TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Un pēc tam?

— Pēc tam es aprunājos ar majoru. Pēc pusstundas visi skais- tulīši jau tupēja aiz restēm. Barvedi saņēma ciet pirmo, lai viņš nevarētu saostīt, kas gaidāms, un neaizšmauktu. Es nebiju maldī­jies, ka esmu atstājis misteram Migelam Diasam savu zīmi. Lode bija izurbusies cauri viņa kreisajai rokai, un ar to arī bija izskaid­rojams, kāpēc viņš tik viegli ļāva savam upurim aizbēgt.

— Tātad tas ir bijis viņš! — Luīzai neviļus paspruka. — Ļoti dīvaini. Es redzēju viņu uzkalnā krūmos. Jā, tas bija viņš. Bet šī meksikāniete . .. Isidora? Ak, tur ir kāds noslēpums. Kas to at­klās? Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa pabikli turpināja, pieie­dama tuvāk medniekam, — šī sieviete … šī meksikāniete, es gribēju teikt. .. kas .. . kas bija tur .. . Vai viņa bieži apmeklēja viņu?

— Viņu? Kuru viņu, mis Luīza?

— Es jautāju par misteru Džeraldu.

— Varbūt bieži, varbūt arī ne, to es nezinu. Es pats esmu bijis tur reti. Tajā apvidū es parasti nemedīju, tikai paretam iegrie­žos tur pārmaiņas pēc. Pie upītes daudz meža tītaru un briežu. Ja gribat zināt manas domas, tad man jāteic, ka tā meitene tur nekad agrāk nav bijusi. Vismaz es par to neko neesmu dzirdējis. Un, ja tā arī būtu bijis, tad Felims katrā ziņā būtu izpļāpājis. Man ir vēl kāds iemesls, kas liek tā domāt. Esmu dzirdējis tikai par vienu daiļā dzimuma pārstāvi, kas ciemojusies tajā būdiņā.

— Kas? — kreoliete ātri jautāja, bet tūlīt arī apķērās un pie­tvīka, ieraudzīdama Zeba daudznozīmīgo skatienu. — Bet tas nav svarīgi, — viņa turpināja, nenogaidījusi atbildi. — Tātad jūs, Zeb, domājat, ka šie cilvēki, šie meksikāņi, ir iejaukti mana brāļa slepkavībā?

— Patiesību sakot, mis Luīza, es tiešām nezinu, ko lai domā. Tas ir vismīklainākais notikums, kāds vien pieredzēts šitajās prē­rijās. Reizēm man rādās, ka tas ir meksikāņu darbs, reizēm — ka tur vēl kāds cits pielicis pirkstu. Es neteikšu, kas.

— Bet ne jau viņš, Zeb, ne jau viņš!

— Nē, mustangu mednieks tas nav. Par to nevar būt ne runas. Lai ko saka pret viņu, es ne mirkli nešaubos, ka viņš nav vainīgs.

— Bet kā lai viņš to pierāda? Stāsta, ka visas liecības vēršo­ties pret viņu. Neviens nesaka ne vārda viņam par labu!

— Tā gluži nav. Man nav bijis laika visu, kā nākas, noskaid­rot. Tagad man ir iespēja, un es to izmantošu. Prērija ir liela grā­mata, mis Peintdekstere, brīnumaina liela grāmata tiem, kas prot to lasīt. Zebs Stamps nekādās skolās gan nav gājis, bet to viņš pieprot. Varbūt izdodas atrast kādu liecību, kas runā par labu Morisam. Mans skolotājs mēdza sacīt, ka arī akmeņi un lopi ru­nājot. Ja tā, tad Alamo kaut ko vajadzētu atrast.

— Vai jūs cerat atrast kādas pēdas?

— Aizjāšu un labi apskatīšos, it īpaši tajā vietā, kur es ierau- dziju puisi jaguāra nagos. Vajadzēja doties turp agrāk, bet, kā jau teicu, man nebija iespējams. Par laimi, tajā laikā nebija lijis, un nedēļu vecas pēdas varēja saskatīt ne sliktāk kā vakar iemītās. Protams, kaut kādai sajēgai par tām ir jābūt. Bet nu man jājāj, mis Luīza. Es ieskrēju pie jums pastāstīt, kas notiek fortā. Ne­drīkst zaudēt laiku. Šorīt man atļāva satikties ar puisi, un es re­dzēju, ka prāts viņam sāk noskaidroties. Līdzko viņš būšot atlabis, regulatori pieprasīšot, lai viņu tiesā. Tas var notikt triju dienu laikā, un man līdz tiesai ir jātiek atpakaļ.

— Steidzieties, Zeb, cik ātri varat, un lai dievs jums stāv klāt. Atgriezieties ar pierādījumiem, ka viņš nav vainīgs, un es jums visu mūžu būšu pateicīga par to… par to, kas man dārgāks par pašas dzīvību.

Sirsnīgā novēlējuma pavadīts, vecais mednieks steidzās uz Kasadelkorvo stalli, kur stāvēja viņa vienreizējais zirgs.

«Grabaža» grauza kukurūzu, kuru Pluto bagātīgi bija nolicis tai priekšā. Pluto pats stāvēja blakām.

Parasti runātnīgais zirgupuisis tagad nebilda ne vārda. Viņš izskatījās vairāk nobēdājies nekā uztraucies.

Tas bija viegli saprotams. Jaunais saimnieks, kuram Pluto bija ļoti pieķēries, bija pagalam, jaunā saimniece, kas brāli mīlēja ne mazāk, staigāja nobēdājusies, Florinda viņu bija nopaļājusi, kapteinis Kolhauns, kas pēdējās dienās izturējās kā vienīgais noteicējs hasiendā, bija iespēris viņam ar zābaku. Kā lai nabaga nēģeris neizskatītos sadrūvējies?

Zebs bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai pamanītu kalpa noskumušo sejas izteiksmi. Viņš tā steidzās, ka neļāva savai veca­jai ķēvei pabeigt maltīti, kas tai bija ļoti vajadzīga.

Saķēris ķēvi aiz purna, viņš iespieda tai zobos aprūsējušos laužņus, uzmauca pār garajām ausīm sasprēgājušās iemauktu sik­snas un, turpat apgriezis to apkārt, gribēja vest laukā.

Ķēve negribēja klausīt — nebija viegli šķirties no gardās barī­bas, kuru tik reti laimējās nobaudīt. Zebam vajadzēja ar varu atraut ķēvi no siles.

— Oi, mister Tamp, — iejaucās Pluto, — kur jūs tā steidza­ties? Nabaga vecā ķēve nav vēl paēdusi. Kāpēc jūs neļaujat pa­ēst pilnu vēderu? Tad šai būtu vairāk spēka.

— Man nav laika. Es dodos patālā ceļojumā. Nepilnās divās stundās man jānojāj apmēram simts jūdzes.

— Tas nu gan ir ātrums! Jūs jokojat, mister Tamp.

— Nē, es runāju nopietni.

— Taisni jābrīnās, cik ātri jāj pa šīm prērijām! Tur tas zirgs arī droši vien noskrējis divsimt jūdzes vienā naktī.

— Kurš zirgs?

— Vecais bēris, malējais pie durvīm. Mistera Kohūna zirgs.

— Kāpēc tu domā, ka tas noskrējis divsimt jūdzes?

— Tāpēc ka tas atgriezās vienās putās. Bet, kad es vedu to uz upīti padzirdināt, tas paklupa kā tikko piedzimis telēns. Ja jūs būtu redzējis, cik nomocīts tas bija!

— Kuru nakti tas bija, Pluto?

— Kuru nakti? Pag, pag … Nūja, to pašu nakti, kad misters Henrijs pazuda no plantācijas. Agri no rīta, stundu pēc tam, kad bija uzlēkusi saule. Pirms tam es bēro nebiju redzējis, jo es at­nācu tikai no rīta. Tad es ienācu stallī un ieraudzīju to lopu vis­caur slapju, it kā tas būtu peldējis pāri lielai upei. Zirgs elsoja tā, it kā būtu noskrējis veselu gaisagabalu…

— Kas tonakt jāja ar bēro?

— Nezinu, mister Tamp. Ar to ir brīv jat tikai misteram Ko- hūnam, nevienam citam. Kur nu! Nevienam nav brīv pat uzsēs­ties tam mugurā.

— Tātad viņš pats jāja ar to?

— Nezinu, mister Tamp, es neko nezinu. Es neesmu redzējis, ka kapteinis būtu izvedis to laukā un ievedis atpakaļ.

— Ja tev taisnība, ka bērais bijis slapjš kā izpeldināts, tad kāds taču to ir izvedis laukā un ir jājis ar to.

— Kāds ir jājis, noteikti.

— Paklau, Pluto. Kaut arī tev ir melna āda, tu esi lāga puisis. Es domāju, ka tu nemelo un tiešām nezini, kas tonakt jājis ar bēro. Bet kā tu domā — kas tas tāds varētu būt bijis? Es jautāju tikai tapec, ka, tu jau to zini, misters Peintdeksters ir mans draugs un es negribu, ka slikti apietas ar viņa un tāpat ar kapteiņa Kol- hūna mantu. Droši vien kāds no plantāciju nēģeriem ir paklusām izvedis lopiņu no staļļa un izjādelējis prēriju krustām šķērsām. Tā ir, vai ne?

— Nē, mister Tamp. Nēģeris nedomā, ka tā varētu būt. Ver­gus no plantācijām te nav atļauts ielaist. Viņi nedrīkst spert stallī savu kāju. Nēģeris no plantācijām nevarēja izvest bēro.

— Kas tad, velns parāvis? Varbūt uzraugs? Ko tu teiksi par

to?

— Nē, viņš arī ne.