm.

Bez tam būdas priekšā stāvēja piesiets viņas mustangs. Lāsu- maino dzīvnieku nevarēja nepazīt. Visā droši vien bija to jau pamanījuši.

Tomēr kaut kas atturēja meiteni no bēgšanas. Viņam draudēja briesmas, un kurš cits varēja viņu aizstāvēt?

«Lai zūd mana labā slava!» viņa nodomāja. «Pazaudēšu tēvu, draugus — visu, tikai ne viņu, ja tāda būs dieva griba. Vai nu es tikšu apkaunota vai ne, bet viņam es palikšu uzticīga.»

Ar šīm domām Luīza palika stāvam pie vājnieka gultas, ga­tava ziedot sava sirdsmīļotā labā visu, pat dzīvību.

Kopš būdas pastāvēšanas nekad vēl ap to nav tā dipējuši pakavi — pat tad, kad aploks bijis pilns ar tikko noķertiem mustangiem.

Pa durvīm izskrējušajam Felimam liek apstāties vairāki des­miti balsu.

Viena balss pārskan visas pārējās, un pēc pavēlošā toņa no­protams, ka tā pieder nodaļas vadonim.

— Stāvi, nelieti! Nemēģini bēgt! Vēl viens solis, un tu vairs nemūžam nekustēsies no vietas. Stāvi, tev saka!

īram, kas gribējis doties pie Zeba Stampa ķēves, neatliek ne­kas cits kā paklausīt. Viņš apstājas.

— Es nemaz netaisos bēgt, džentlmeņi, — viņš drebošā balsī apzvēr, stāvēdams daudzu sīvu skatienu un tikpat daudzu stobru priekšā. — Man nebija tāda nodoma. Es tikai gāju …

— Skrieni, ja tev izdodas. Sākums bija labs. Nāku, Dik Trei- sij! Apmet viņam apkārt tā pavairāk cilpu. Palīdzi viņam, Šel- ton! Izskatās gan pēc ķēmekļa! Diez vai tas ir tas, kuru mēs meklējam, džentlmeņi.

— Nē, nē, tas nav viņš. Tas air viņa kalps.

— Ei, jūs, ielenciet būdu! Neizlaidiet to no acīm. Vēl viņš nav mums rokā. Neļaujiet ne kaķim izsprukt cauri. Bet tagad saki: kas ir tur iekšā?

— Kas ir iekšā? Jūs gribat teikt — kas ir būdā?

— Atbildi, teļapakausi, uz jautājumu! — uzkliedz Treisijs, uzšaudams savam gūsteknim ar virvi. — Kas ir būdā?

— Ak dievs! Nu vairs nav joki. Tur vispirms ir mans saim­nieks.

— Bet kas tas? — jautā pie grupas piejājušais Vudlijs Poin- deksters, ieraudzīdams lāsumaino mustangu — Tas tā kā būtu Luīzas zirgs …

— Jā, ir, tēvoc, — atbild Kasiijs Kolhauns, kas piejājis reizē ar viņu.

— Interesanti, kas to atvedis šurp.

— Droši vien pati Luīza.

— Blēņas! Tu joko, Kaš?

— Nē, tēvoc, es runāju nopietni.

— Tu gribi teikt-, ka mana-meita bijusi te?

— Ir bijusi un vēl ir. Es par to nešaubos.

— Nevar būt!

— Paskatieties!

Durvis ir tikko atvērtas. Būdā redzama sieviete.

— Ak dievs, mana meita!

Poindeksters nolec no zirga un steidzas uz būdu. Kolhauns viņam seko. Abi ieiet iekšā.

— Luīza, ko tas nozīmē? Ievainots? Vai tas ir … Henrijs?

Luīza nepagūst atbildēt, kad tēvs jau ieraudzījis Henrija ap­metni un platmali.

— Tas ir viņš! Dzīvs! Paldies dievam!

Poindeksters metas pie gultas.

Viņa prieks vienā mirklī izplēn. Šis .bālais cilvēks nav viņa- dēls. Plantators ievaidēdamies atstreipuļo nost.

Kolhauns šķiet ne mazāk satraukts. Viņam pasprūk šausmu kliedziens, un viņš pārbijies izdrāžas no būdas.

— Ko tas nozīmē? — čukst plantators. — Vai tu vari paskaid­rot, Luīza?

— Nevaru, tēt. Esmu te tikai dažas minūtes. Es jau atradu viņu tādā stāvoklī. Viņš ir bez samaņas.

— Bet… bet… Henrijs?

— Viņi man neko nav teikuši. Misters Džeralds bija viens, kad es ienācu. Kalpa nebija, viņš tikko atgriezās. Neesmu vēl pa­guvusi viņu izjautāt.

— Bet… bet kā tu te gadījies?

— Es nevarēju palikt mājā. Es nevarēju ilgāk paciest neziņu. Tas bija baigi — mājā nevienas dzīvas dvēseles. Un doma par nelaimīgo brāli… Mon Dieul Mon Dieu!

Poindeksters jautājoši paveras meitā.

— Es domāju, ka varbūt atradīšu te Henriju.

— Te? Bet kā tu zināji ceļu uz šejieni? Kas tevi pavadīja? Tu esi te viena?

— Ak, tēt, es zināju ceļu. Atceries medību dienu, kad mus­tangs aizrāva mani prom. Tas skrēja garām šai vietai. Atpakaļ­ceļā misters Džeralds man pastāstīja, ka viņš te dzīvojot. Es iegaumēju šo vietu.

Poindekstera skatienā joprojām jaušama neizpratne, bet tagad viņa seja paradās cita izteiksme Tēva uzacis savelkas, kaut gan viņš neprot izteikt vārdos domu, kas viņu nomāc.

— Tu esi rīkojusies vieglprātīgi, meit. Neapdomīgi, diezgan riskanti. Tu esi rīkojusies kā muļķa skuķēns. Iesim, iesim prom. Te nav vieta meitenei. Kāp savā zirgā un jāj atpakaļ uz mājām. Kāds tevi pavadīs. Te var notikt kaut kas tāds, ko tev nebūtu veļams redzēt. Iesim, iesim!

Tēvs iziet no būdas, meita viņam acīm redzami negribīgi seko un tikpat negribīgi iet pie zirga.

Meklētāji ir nokāpuši no zirgiem un drūzmējas būdas priekšā.

Te ir visi. Kolhauns jau pastāstījis, kas notiek iekšā, un viņus tas vairs sevišķi nesaista.

Ļaudis sadalījušies grupiņās. Daži klusē, citi sarunājas. Vis­vairāk ļaužu ir ap Felimu, kas, stingri sasiets, guļ zālē. Runāt Felims var, un viņš arī tiek izprašņāts, taču sevišķu ievērību viņa atbildes neizpelnās.

Kad parādās tēvs ar meitu, visi klusēdami pagriežas pret vi­ņiem. Tomēr viņi deg nepacietībā uzzināt, kas notiek. To var redzēt no viņu skatieniem.

Vairums pazīst meiteni, kaut vai vārda pēc. Viņi jūtas pār­steigti, gandrīz izbrīnījušies, redzēdami viņu te. Noslepkavotā cilvēka māsa zem slepkavas jumta!

Vairāk kā jebkad viņi visi ir pārliecināti, ka vainīgs mustangu mednieks. Fakti, kurus minējis no būdas izskrējušais Kolhauns, liekas nostiprinām šo pārliecību. Viņš pastāstījis par cepuri, ap­metni un pašu slepkavu, kas cietis nāvīgajā cīņā.

Bet kāpēc te ir Luīza Poindekstere, viena, bez pavadoņa? Vi­ņas brālēns to nepaskaidro, laikam nezina. Un tēvs? Spriežot pēc tā, cik apjucis viņš izskatās, jādomā, ka arī nezina.