TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

«LOS INDIOS!»

Vajātā jātniece ir trīssimt jardus no kraujas, pār kuru slij ciprese. Viņa vēlreiz pamet aci atpakaļ.

Nē, viņa nepagūs.

Priekšējais vajātājs jau noņēmis laso no seglu loka un griež ap galvu.

Iekams Isidora būs sasniegusi gravu, cilpa aizžņaugs viņai kaklu, un tad . . .

Piepeši meitenei iekrīt prātā laimīga doma. Tā sola glābiņu no briesmīgajiem žņaugiem.

Klints, kas paceļas pār Alamo, ir viņai tuvāk nekā grava, kas ved uz upi. Viņa atceras, ka kLints redzama no būdas.

Jātniece spēji maina virzienu un dodas nevis uz cipresi, bet taisni uz krauju.

Vajātāji tā kā apjūk, bet tad nopriecājas. Viņi labi pazīst šo vietu un saprot, ka bēgle ir sprukās. Nav šaubu, ka viņi dabūs to rokā.

Barvedis no jauna ņem laso. Būdams drošs par veiksmi, viņš nesteidzas ar mešanu.

— Cingaro! — viņš iesaucas. — Vēl maķenīt — un viņa iegā­zīsies bezdibenī!

Taču viņš ir alojies. Isidora jāj tālāk, bet ne bezdibenī. VēJ viens spējš pagrieziens, un Viņa jau jāj gar pašu gravas malu, tādējādi pievērsdama teksasiešu uzmanību un likdama pārsteig­tajam Zebam Stampam iesaukties: «Lai velns par stenderi!»

Kā atbilde vecā mednieka izsaucienam atskan jātnieces klie­dziens:

— Los indios! Los indios!

Katrs, kas pabijis Dienvidteksasā kaut trīs dienas, nekļūdīgi sapratīs šo vārdu nozīmi, lad kādā valodā tie tiktu izrunāti. Tas ir brīdinājuma kliedziens, kas jau trīssimt gadu skan trīstūkstoš jūdžu garajā pierobežas joslā trīs dažādās valodās: «Les indiens! Los indios! The IndiansV

Tiem, kas dzird šo kliedzienu pie būdas, nav vajadzīgs tulko­jums. Viņi saprot, ka kliedzēju vajā indiāņi, saprot tik laba, it kā tas būtu pateikts viņu, sakšu, mātes valodā.

Viņiem nepietiktu laika to pārtulkot, pat domās ne, kad tā pati balss atkal kliedz:

— Teksasieši! Glābiet mani! Glābiet! Los indios! Man pakaļ dzenas vesels bars! Viņi jau ir pavisam tuvu … tuvu…

Viņa saka vēl kaut ko, bet tālākais vairs nav sadzirdams. Bet nav arī vairs vajadzības skaidrot, kas notiek tur augšā.

Līdz koku .pudurim atlikuši vēl nepilni divdesmit jardi, kad turpat parādās arī pirmais indiānis. Pret dzidrajām debesīm viņš labi saredzams.

Viņš griež laso kā lingu ap galvu. Viņš ir tā aizrāvies, ka liekas nedzirdam, ko kliedz bēgle. Ja viņš to dzirdētu, droši vien nodomātu, ka tas ir lūgums saudzēt.

Piepeši gravā sausi nosprakšķ šāviens. Viņam iedzeļ skaudra sāpe, laso izslīd no ievainotās rokas, bet vajātājs izbrīnā veras apkārt.

No apakšas kāpj dūmu mākulītis. Indiānis ierauga gravā simts vīru ar šautenēm.

Vienlaikus to ierauga arī viņa sekotāji. Kā sarunājuši visi četri pagriež zirgus un drāžas prom tikpat ātri, kā jājuši šurp.

— 2ēl gan, — novelk Zebs Stamps, no jauna pielādēdams šau­teni. — Ja nebūtu vajadzējis glābt viņu, es būtu piespiedis šos nonākt lejā. Ja mēs būtu viņus sagūstījuši, mēs varētu šo to izdi­bināt par šo mīklaino lietu. Izdevība palaista garām. Tagad nav ko domāt viņus panākt, un, kamēr mēs tiksim augšā, viņi jau būs lielā gabalā.

* * *

Pēc indiāņu parādīšanās noskaņojums pūlim mustangu med­nieka būdas priekšā ir mainījies.

Vairākums, kas uzskatīja Morisu Džeraldu par slepkavu, ir kļuvis par mazākumu, bet tos, kas ticēja, ka viņš nav vainīgs,, tagad visi uzklausa.

Kolhauns un viņa rīkļurāvēji vairs nav stāvokļa noteicēji, un regulatoru vadonis pasludina, ka tiesa tiek atlikta.

Jaunais rīcības plāns top divreiz ātrāk. Lai to Izklāstītu, ne­vajag daudz vārdu. Apsūdzētais jānogādā kolonijā, un tur viņu tiesās saskaņā ar zemē pastāvošo likumu.

Bet ko darīt ar indiāņiem, kuru negaidītā parādīšanās bijusi par iemeslu šīm krasajām izmaiņām kā jūtās, tā nodomos? Dzīties viņiem pakaļ? Katrā ziņā. Bet kad? Tūlīt? Piesardzība iesaka ne­steigties.

Redzēti tika četri. Bet tie noteikti nebija vienīgie. Varbūt tie- bija vairāku simtu avangards?

— Pagaidīsim, lai sieviete nojāj lejā, — kāds bikli iesaka. — Neviens viņai neseko. Es dzirdu viņu jājam pa gravu.

Ierosinājums tiek pieņemts. Regulatori gaida, kad parādīsies- Isidora.

Visi jau ir zirgos, daži pabēguši starp kokiem. Tie ir tie, kas bažījas, vai kopā ar meksikānieti vai cieši aiz viņas nejāj ko­manči.

Zebs Stamps pa to laiku izņem nelaimīgajam no mutes sprun­guli un atraisa stingri savilkto virvi. Viņu uzmanīgi vēro Luīza. Viņa savu jau izdarījusi, tāpēc turas malā, jo baidās modināt aiz­domas.

Bet kur palikusi dona Silvio Martinesa brāļameita?

Viņas joprojām nav. Viņas zirga pakavu klaboņa vairs nav dzirdama. Laika atjāt līdz būdai bija atliku likām. Viņas kavēša­nās vieš izbrīnu, satraukumu, bailes. Klātesošo vidū ir daudz mek- sikānietes pielūdzēju, un tas nav nekāds brīnums.

Vai tas varētu būt, ka viņa notverta un saņemta gūstā?

Teksasieši jūtas neērti. Viņiem taču bija raidīts palīgā sau­ciens: «Teksasieši! Glābiet mani!»

Vai sieviete būtu kritusi vajātāju nagos? Vai šī skaistule jau būtu izkrāsoto mežoņu apkampienos?

Sirdīm neprātīgi dauzoties, visi klausās.

Viņi klausās veltīgi. Nedzird ne pakavu klaboņu, ne sievietes balsi — neko, izņemot laužņu žvadzēšanu.

Vai tiešām viņa būtu sagūstīta?

Pret vienu no viņu pašu rases pārstāvjiem vērstās atriebības alkas pēkšņi ieplūst citā gultnē. Tās iekvēlojas vēl karstāk: ir jāatriebj sarkanādainajiem.

Jaunākie un degsmīgākie, kuru vidū ir meksikāņu meitenes pielūdzēji, vairs nevar izturēt neziņu. Viņi lec seglos un skaļi paziņo par savu apņēmību sameklēt un izglābt meiteni, kaut arī tas prasītu dzīvību.

Kas viņiem to liegs? Varbūt vajātāji, iespējamie meitenes sa- gūstītāji, ir tie paši, kurus viņi meklē, — Henrija Poindekstera slepkavas?

Neviens neattur jaunekļus. Viņi dodas meklēt Isidoru un vajāt prērijas pirātus.

Paliek nedaudzi, viņu vidū arī Zebs Stamps.

Vecais mednieks klusē. Viņš rūpējas tikai par slimnieku, kas vēl nav nācis pie samaņas un kuru joprojām apsargā regulatori.

Taču Zebs nav vienīgais draugs, kas nepamet mustangu med­nieku nestundā. Ir vēl divi ne mazāk uzticīgi draugi. Viens no tiem ir skaistā dzimuma pārstāve, kas iztālēm nenolaiž no viņa acis, par visu vari cenzdamās apslēpt savas kvēlās jūtas. Otrs ir parupjš, gandrīz smieklīgs vīrelis, kas zemē gulošo godā par saimnieku. Tas ir Felims, kas nupat nolēcis no savas laktas kupla ozola zaros, no kurienes vērojis notikumus pie būdas. Situācijas maiņa novilinājusi viņu zemē un likusi viņam atgriezties pie pienākumiem, kuru dēļ viņš šķērsojis Atlantijas okeānu.

Tiesa pie Alamo beigusies. Drīz pie būdas nav vairs neviena cilvēka. Varbūt mustangu mednieks Moriss savu mūžu vairs ne­spers kāju pār tās slieksni.

Karagājiens pret komančiem bija viens no īsākajiem — tas ilga trīs vai četras dienas. Atklājās, ka rietumu indiāņi netaisās karot, vis­maz plašā mērogā ne. Viņu uzbrukumi kolonijām bijuši vienīgi dažu jaunekļu aušošanās, kas izskaidrojama ar cenšanos izpelnī­ties drošuļu slavu, iegūstot pāris skalpus un nolaupot kādu zirgu vai ragulopu.

Starp Teksasas indiāņiem šādi uzbrukumi nav izplatīta parā­dība. Tie tiek sagatavoti uz savu roku, bieži bez virsaiša vai cilts vecākā ziņas. Laupītāji parasti ir jaunie indiāņi, kas vēlas pārvest mājā kaut ko vairāk par medību trofejām, un lielākajai daļai cilts locekļu nav ne noģiedas par to. Pretējā gadījumā viņiem to varētu aizliegt vecākie, kuriem nepatīk tādi laupīšanas izjājieni