TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Zebs paskatījās apkārt, it kā gaidītu no kāda atbildi.

— Forta vai pilsēteles tuvumā nav jēgas sākt. Zemi tur no vienas vietas nomīdījuši zirgi. Labāk jāšu pāri prērijai uz Rio- grandi. Tā es drīzāk varu uzdurties meklētajām pēdām. Jā, jā-ā, tas būs visprātīgākais.

Pilnīgi apmierināts ar šo lēmumu, Zebs satvēra pavadu, uz­sauca ķēvei un jāja gar krūmmalu prom.

Nojājis aptuveni jūdzi uz Nuesesas pusi, viņš piepeši mainīja virzienu, cik bija noprotams, ar iepriekšēju nodomu.

Tagad vecā mednieka ceļš veda uz rietumiem. Jātnieks pats bija pārvērties līdz nepazīšanai. Viņš vairs vienaldzīgi neraudzījās apkārt, bet sēdēja, sagāzies uz priekšu, uzmanīgi vērodams zemi abās pusēs ceļam.

Nojājis kādu jūdzi, Zebs kaut ko ieraudzīja un pievilka pa­vadu. Ķēve paklausīgi apstājās, un viņš veikli izlēca no segliem. Atstājis ķēvi graužam zāli, viņš pagāja pāris soļus un notupās uz ceļiem. Tad, izvilcis no kabatas līko dzelzs gabalu, Zebs pielāgoja to zemē skaidri saredzamajam pakava nospiedumam. Tie sakrita.

— Sakrīt! — viņš iesaucās un uzvaroši novēzēja roku. — Sa­krīt, sasodīts! Tās ir vainīgā, bet varbūt ari slepkavas pēdas!

Simts zirgu liels, bet dažkārt pat trīs­reiz lielāks bars prērijā, lai cik gran­diozs tas izskatītos, vietējo iedzīvotāju nedz pārsteigs, nedz izbrī­nīs. Viņš vairāk brīnītos, ieraudzīdams prērijā vienu zirgu.

Pirmajā gadījumā viņš nodomātu: «Mustangu bars.» Otrajā var domāt visādi. Viens no diviem — vai nu tas ir no bara izdzīts ērzelis, vai arī no kādas ceļotāju grupas atpalicis zirgs. Prērijas iedzīvotāja ievingrinātā acs ātri noteiks, kas tas par zirgu.

Ja zirgs ganās ar laužņiem mutē un segliem mugurā, nav ne­kādu šaubu, atliek tikai minēt, kā zirgs aizbēdzis no sava saim­nieka. Ja jātnieks sēž zirgā un tas tomēr grauž zāli, atliek domāt, ka šis cilvēks ir tukšgalvis un slinkuma lāpītājs, ja nav vīžojis nokāpt zemē un ļaut lopam ganīties tā, kā ir ērtāk. Turpretī, ja par tukšgalvi noturētajam jātniekam vispār nav galvas, rodas tūkstošiem minējumu, no kuriem neviens netiek patiesībai tuvāk par tūkstoš jūdzēm.

Tieši tāds zirgs un tāds jātnieks tika manīti Dienvidrietum- teksasas prērijās 185… gadā. Minēt precīzu gadu es nevaru, bet desmitgade ir pareiza.

Precīzāk varu norādīt vietu, kaut gan platuma grādus arī ne­pateikšu. Ļaudis bija redzējuši parādību gan prērijā, gan mežā divdesmit jūdžu platā joslā dažādos punktos Riodenuesesas sistē­mas ziemeļos un pie dažām Leonas dienvidu pietekām.

Jātnieku bez galvas bija redzējuši ne tikai daudzi, bet dau­dzas reizes un dažādos laikos. Pirmkārt, Henrija Poindekstera un viņa iespējamā slepkavas meklētāji; otrkārt, mustangu mednieka Morisa kalps; treškārt, Kasijs Kolhauns, pusnaktī pētot krūmus; ceturtkārt, neīstie indiāņi šajā pašā naktī; piektkārt, Zebs Stamps nākamajā naktī.

Bet bija arī citi cilvēki, kas bija redzējuši jātnieku bez galvas citur un citos apstākļos — mednieki, gani, ceļotāji —, un visi bija vienlīdz nobijušies un apmulsuši.

Par to runāja ne tikai kolonijā pie Leonas, bet arī vēl tālākās vietās. Valodas par dīvaino jātnieku ātri sasniedza Riograndi un Sabīnes ezeru. Neviens vairs neapšaubīja šīs valodas. Apšaubīt nozīmētu neticēt vismaz divsimt acu pāriem, cilvēkiem, kas būtu ar mieru apzvērēt, ka tas nav izdomājums. Vienīgais jautājums bija, kā izskaidrot šo neparasto parādību, kas runāja pretī visiem zināmajiem dabas likumiem.

Tika izteikti savi desmit vairāk vai mazāk ticami minējumi. Daži sauca to par indiāņu triku, daži domāja, ka tas ir biedēklis. Citi bija pārliecināti, ka tas ir īsts jātnieks, kuram galva paslēpta, zem serapē, bet serapē izgriezti caurumi, lai varētu redzēt ceļu. Netrūka arī tādu, kas ietiepīgi palika pie sākotnējā uzskata, ka tas ir pats elles valdnieks.

Bez tiešiem mēģinājumiem iztulkot šo nenormālo parādību bija milzums netiešu minējumu, kas attiecās uz to. Daži teicās redzējuši galvu vai kaut ko galvai līdzīgu jātniekam uz krūtīm zem serapē, daži — ka galva bijusi jātniekam rokā; citi gāja vēl tālāk un liecināja, ka galvā bijusi platmale, meksikāņu sombrero ar zeltītu lenti.

Pastāvēja vēl citi minējumi, kas attiecās ne tikdaudz uz spo­kaino parādību, cik uz sakarību starp jātnieku un jaunā Poin- dekstera noslepkavošanu.

Vairums ticēja, ka šie divi noslēpumi ir saistīti, taču neviens nevarēja pateikt, kā. To, kas būtu varējis kaut cik izskaidrot šo noslēpumu, mocīja murgu lietuvēns.

Spriedelēšana turpinājās veselu nedēļu, un šajā laikā cilvēki atkal bija redzējuši jātnieku bez galvas gan auļojam, gan rāmā solī ejam pa kailo prēriju. Zirgs vienu reizi bija stāvējis un truli skatījies apkārt, citu reizi — cītīgi grauzis Dienvidrietumteksasas ganību zāli, par kuru leknākas, pēc manām domām, nav visā pasaulē.

Atmetot neskaitāmos nostāstus par jātnieku bez galvas — lieiākā daļa no tiem ir pārāk neticami, lai tērētu ar tiem laiku —, nedrīkst paiet garām kādai patiesai epizodei, jo tai ir svarīga

vieta šajā dīvainajā notikumā.

* *

Atklātās prērijas vidū paceļas koku puduris, kura platība ir trīs četri akri. Prērijas iedzīvotāji sauc to par salu, un, kad jūs uzmetat acis zaļajai jūrai ap to, jums gribot negribot ir jāpiekrīt. Amerikāņi to nesaprot. Šo salīdzinājumu izdomājuši ieceļotāju pēcteči, kaut gan viņi nekad nav redzējuši okeānu.

Kādus divsimt jardus no salas mierīgi ganās zirgs. Tas ir tas pats zirgs, kas nes jātnieku bez galvas. Spokainais cilvēks jopro­jām sēž tam mugurā, un kopš tās dienas, kad meklētāji viņu ieraudzīja pirmo reizi, nedz viņa apģērbā, nedz izskatā nekas nav mainījies. Plecus joprojām klāj svītrainais serapē, kas ietin ķer­meņa augšdaļu, kājās jaguārādas zābaki.

Cilvēks sēž, nedaudz saliecies uz priekšu, it kā lai zirgam būtu vieglāk plūkt zāli; visā garumā izlaistā pavada arī netraucē, kaut gan jātnieks vēl aizvien tur to rokās.

Tie, kas teikuši, ka redzējuši galvu, nav melojuši. Galva ir, un, kā jau minēts, tajā ir arī cepure — melns sombrero ar apzel­tītu lenti.

Galva atrodas jātniekam uz kreisā gurna ar zodu pie paša ceļ­gala. Tā redzama tikai tad, ja skatās no kreisās puses, un arī ne vienmēr, jo lāgiem to aizsedz serapē stūris.

Lāgiem kļūst redzama arī seja. Tās vaibsti ir skaisti, bet izteik­sme atbaidoša. Zilganās lūpas, atsedzot divas baltu zobu rindas, pavērušās asinis stindzinošā smaidā.

Kaut gan ar pašu jātnieku bez galvas nav notikušas redzamas pārmaiņas, tomēr jāatzīmē kaut kas jauns. Līdz šim jātnieks klīda viens, tagad viņam uzradušies ceļabiedri. Jātniekam pa pēdām seko kādi desmit vilki.

Zirgam tie nekādā ziņā nav pa prātam: tas sprauslā un spār­dās, ja kāds no nelūgtajiem pavadoņiem pienācis par tuvu. Jāt­niekam tie ir ne mazāk vienaldzīgi kā lielo melno putnu bars, kas met lokus viņam ap pleciem. Pat tad, kad kāds drosminieks tīko uzlaisties jātniekam uz pleca, viņš nepaceļ roku, lai atgaiņātos. Viens jau ir pasēdējis uz labā pleca, tad uz kreisā pleca un, vis­beidzot, tajā vietā, kur vajadzētu būt galvai.

Taču ilgi palikt uz šīs īpatnējās laktas putns neuzdrošinās. Ja jātniekam no tā ne silts, ne auksts, tad zirgam gan, un tas, dus­mīgi zviegdams, met pakaļkājas gaisā. Tad putns satrūcies paceļas spārnos, lai pēc īsa brīža laistos atpakaļ.