TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Diezin vai, — atbildēja kājnieku virsnieks, — īpaši, ja ņem vērā, ka mustangu medniekam nav ne jausmas, kur viņš sēž. Es nupat biju tur. Viņš ir traks kā zaķis martā un nepazīst pats sevi spogulī.

— Traks? Kādā ziņā? — jautāja Henkoks un citi, kas vēl ne­zināja visu par mustangu mednieka sagūstīšanu.

— Viņam ir smadzeņu iekaisums.

— Tad tāpēc būtu pastiprināta apsardze? Dīvaini pēc velna, ja tā ir. Droši vien majors pats ir drusku sajucis.

— Bet varbūt tas ir majorienes ierosinājums, pareizāk sakot pavēle? Ha-ha-ha!

— Bet ko tas nozīmē? Vai vecais majors tiešām baidās, ka apcietinātais neizbēg?

— Man šķiet, ka ne. Visticamākais, ka baidās no pretējā.

— Jūs domājat, ka …

— Es domāju, ka mustagu medniekam drošāk ir sēdēt cie­tumā, nekā atrasties ārpus tā. Ir parādījušies kaut kādi dīvaini tipi, un klīst runas par jaunu Linča tiesu. Vai nu regulatori no­žēlo, ka tiesa atlikta, vai arī kāds sparīgi cenšas pārliecināt sa­biedrisko domu. Mustangu mednieks var būt laimīgs, ka vecais Zebs ir viņam uzticīgs draugs. Labi arī tas, ka mēs atgriezāmies laikus. Vēl diena, un mēs virssardzes telpu atrastu tukšu. Tagad, paldies dievam, nabaga puisim gaidāma taisna tiesa.

— Kad tā būs?

— Tikko viņš būs nācis pie samaņas.

— Tas var vilkties nedēļām ilgi.

— Bet viss var beigties arī pēc dažām dienām vai pat stun­dām. Fiziski ar viņu acīmredzot nav nemaz tik ļauni. Viņam kaut kas sajucis galvā, droši vien no kāda smaga pārdzīvojuma. Pār­maiņas var notikt vienā dienā. Runā, ka regulatori uzstājot, lai viņu tiesā, līdzko viņš nāks pie samaņas. Viņi negribot gaidīt, kad sadzīs brūces.

— Varbūt viņš spēs attaisnoties? Es ceru, — teica Henkoks.

— šaubos, — atbildēja Krosmens un neticīgi nogrozīja galvu. •— Paskatīsimies.

— Es par to esmu pārliecināts, — teica Slomens. — Dzīvo­sim — redzēsim, — viņš vēl piebilda, bet viņa tonī jautās ne tikdaudz pārliecība, cik vēlēšanās, lai tā būtu.

Kasadelkorvo hasiendā sēras, starp Vudlija iPoindekstera ģimenes lo­cekļiem mīklainas attiecības. Kaut gan viņu atlicis vairs tikai trīs, viņi tiekas daudz retāk nekā agrāk un viņu attiecībās jūtams sa­spīlējums, kas nevar būt bez dziļāka iemesla.

Viņi tiekas tikai ēdienreizēs un runā tikai par pašu nepiecie­šamāko.

Bēdas un zināmā mērā arī klusēšanu nav grūti izskaidrot.

Vienīgā dēla un vienīgā brāļa negaidītā un noslēpumainā nāve, par kuru neviens vairs nešaubās, bijusi smags trieciens kā tēvam, tā māsai. Ar to var izskaidrot arī brālēna drūmo no­skaņojumu.

Šķiet, ikvienam no viņiem grūti otra klātbūtnē izdabūt vārdu pār lūpām — pat tajās retajās reizēs, kad nepieciešams runāt par ģimenes nelaimi. Bet šķiet, ka bez kopīgā krusta katram ir savi sirdēsti, kurus viņi neatklāj un nevar atklāt.

Kādreiz lepnais plantators tagad nerādās cilvēkos. Viņš soļo no istabas uz istabu vai pa gaiteni, likdams zem bēdu smaguma, kas salauzis viņa lepnumu un draud saplosīt sirdi. Aplaupītā tēva mīlestība nevar atturēties no vaimanām, kurām nereti seko ap­spiestā balsī izteikti lāsti.

Kolhauns jādēlē apkārt un parādās tikai, kad jāietur maltīte vai jāiet gulēt, un arī tad ne vienmēr. Visu dienu viņš ir prom. Neviens nezina, kur, un neviens nedrīkst prašņāt.

Luīza sēž savā istabā, tiesa, ne visu laiku. Reizēm viņa re­dzama azotejā — vientuļa un domās nogrimusi. Te, tuvāk debe­sīm, Luīza meklē mierinājumu bēdās, kas viņai uzbrukušas uz zemes: atceras zaudēto mīļoto brāli, baiļojas par sirdij vēl tuvāko cilvēku un varbūt mazliet domā arī par skandālu, kas jau saistīts ar viņas vārdu.

Bailes ir visstiprākās. Skandāls meiteni maz uztrauc, un bēdas pamazām pierimst. Toties bailes ik brīdi kļūst stiprākas.

Luīza zina, ka Moriss Džeralds ieslodzīts cietumā — virssar­dzes telpas stiprajās sienās.

Taču viņa nebaidās no stiprajām sienām. Gluži otrādi — viņa baidās, vai tās nav pārāk nedrošas!

Tam ir savi iemesli. Līdz Luīzas ausīm atklīdušas ļaunu vēs­tošas baumas. Visās malās runā par Linča tiesu, kurā vecākais tiesnesis vairs nebūs Sems Menlij,s, bet par piesēdētājiem — regu­latori. Šī itiesa vēl mazāk iedziļināsies lietas būtībā un sastāvēs no bandītiem, kas katrā laikā savācami jebkura pierobežas forta tuvumā.

Šīs ziņas rada vispārēju izbrīnu. Grūti saprast, kāpēc apsūdzē­tais būtu jānodod šīs nelikumīgās tiesas rokās. Fakti, kas nākuši gaismā nesen, neko negroza, vismaz nav nekādu jaunu pierādī­jumu, ka Moriss Džeralds būtu vainīgs.

Ja redzētie četri jātnieki nav bijuši indiāņi — un to neap­gāžami pierādījuši atrastie apģērbi un maskas —, maz ticams, ka viņiem būtu kāds sakars ,ar jaunā Poindekstera nāvi. Bez tam nav nekādas saiknes starp viņiem un mustangu mednieku, vēl jo vai­rāk tādā gadījumā, ja tie bijuši īsti komanči.

Kāpēc tad no 'jauna uzliesmojis naids pret apcietināto? Par to lauza galvu daudzi.

Tikai trīs cilvēki zina vai nojauš naida iemeslu: Zebs Stamps, Luīza Poindekstere un kapteinis Kolhauns.

Vecais mednieks, kas vērīgi seko notikumu gaitai, nomana, ka tiek gatavots kaut kas nelabs un ka šajā netīrajā pasākumā iejaukts Migels Diass ar saviem biedriem un vietējiem rīkļurā­vējiem. Zebs arī izsekojis, ka viņu kūda Kolhauns.

Viņš uzticējis savas aizdomas jaunajai kreolietei, un viņa atzīst, ka tās ir pamatotas. Tieši tas ir viņas skaudrā satraukuma iemesls.

Meitene alkani tver katru jaunu ziņu, nenolaiž acu no ceļa, kas savieno Kasadelkorvo ar fortu, it kā pa šo ceļu varētu atjāt vēstnesis, kas pasludinātu viņai vai nu nāves spriedumu, vai ap­žēlošanu.

Cietuma tuvumā viņa neuzdrīkstas rādīties. Pie durvīm stāv sargkareivji un apkārt drūzmējas ļaudis — vesels bars ziņkāru dīkdieņu, kas sastopami visās zemēs un izjūt kaut ko līdzīgu ze­miskai baudai, uzturoties lielu noziedznieku tuvumā. Šis gadījums ir sevišķi pievilcīgs: noziedznieks ir traks, un ej nu sazini, kad vēl atlabs.

Sargiem par lielu nepatiku, virssardzes telpas durvis mūždien apsēduši ļautiņi, kas kāri ieklausās neprātīgā Džeralda murgo­šanā. Sieviete lai nedomā iziet baram cauri — tai uzreiz pievēr­

šas desmitiem acu pāru. Luīza Poindekstere nevar izturēt šos jau­tājošos skatienus.

Ja Luīzai pašai būtu teikšana, viņa varbūt mēģinātu to darīt. Bet par viņu nomodā bija tēvs, kuru jau urdīja aizdomas; bez tam viņu ne mazāk uzcītīgi pasaules priekšā sargāja kāds tuvs rada­gabals, tā ka meitenei nebija iespējams paspert ne soli.

Viņai neatlika nekas cits kā nīkt mājā. Dažreiz viņa sēdēja viena savā istabā, dažreiz azotejā, smeldamās mierinājumu atmi­ņās par tām jaukajām stundām, kad viņa bija ļāvusies savai tīra­jai kaislībai. Taču atmiņu gaišumu apēnoja domas par mīļoto, kas tagad pazemots un apkaunots bija ieslodzīts cietumā un varbūt dzīvs neiznāks no tā.

Luīza bija bezgala laimīga, kad ceturtās dienas rītā Kasadel­korvo ieradās Zebs Stamps ar ziņu, ka pret indiāņiem izsūtītie strēlnieki atgriezušies fortā. Tagad vairs nebija jābaiļojas, ka mustangu mednieku varētu izzagt no cietuma, nevis lai atbrīvotu, bet lai nonāvētu.

— Par to vairs nav ko raizēties, — šoreiz ļoti pārliecināti teica Zebs Stamps. — Tagad šīs briesmas ir pāri, mis Luīza. Esmu darījis visu, lai to novērstu.