TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Vecajam medniekam bija taisnība. Acis viņu nevīla — tas bija jātnieks bez galvas.

Nevarēja būt šaubu arī par to, kurp viņš jāj: taisni virsū Ze­bam, it kā cita ceļa nebūtu.

Drosmīgāku cilvēku par veco mednieku Teksasas robežās die­zin vai varētu atrast. Viņš nebaidījās ne no kaguāra, ne no ja­guāra, ne no lāča, ne no bizoņa, arī no sarkanādainajiem ne. Pat saticis komanču verdzi, viņš neapmulstu tā, kā apmulsa, ieraudzī­dams vientuļo jātnieku.

Kaut gan Zebs Stamps bija iedziļinājies dabas noslēpumos un pieredze bija apveltījusi viņu ar stoicismu, viņš nebija gluži brīvs no māņticīgiem aizspriedumiem. Un kurš gan ir brīvs?

Zebam Stampam netrūka drosmes nicināt jebkuru ienaidnieku, kas parādās dabiskā izskatā, vienalga, vai tam būtu divas vai čet­ras kājas, bet viņš nespēja stāties pretī nedabiskajam. Kuram katram būtu sašļukusi dūša, redzot spoku drāžamies uz priekšu un it kā nesot nāvi.

Viņš ne vien bija nobijies, bet drebēja pie visām miesām un meklēja paslēptuvi.

Jātnieks bez galvas jau bija pavisam tuvu un, kā Zebs iedo­mājās, varēja viņu redzēt.

Daži netālu augoši krūmi solīja patvērumu. Bet vai apseglotā ķēve viņu nenodos? Nē, tupdamies Zebs jau bija to apsvēris.

— Gulsties! — viņš uzkliedza savam mēmajam draugam, kas viņu lieliski saprata. — Zemē, vecā grabaža, vai arī tu iegāzīsies ellē!

It kā sabijusies no tādiem briesmīgiem draudiem, kaulainā ķēve noslīga uz priekšējiem ceļiem un tad, pievilkusi klāt pakaļ­kājas, nogūlās zālē, it kā būtu pārliecināta, ka dienas gaitas bei­gušās un ar mierīgu sirdi var atpūsties.

Līdzko Zebs un viņa zirgs bija paguvuši paslēpties, garām aiz­auļo ja jātnieks bez galvas.

Viņš drāzās pilnā sparā, un Zebs nopriecājās, ka jātniekam acīmredzot ne prātā nenāk apstāties.

Viņš bija auļojis šurp gluži nejauši nevis tāpēc, ka būtu redzē­jis mednieku vai viņa nožēlojamo zirģeli.

Zebs vēroja spokaino jātnieku, un lai nu kam, bet viņam tas vairs nebija noslēpums.

Zirgam šaujoties garām krūmiem, vējš pacēla serapē malu, un Zeba acīm atklājās labi pazīstams stāvs apģērbā, kuru viņš bija jau redzējis. Tā bija zila kokvilnas blūze ar krokām uz krūtīm, un, kaut gan spilgtais zilums bija izraibināts ar sarkaniem trai­piem, mednieks to pazina.

Par galvu, kas balstījās uz jātnieka gurna, viņš nebija drošs. Un nebija ari nekāds brīnums. Tagad to nepazītu pat miesīgā māte, kas bieži lūkojusies maigajā sejā.

Zirgu, seglus, revolveru makstis, svītraino serapē, debeszilo blūzi un bikses, pat cepuri galvā — to visu Zebs pazina. Tāpat kāpšļos izslējušos stāvu. Galvai un sejai arī vajadzēja būt tām pašām, kaut gan galva neatradās savā vietā.

Zirgs aizdrāzās garām desmit soļu attālumā. Zebs nemēģināja to apstādināt, tikai lēni nomurmināja:

— Lai velns par stenderi! Tātad tomēr taisnība! Nabaga jau­neklis ir beigts … beigts …

Zebs Stamps ilgi noskatījās, kā jāt­nieks bez galvas aizauļo, un tikai tad, kad tas bija nozudis aiz akāciju birzs, mednieks piecēlās kājās. Viņš bridi stāvēja, it kā pārdomātu, kurp doties.

Šī dīvainā un negaidītā epizode bija sajaukusi viņam galvu un, šķiet, mudināja mainīt plānus. Vai jāt tālāk pa salauztā pa­kava pēdām vai sekot nupat garām aizauļojušajam zirgam? Pir­majā gadījumā viņš atklātu daudz ko. Bet vai otrajā gadījumā viņš neatklātu vēl vairāk? Vai nevarētu sagūstīt jātnieku bez galvas un uzzināt no viņa, kāpēc viņš tā klejo?

Tā prātodams, Zebs bija aizmirsis dūmu mākulīti un tālā šā­viena troksni.

Pagriezies pret to vietu, kur bija parādījušies dūmi, viņš ierau­dzīja kaut ko tādu, kas spieda viņu atkal paslēpties zem akāci­jām. Vecā ķēve gulēja, kā gulējusi, tāpēc nebija vajadzības to pierunāt.

Šoreiz Zebs ieraudzīja cilvēku zirgā — īstu jātnieku ar galvu uz pleciem.

Viņš vēl bija tālu, un šķita, ka nav redzējis Zeba garo au­gumu. Nekas neliecināja par to.

Gluži otrādi, — jātnieks sēdēja salīcis, ar krūtīm atspiedies pret seglu loku, un ar acīm urbās zemē.

Nebija grūti pateikt, ko svešinieks dara: viņš meklēja spo­kainā jātnieka pēdas.

— Rau, kā! — Zebs nočukstēja. — Es neesmu vienīgais, kam gribas atminēt šito noslēpumu. Pie joda, kas tas tāds ir? To es gribētu zināt.

Gaidīt atminējumu Zebam nenācās ilgi. Tā kā pēdas bija svai­gas, nepazīstamais jāja pa tām rikšiem un drīz bija pavisam tuvu.

— Lai velns par stenderi! — mednieks noducināja. — Man vajadzēja saprast, ka tas ir viņš, un, ja es nealojos, tad šeitan sākas tās pašas grāmatas jauna nodaļa, jauns posms, kas palīdzēs man izvilkt visu meklēto pierādījumu ķēdi. Guli mierīgi, tu, gra­baža! Ja tu pakustināsi kaut vai savas garās ausis, es pārgriezīšu tev rīkli!

Pēc šīs sarunas Zebs apklusa un pabāza galvu starp zariem, lai acīgi sekotu jātniekam, kas tuvojās.

Šis cilvēks piederēja pie tiem, kas, reiz redzēti, tik lēti neiziet no prāta. Viņš izskatījās norūpējies, nevis mežonīgu kaislību pār­ņemts. Viņa vaibsti bija maigi. Džentlmenim par tādu seju nebūtu jākaunās, taču ļaunā izteiksme' tajā liecināja, ka šis cilvēks ir nekrietnelis.

Apģērbs . . . Bet kāda vajadzība aprakstīt apģērbu? Jātnieks bija zilā kareivja kreklā un apaļā cepurē, ar mednieka nazi pie jostas un revolveru jostu pār plecu. Šis cilvēks bija kapteinis Kasijs Kolhauns.

Jā, tas bija viņš.

Neba mazo šaujamo rīku baterija atturēja Zebu Stampu no sekošanas. Vecajam medniekam nebija bail no brīvprātīgo kap­teiņa. Kaut gan viņā uzvirmoja naids pret šo cilvēku, pagaidām nebija iemesla to izrādīt. Zebs palika ēnā, lai labāk redzētu, kas notiek klajā laukā.

Kolhauns aizrikšoja garām, uzmanīgi ielūkodamies drausmā jātnieka pēdās.

Zebs Stamps pavadīja Kolhaunu ar skatienu tik ilgi, kamēr tas

nozuda aiz tās pašas birzs, aiz kuras bija nozudis pirmais jātnieks.

* *

*

Vecā mednieka smadzenēs sarosījās jaunas domas. Viņam va­jadzēja no jauna apsvērt visus apstākļus.

Ja viņš jau agrāk bija gribējis doties pa pēdām jātniekam bez galvas, tad tagad bija divtik vērts to darīt.

Pēc nelielām pārdomām viņš nolēma sekot Kasijam Kolhau- nam.

Viņš paņēma pavadu un iespēra vecajai ķēvei pa sāniem. Tā acumirklī bija kājās. Zebs stāvēja ķēvei blakām un gaidīja, kad Kolhauns nozudīs, lai tad kāptu seglos.

Mednieks ir nedomāja paturēt to acīs. Pavadonis viņam nebija vajadzīgs. Pietika ar svaigajām pēdām, un viņš jutās drošs, ka nenomaldīsies, it kā jātu kopā ar jātnieku bez galvas vai jātnieku bez sirds.

Zebs izgāja no paslēptuves un devās pa Kolhauna atstātajām pēdām.

* * *

Pirmo reizi mūžā Zebs Stamps bija kļūdījies. To viņš atskārta, apjājis apkārt akāciju birzij, aiz kuras bija nozudis Kolhauns.

Priekšā pletās krīta prērija. Pa to bija aizjājis tikai viens — jātnieks bez galvas. Otrs grozījās tepat netālu kā putnu suns, kas meklē rugājos irbi. Kapteinis bija pazaudējis pēdas un pūlējās atrast tās.

Paslēpies zem akācijām, mednieks zagšus vēroja Kolhaunu.

Pūliņi bija veltīgi. Krīta slānis neko neatklāja, vismaz Kasijam Kolhaunam ne. Vēl kādu laiciņu pajādelējis šurp turp, viņš acīm­redzot nolēma mest mieru un, nīgri iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja uz Leonas pusi.