TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Teksasieši! Nelieši! — viņa kliedz, nievīgi uzlūkodama pūli. — Kauns! Kauns!

Bendes izlaiž virvi no rokām.

— Tā esot tiesa! Jauka tiesa! Apsūdzētais bez aizstāvja… viņam nav pat ļauts runāt! Un to jūs saucat par taisnību? Tek- sasiešu taisnība! Es jūs nicinu. Zvēri, ne cilvēki!

— Ko tas nozīmē? — jautā Poindeksters, pieskriedams klāt un satverdams meitu aiz rokas. — Tu esi zaudējusi prātu, Lū, tu esi galīgi bez prāta! Kā tu te gadījies? Vai es tev neteicu, lai tu dodies uz mājām? Prom, uz karstām pēdām prom un nebāz savu degunu tur, kur nevajag!

— Tēt, tas attiecas uz mani!

— Kādā ziņā? A, tu taču esi māsa! Šis cilvēks ir tava brāļa slepkava.

— Es tam neticu, es nevaru ticēt. Nekad, nekad neticēšu 1 Slepkavībai nebija pamata. Cilvēki, ja jūs patiesi esat cilvēki, ne­rīkojieties kā mežoņi. Ir vajadzīga taisnīga tiesa, un tad… tad …

— Tā bija taisnīga tiesa, — sauc kāds no pūļa, un šķiet, ka šis vīrs tiek kūdīts. — Neviens nešaubās, ka viņš ir vainīgs. Viņš nonāvējis jūsu brāli un neviens cits. Un tas ir ļoti neglīti — piedodiet, ka es tā saku, — ļoti nelāga, ka jūs cenšaties izpestīt viņu no pelnītā soda.

— Pareizi, — daži piebalso.

— Taisnībai ir jābūt, — kāds izmet nodeldētu frāzi.

— Ir jābūt, ir jābūt! — kā atbalss atsaucas vesels koris.

— Mums ļoti žēl, ka nevaram izpildīt jūsu prasību, taču mums jālūdz jūs iet prom no šejienes… Mister Poindekster, būtu labi, ja jūs aizvestu savu meitu.

— Nāc, Lū! Te tev nav ko darīt. Tev jāiet prom. Tu atsakies? Ko tas nozīmē? Tu atsakies man paklausīt? Kaš, ņem viņu pie rokas un ved prom. Ja tu neiesi ar labu, mēs piespiedīsim tevi ar varu, Lū. Esi nu prātīga. Dari tā, kā es saku. Ej, ejl

— Nē, tēt, es neiešu. Es neiešu, kamēr tu nebūsi apsolījis… kamēr šie cilvēki nebūs apsolīj uši…

— Mēs neko nevaram jums apsolīt, mis, lai kā mēs arī gri­bētu. Tā vispār nav sieviešu darīšana. Ir izdarīts noziegums, slep­kavība, kā jūs pati zināt. Spriedums nav grozāms. Slepkavam ne­var būt žēlastības!

— Nekādas žēlastības! — atkārto desmitiem dusmīgu balsu. — Pakārt viņu! Pakārt! Pakārt!

Regulatorus vairs nemulsina daiļavas klātbūtne. Tā varbūt pat paātrina liktenīgā brīža tuvošanos. Kasijs Kolhauns šajā pūlī nav vienīgais skaudības urdītais. Daudzi griež zobus uz zirga mednieku par viņa veiksmi.

Pieklājība šajā tracī ir aizmirsta. Paklausot Poindekstera pavē­lei, Kolhauns ved — drīzāk velk, nevis ved — Luīžu prom. Rau­dādama kā -izpērta un skaļi protestēdama pret necilvēcīgo apieša­nos, viņa cīstas izrauties no ienīstajām rokām.

— Izdzimteņi! Slepkavas! — viņa kliedz.

Taču meitenes spēki ir par vājiem un viņas vārdi neatrod dzir­dīgas ausis. Viņa jau ir izvilkta no pūļa un vairs nespēj palīdzēt tam, kura labā būtu gatava ziedot savu dzīvību.

Kolhauns ir spiests uzklausīt skarbus vārdus, kas birst kā krusa pār viņa galvu. Labāk viņš nebūtu ķēries Luīzai klāt.

Pārliecība, ka viņa atriebības alkas būs piepildītas, nesniedz sevišķu mierinājumu. Viņa sāncenša drīz vairs nebūs, bet kāds no tā labums? Skaistā roka, kuru Kolhauns sagrābis, nemūžam ne­piederēs viņam. Viņš var nogalināt meitenes mīļoto, bet meiteni pašu viņam neiegūt!

Trešo reizi pie būdas iestājas bais­mīgs klusums — asiņainās drāmas skatītāji un aktieri atkal ieņēmuši savas vietas.

Laso vēlreiz tiek uzmests uz zara. Tie paši divi bendes pa­ņem virves brīvo galu un šoreiz stingri pievelk.

«Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»

Šoreiz nelaimīgais ir tik tuvu nāvei kā vēl nekad. Pat mīles­tība izrādījusies par nevarīgu, lai glābtu viņu! Kāds spēks vēl var novērst nenovēršamo?

Šķiet, ka nav vairs iespējams palīdzēt viņam, nav arī vaiis laika. Regulatoru skatienos velti meklēt žēlsirdību — ir tikai ne­pacietība. Kārēji arī steidzas, baidās jaunas aizķeršanās. Viņi trušinās ar virvi kā rūdīti bendes. Uzreiz redzams, ka pieraduši pie sava amata. Nepaies ne sešdesmit sekundes, un «darbiņš» būs padarīts.

— Nu, Bil, tu esi gatavs? — viens no bendēm jautā otram, nolēmis vairs negaidīt rīkojumu.

— Viss kārtībā! — atsaucas Bils. — Rauj augšā to suni! Velc!

Virve tiek parauta, bet ne tik stipri, lai paceltu ķermeni no

zemes. Tā savelkas Morisam ap kaklu, mazliet paceļ galvu, bet ne vairāk. Tikai viens no kārējiem ir vilcis no visa spēka.

— Velc, nolādētais! — kliedz Bils, pārsteigts par sava biedra bezdarbību. — Kāpēc tu nevelc?

Bils stāv ar muguru pret mežu un neredz, ka starp kokiem parādās cilvēks. Otrs bende stāv kā akmens tēls.

— Nu, — kliedz galvenais bende. — Raujam abi reizē! Aiziet! Raujam augšā!

— Nē, jūs to nedarīsiet! — nodārd pērkonīga balss. No meža izskrien milzīga auguma vīrs ar šauteni plecā. Pēc īsa brīža viņš ir jau pašā pūļa vidū.

— Nē, jūs to nedarīsiet! — viņš atkārto, noliekdamies pār zemē gulošo un pavērsdams savas garās šautenes stobru pret abiem cilpas varoņiem. — Laidiet vaļā, citādi šaušu. Ei, Bil Gri- fin, pamēģini tik pievilkt cilpu kaut drusciņ, un tu dabūsi vēderā tādu lādiņu, ka nez vai jaudāsi pagremot. Laidiet vaļā virvi, no­lādētie! Laidiet vaļā!

Pat ķēves mežonīgie brēcieni nebija atstājuši tādu iespaidu kā Zeba Stampa negaidītā parādīšanās.

Viņu pazina gandrīz visi, cienīja vairums, un no viņa baidī­jās daudzi. Pie pēdējiem piederēja arī Bils Grifins un viņa biedrs. Kad atskanēja pavēle: «Laidiet vaļā!» — virve izslīdēja abiem no rokām un nokrita zemē.

— Kas tā par ērmošanos, puiši? — milzis turpina, uzrunādams no pārsteiguma vēl aizvien mēmo pūli. — Vai tiešām jūs gatavo­jaties kārt, ko?

— Gatavojamies, — atbild barga balss.

— Un kāpēc gan ne? — jautā otrs.

— Kāpēc ne? Jūs pakārtu Teksasas pilsoni bez tiesas, jā?

— Padomā, cik svarīgs pilsonis! Bez tam te bija tiesa, tais­nīga tiesa.

— Ak tā gan? Bezsamaņā gulošam cilvēkam piespriest nāves sodu! Aizraidīt uz viņpasauli, kad cilvēks pats to neapzinās! To jūs saucat par taisnīgu tiesu?

— Un kas par to, ja mēs zinām, ka viņš ir vainīgs? Mums ar to pietiek.

— Padomā — pietiek! Labi. Tādam kā tu, Džim Stoders, es pat negribu vārdus tērēt. Bet tu, Sem Menlij, un jūs, mister Peint- dekster, — vai tiešām arī jūs piekrītat tam, kas šeitan notiek un kas, manuprāt, ir īsta slepkavība?

— Tu nezini visu, Zeb Stamp, — iejaucas regulatoru vadonis, vēlēdamies attaisnot savu piedalīšanos šajā pasākumā. — Ir fakti…

— Pie velna visus faktus! Es nemaz negribu tos dzirdēt. Laika būs gana izspriest, kad notiks īsta tiesa, pret kuru neviens, pro­tams, neiebildīs.

— Jūs pārāk daudz uzņematies uz sevis, Zeb Stamp. Vai mēs drīkstētu zināt, kāda jums daļa? Nogalinātais puisis nebija ne jūsu dēls, ne brālis, ne arī brālēns. Ja tā būtu, jūs droši vien domātu citādi.

Runātājs ir Kolhauns.

— Nesaprotu, kāds jums ar to sakars, — viņš turpina.

— Man ir ar to sakars. Tas attiecas uz mani. Vispirms tāpēc, ka šis jauneklis ir mans draugs, kaut gan viņš ir īrs un ieceļo­tājs. Otrkārt, tāpēc, ka Zebs Stamps nedomā stāvēt malā un no­raudzīties negodīgā spēlē, kaut arī tā risinās Teksasas prērijās.