TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Un Zebs ar jaunu sparu devās pa zvēru taku, pa kuru bija aizjājusi ari Spenglera vadītā nodaļa.

Taču par šīm pēdām viņš gandrīz vai nelikās zinis. Viņa uz­manību saistīja tikai Henrija Poindekstera zirga pēdu nospiedumi. Tos viņš atšķīra, kaut gan tie bija stipri izmīdīti. Kā viņš būtu teicis, katrs pienapuika spētu to izdarīt. Jaunā plantatora zirgs bija auļojis, bet meklētāji jājuši lēni. Viņi nebija nedz apstāju­šies, nedz novirzījušies, bet Henrijs gan.

Auļojošais zirgs bija nevis apstājies, bet mazliet novirzījies no ceļa, it kā būtu satrūcies no kāda vilka, jaguāra, kaguāra vai cita plēsīga zvēra. Spenglera nodaļa nebija apstājusies, lai mēģi­nātu noskaidrot, kāpēc zirgs satrūcies.

Zebs Stamps bija ziņkārīgāks un apstājās šajā vietā.

Zāle te neauga, smilšaino ceļu klāja oļi. Pār to pletās milzīgs koks ar horizontāli izstieptiem zariem. Viens no zariem sniedzās pāri takai tik zemu, ka cilvēks nevarēja pajāt garām, nepieliecis galvu. Zebs Stamps apskatīja šo zaru. Viņš ievēroja tā mizā skrambu. Kaut gan skramba nebija liela, tā acīmredzot bija radu­sies no saskares ar kādu cietu priekšmetu.

— To izdarījusi cilvēka galva, — Zebs sprieda, — jātnieka galva. Neviens dzīvs cilvēks nevar izturēt tādu triecienu, neiz­vēlies no segliem. Urā! — viņš iegavilējās, pavirši aplūkojis zemi zem koka. — Tā jau domāju. Te var redzēt, kur kritis jātnieks. Un te viņš rāpojis. Nu man ir skaidrs, no kurienes viņam tas mīk­lainais lielais puns. Es zināju, ka tas nav no nagiem, un neizska­tās, ka būtu ielaists ar akmeni vai iesists. Tā ir tā nūja, kas uz­taisījusi punu.

Vingrā solī ar priekā starojošu seju vecais mednieks gāja prom no koka, šoreiz ne vairs pa zvēru taku, bet pa smagi cietušā cilvēka pēdām. Daļa no tām bija padzisušas, bet Zebs vadījās pēc zīmēm, kuras parasta acs nepamanītu, bet viņš lasīja kā uzrakstus uz ceļmalas stabiņiem. Sānis paliekts zars, no vietas izkustināti ložņaugu taustekļi, švīkas zemē — viss liecināja, ka te gājis cil­vēks. Vēl vairāk — zīmes rādīja, ka cilvēks bijis vārgs, sakrop­ļots.

Zebs Stamps gāja tik ilgi, kamēr sasniedza upīti.

Tālāk iet nebija vajadzības. Bija atrasts vēl viens pārrautā pavediena posms. Vēl mazliet, un viņam rokā būs viss pavediens.

Sadrūvējies un lādēdamies Kolhauns pagrieza zirgu, lai jātu prom no krīta prērijas, kur viņš bija pazaudējis noslēpumainā jātnieka pēdas.

«Nav nozīmes jāt tālāk. Neviens nezina, uz kurieni viņš aiz- auļojis. Nav nekādu cerību viņu atrast, ja nu vienīgi nejauši. Ja došos atpakaļ uz upīti, varbūt atkal sastapšu viņu. Bet ērzelis ne­laidīs mani tuvumā, it kā tas zvērs zinātu, ko man vajag. Tas ir slīpētāks par savvaļas mustangiem. Pats mustangu mednieks, jā­domā, to iedīdījis. Viens veiksmīgs šāviens, un viņa gaitām būtu gals. Piezagties klāt neizdosies, un panākt viņu ar tādu gliemezi kā manējais, nav ko domāt. Bērais arī nav daudz labāks. Pamē­ģināšu ar to rīt, kad būs piesists jauns pakavs. Ja varētu da­būt zirgu, kas būtu ātrāks par mustangu! Par tādu es maksātu, cik prasa. Kolonijā viens tāds ir. Paskatīšos, kad būšu atpakaļ. Es nežēlotu ne divsimt, ne trīssimt dolāru, ja vien tiktu pie tāda.»

Tā izdomājies, Kolhauns jāja prom no krīta prērijas. Viņš jāja ātri, nesaudzēdams savu nokausēto zirgu. Sviedri tam tecēja aumaļām, tajās vietās, kur sānus bez žēlastības bija kapājuši pieši, rēgojās pussarecējušu asiņu kunkuļi. Drīz sāka ritēt jaunas asiņu lāses.

Pēc nepilnas stundas jātnieks bija sasniedzis plantācijas tu­vumā augošo akāciju birzi.

Šo ceļu Kolhauns pazina. Viņš bija jājis pa to jau agrāk, tiesa, ar citu zirgu. Šķērsojot ilgajā sausuma periodā izsīkušo strautu, viņš ieraudzīja cita zirga pēdu nospiedumus. Vienu no tiem bija atstājis salauzts pakavs, un tas bija apmēram astoņas dienas vecs. Viņš zināja pat stundu, kad tas atstāts.

Noliecies pār pēdām, Kolhauns izjuta pārsteigumu un māņti­cīgas bailes. Pēdas izskatījās pavisam svaigas, ne vecākas par vienu dienu. Bija pūtis vējš, lijis lietus, plosījies negaiss, un to­mēr pēdas nebija izdzēstas. Šķiet, stihija bija saudzējusi tās kā liecību pret dabas varmācīgajiem likumiem.

Kolhauns nokāpa no zirga, lai iznīcinātu trīsceturtdaļpakava pēdas. Taču viņš varēja aiztaupīt sev pūles. Sacietējušajos dub­ļos kā papildu pierādījums, kam piederējis zirgs ar salauzto pa­

kavu, palika viņa zabaku pēdas. Talu nebija kads, kam tās varēja lieti nodepēt.

Uzkāpis atkal zirgā, kapteinis jāja prom. Piepeši viņš izdzir­dēja pakavu klaboņu. Svešais zirgs vēl atradās krūmu aizsegā. Nebija šaubu, ka tas tuvojas, un pēc gaitas varēja pateikt, ka zirgs tiek vadīts, nevis klimst savā vaļā. Tātad tas bija zirgs ar jātnieku.

Brīdi vēlāk Kolhauns ieraudzīja Isidoru Deloslanosu un arī viņa ieraudzīja kapteini.

Tas bija savādi, ka šiem cilvēkiem jāsatiekas — acīmredzot nejauši, kaut ģan varbūt likteņa vadītiem.

Isidora zināja, ka Kolhauns mīl sievieti, kuru viņa ienīst. Kol­hauns zināja, ka Isidora mīl cilvēku, kuru viņš ienīst un apņēmies pazudināt. Šīs abpusējās zināšanas viņiem bija sniegušas pa daļai ļaužu valodas, pa daļai novērojumi, pa daļai arī aizdomīgie ap­stākļi, kādos viņi ne vienu reizi vien bija tikušies. Isidora un Kolhauns gluži labi saprata viens otra sirdēstus, un abi dzīvoja svētā pārliecībā, ka citi neko nenojauš.

Situācija nebija piemērota draudzīgu attiecību nodibināšanai. Tas būtu nedabiski, ja vīrietim vai sievietei patiktu sāncenša pie­lūdzējs. Tādi cilvēki var būt draugi tikai tad, ja savu melno darbu sākusi greizsirdība.

Šādas draudzības jūtas starp Kasiju Kolhaunu un Isidoru Ko- varubio Deloslanosu vēl nebija pamodušās. Isidora, jājot garām, aprobežotos ar galvas mājienu — mazāk uzmanības viņa vairs nevarētu parādīt. Kolhauns, iespējams, darītu tāpat, bet šajā mir­klī viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kam nebija sakara ar iepriekšējām pārdomām.

Jauno domu nebija ierosinājusi sieviete. Isidora gan staroja apburošā skaistumā, taču Kolhauns nejūsmoja par viņu. Rūgtuma pilnajā kapteiņa sirdī nebija vietas citai kaislībai, kaut arī tā būtu tīri jutekliska, sastopot tādā nostūrī sievieti un dzirdot dabas kārdinošos čukstus.

Viņš pievilka pavadu, apstājās tieši ceļa vidū, noņēma cepuri un, pieklājīgi paklanījies, sāka sarunāties ar Isidoru.

Tā uzbilstai, viņai neatlika nekas cits kā arī apstāties.

— Piedodiet, senjorita, — Kolhauns teica, skatīdamies vairāk uz zirgu nekā uz jātnieci. — Es zinu, ka ir ļoti netaktiski jūs tā apstādināt, it īpaši man, diemžēl jums svešam cilvēkam.

— Nav ko atvainoties, senjor. Ja nemaldos, mēs jau esam tikušies — prērijā netālu no Nuesesas.

— Pareizi, pareizi! — Kolhauns izstostīja, nebūt nevēlēda­mies, ka to atgādina. — Es gribēju parunāt ar jums ne jau par to, bet par to, ko redzēju vēlāk, kad jūs auļojāt gar kraujas malu. Mēs visi bijām pārsteigti, kur jūs pazudāt.

— Tur nav ko brīnīties, kavaljero. Kāds no jūsējiem izšāva, un tādējādi es tiku vaļā no vajātājiem. Es redzēju, ka viņi pa­griežas atpakaļ, un mierīgi turpināju savu ceļu.

Kolhauns neizrādīja, ka ir izsists no sliedēm. Sarunu vaja­dzēja risināt tālāk, un varbūt tad viņam veiksies labāk. Viņa skatiens joprojām kavējās pie Isidoras zirga.