TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Visi sačukstas. Visiem ir aizdomas, bet neviens tās skaļi ne­izsaka. Pat rupjie robežsargi baidās aizskart tēva jūtas un pa­cietīgi gaida paskaidrojumus.

— Sēdies zirgā, Luīza. Misters Jensijs pavadīs tevi uz mājām.

Pagodinātais jaunais plantators nekad nav bijis tik ieprieci­nāts. Viņš ir viens no tiem, kas sevišķi apskauduši Kasīja Kol- hauna laimi. Klusībā viņš saka Poindeksteram paldies par šo izde­vību.

— Bet, tēt, — meitene iejautājas, — kāpēc es nevaru pagaidīt tevi? Tu taču nepaliksi te?

Jensijs mana, ka nebūs labi.

— Es gribu, meit, lai tu dari, kā es tev teicu, un ar to pietiek.

Jensijs atgūst pašapziņu, taču ne pilnīgi. Viņš pazīst šo lepno

būtni pietiekami ilgi, lai šaubītos, vai viņa klausīs, kaut gan tēvs pavēlējis.

Luīza paklausa, bet ar vāji slēptu nepatiku, nelīkdamas ne zinis, ka viņā urbjas desmitiem acu pāru.

Viņi jāj prom — jaunais plantators pa priekšu, Luīza lēnam aiz viņa, Jensijs — ar pūlēm slēpdams savu prieku, Luīza — sa­vas skumjas.

Jensijs ir vairāk nomākts nekā saniknots par savas ceļabied­res melanholisko noskaņojumu. Kā ciitādi, ja viiņas sirdi nospiež tāds bēdu slogs? Viņš, protams, to saista ar notikušo nelaimi.

Tomēr viņš neizprot visu līdz galam. Ja viņš ielūkotos Luīzas Poindeksteres acīs uzmanīgāk, viņš redzētu tajās mazāk skumjas nekā bailes par nākotni.

Viņi jāj starp kokiem, bet vēl dzird troksni aizmugurē.

Piepeši kreolietes seja pārvēršas. Tā kļūst gaišāka, it kā mei­tenes dvēseli būtu apspīdējis cerības stars.

Luīza apstājas, pavadonis ir spiests darīt to pašu.

— Mister Jensij, — viņa saka pēc īsa brīža, — man seglu siksna kļuvusi vaļīga. Man vairs nav ērti sēdēt. Esiet tik laipns un pievelciet.

Iepriecināts par uzticēto uzdevumu, Jensijs nolec zemē. Viņš aplūko seglu jostu. Viņam šķiet, ka nav vajadzības pievilkt to stingrāk. Taču viņš neko nesaka un, attaisījis sprādzi, no visa spēka savelk siksnu.

— Pagaidiet, — saka skaistā jātniece, — ļaujiet man nokāpt. Tad jums būs vieglāk.

Negaidīdama Jensija palīdzību, Luīza izlec no segliem un no­stājas blakām mustangam.

Jauneklis joprojām dairās ar siksnu. Pēc ilgāka, cīniņa, pie­tvīcis kā biete, viņš beidzot saīsina to par vienu caurumu.

— Tagad, mis Poindekstere, man šķiet, ka viss ir kārtībā.

— Laikam gan, — viņa atbild, uzlikusi roku uz seglu loka un mazliet paraustījusi seglus. — Noteikti. Bet, ziniet, man žēl jāt tik drīz atpakaļ. Es nesen atjāju un drāzos pilnos auļos. Mana nabaga Luna vēl nav paguvusi atvilkt elpu. Kā būtu, ja mēs maz­liet apstātos un ļautu tai atpūsties? Tas ir cietsirdīgi — likt zir­gam skriet atpakaļ bez atelpas.

— Bet jūsu tēvs … Viņš gribēja, lai jūs . . .

— Lai es tūlīt dodos uz mājām. Tas nekas. Viņš vienkārši gribēja dabūt mani talak no tiem rupjajiem vīriem, tas bija viss. Kad es esmu nost no acīm, viņš vairs neuztrauksies. Te ir jauka vietiņa. Zem skaistajiem kokiem patīkams vēsums, kad prērijā saule svelmē bez žēlastības. Brītiņu pakavēsimies un ļausim Lunai atpūsties. Paskatieties, kā upē lēkā zivtiņas. Paskatieties, mister Jensij! Cik tās skaistas!

Jaunais plantators jūtas glaimots. Kāpēc daiļā ceļabiedre grib ar viņu te uzkavēties? Kāpēc viņa grib noskatīties zivtiņu mīlas rotaļā?

Jensijam piedāvājums ir pa prātam. Viņš neliek sevi divreiz lūgties.

— Mis Poindekstere, — viņš saka, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Priecājos uzkavēties kopā ar jums te tik ilgi, kamēr jums patiks.

— Tikai līdz tam laikam, kad Luna būs atpūtusies. Patiesību sakot, es tikko biju paguvusi nokāpt no zirga, kad piejāja jūsu nodaļa. Redziet, kā nabaga lopiņš vēl elšā pēc ilgā skrējiena.

Jensiju neinteresē, vai lāsumainais mustangs elšā vai ne. Viņš ir kā septītajās debesīs, ka var izdabāt tā saimniecei.

Viņi apstājas pie upes.

Jensijs ir mazliet pārsteigts, ka viņa ceļabiedre pievērš pā­rāk maz uzmanības sudrabainajām zivtiņām vai lāsumainajam mustangam. Jauneklis justos iepriecināts, ja Luīza vairāk uzma­nības veltītu viņam.

Diemžēl tā nav. Meitenes skatiens klīst tukšumā, bet ausis tver katru skaņu, kas nāk no laukumiņa.

Kaut gan Jensijs ir aizrāvies ar meiteni, arī viņam gribot ne­gribot ir jāieklausās. Viņš nomana, ka būdas priekšā risinās kaut kas nopietns — nopratināšana pirms Linča tiesas, kuru spriež regulatori. Dzirdamas satrauktas balsis. Pēc tām noprotams, ka nobriest kaut kādi svarīgi notikumi.

Luīza klausās kā traģēdijas aktrise pirms iziešanas uz skatu­ves. Var izšķirt vairākas vīriešu balsis; viena ir skaļāka par pā­rējām.

Luīza pazīst šo balsi. Runātājs ir viņas brālēns Kasijs. Viņš runā ātri, reizēm dusmīgi, reizēm it kā pierādīdams, it kā pārlie­cinādams pūli darīt to, ko tas nevēlas darīt. Tad viņš beidz, un tajā pašā mirklī atskan skaļi piekrišanas saucieni.

Klausīdamies Jensijs ir aizmirsis savu daiļo blakusstāvētāju. Viņš atceras Luīžu tikai tad, kad viņa apņēmības pilna jau skrien uz būdu.

Kliedziens, kas bija licis jaunajai kreolietei negaidot pamest savu pa­vadoni, bija tiesas spriedums, kura grubuļainais formulējums ietvēra arī sprieduma būtību.

Izdzirdējusi vārdu «pakārt», Luīza traucās uz būdu.

Viņa tikai bija izlikusies vērojam sudrabaino zivtiņu rotaļu, īstenībā visu laiku klausīdamās, kas notiek būdas priekšā. Kaut gan skatu aizsedza koki, viņa zināja, kas runā, un varēja pēc bal­sīm pateikt, kā risinās notikumi.

Ļaudis vairs nestāv atsevišķās grupiņās, bet ir salasījušies aplī. Apļa vidū slejas regulatoru vadoņa garais augums. Blakām stāv Vudlijs Poindeksters un Kasijs Kolhauns. Viņi acīmredzot piedalās tiesas drāmā ne vairs kā lēmēji, bet gan kā skatītāji vai liecinieki.

Linča tiesa izskata jautājumu par slepkavību. Kā apsūdzētājs uzstājas regulatoru vadonis, tiesas priekšsēdētāja pienākumus pilda viss pūlis, izņemot divus arestētos. Šie divi ir Moriss Dže­ralds un viņa kalps Felims.

Viņi guļ apļa vidū zālē ar stingri sasietām rokām un kājām.

Viņiem pat liegta iespēja runāt. Felimu piespieduši klusēt ar draudiem, bet viņa saimnieks klusē tāpēc, ka viņam mutē iestū­ķēts sprungulis.

Pat cieši savilktās virves nav jaudājušas noturēt slimnieku. Lai neļautu Morisam piecelties, divi tur viņu aiz pleciem, bet trešais tup viņam uz ceļiem. Vienīgi acis atstātas brīvas, un tās raugās uz gūstītājiem ar neaprakstāmu naidu.

Galvenais apvainojums vērsts pret Morisu, Felims tiek uzska­tīts par līdzvaininieku. Viņam vienīgajam liek izstāstīt visu, ko viņš zina. Viņa saimniekam nav nozīmes jautāt.

Felima stāstam neviens netic, un to daļu, kas attiecas uz jāt­nieku bez galvas, visi uzskata par neiespējamu. Kalps nevar to izskaidrot, tādējādi vēl stiprākas kļūst aizdomas, ka spokainā pa­rādība ir daļa no slepkavības plāna.

— Viss par jaguāra uzbrukumu un indiāņiem, — saka tie, kuriem Felims stāsta, — ir caurcaurēm meli, lai maldinātu mūs, nekas vairāk.

Nopratināšana ilgst ne vairāk kā desmit minūtes. Zvērināta­jiem secinājums jau bijis skaidrs. Lielākā daļa klātesošo ir svēti pārliecināti, ka Henrijs Poindeksters nogalināts un Moriss Dže­ralds ir atbildīgs par viņa nāvi.

Katrs jau agrāk zināms apstāklis tiek vēlreiz apsvērts, un tiem klāt nāk jauni fakti — visnepatīkamākais tas, ka būdā atrasts nogalinātā apmetnis un cepure. Galvejieša juceklīgie un pretru­nīgie paskaidrojumi neizklausās ticami. Un kāpēc lai tiem ticētu? Tie taču ir līdzvaininieka meli.