TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Kas tad tas varētu būt, ja ne pats zirga saimnieks? Ja tā, tad viss ir kārtībā. Viņš var jāt ar savu zirgu, kurp viņam lab­patīk, kaut līdz pašai ellei. Tā vairs nav mana darīšana.

— Mana arī ne, mister Tamp. 2ēl, ka tas neienāca man prātā šorīt.

— Kāpēc žēl? Kas šorīt notika un kāpēc tu esi drūms?

— Kas notika šorīt? Šim nēģerim atgadījās liela nelaime. Ļoti liela nelaime.

— Kas tad?

— Ak vai, mister Tamp, es dabūju pa ādu. Tas bija šodien pat, kādu stundu pēc pusdienām.

— Pa ādu?

— Jā, es aiz sāpēm skraidīju pa stalli.

— A, saprotu, tev iespēra zirgs. Kurš tas bija?

— O, nē, jūs maldāties. To izdarīja nevis zirgs, bet zirgu saimnieks. Man iespēra misters Kohūns.

— Kāda velna pēc? Ko tu biji nogrēkojies?

— Nēģeris nemaz nebija nogrēkojies. Es tikai pajautāju kap­teinim, kas šonakt tā notrencis zirgu, kāpēc bērais tā nomocīts. Viņš teica, lai nebāžot degunu, kur nevajagot, iespēra man un tad ņēmās slānīt ar pātagu. Ja es vēl kādreiz palaidīšot mēli, es da­būšot simts sitienu ar pletni. Viņš mani lamāja, kā viņš lamāja! Nēģeris nekad nebija redzējis misteru Kohūnu tik dusmīgu, savu mūžu nebija redzējis!

— Bet kur viņš ir pašlaik? Viņu nekur nematī. Ja jau bērais ir te, tas nozīmē, ka viņš nav nekur aizjājis.

— Nē, mister Tamp, viņš ir prom. Pēdējās dienās bieži pazūd un ilgi nerādās atpakaļ.

— Jāšus?

— Kā tad. Tagad viņš jāj ar pelēķi. Ar bēro viņš vairs ne­jāj. Pēc tās nakts, par kuru mēs nupat runājām, viņš ir apseglojis to vienu pašu reizi. Varbūt viņš domā, ka ir bēro pārāk nomo­cījis, un ļauj tam atpūsties.

— Paklau, Pluto, — brītiņu kaut ko apsvēris, teica Zebs, — laikam gan būs labāk atstāt manu veco ķēvi, lai iestiprinās ar kukurūzu. Viņa ir pamatīgi noskrējusies, un būs jāskrien vēl. Lopiņš var neizturēt, tāpēc, es tā spriežu, lai labāk paliek tepat. Kamēr ķēve gremo, es varu darīt to pašu. Aizteci uz virtuvi un sadabū kaut ko ēdamu. Gabalu aukstas gaļas un kādu doniņu kukurūzas maizes — vairāk nekā nevajag. Tava jaunā saimniece

piedāvāja man ēst, bet es baidījos nokavēt un atteicos. Tagad, gaidot, kamēr ķēve iestiprinās, es arī varu iekost.

— Kā tad, ka varat, mister Tamp. Es drīz būšu atpakaļ.

Nēģeris aizskrēja, un Zebs Stamps palika stallī viens.

Līdzko Pluto bija aiz durvīm, Zeba vienaldzība pazuda kā aiz­pūsta un viņš devās pie steliņģa, kur stāvēja bērais.

Zirgs satrūkās un trīcēdams piespiedās pie sienas: varbūt to biedēja apņēmība, ar kādu mednieks tuvojās.

— Stāvi mierīgi, dumjais lops! — Zebs uzbrēca. — Tev es nekā nedarīšu, kaut gan tu esi tikpat ļauns kā tavs saimnieks. Stāvi mierīgi, kad tev saka, un ļauj apskatīt tavus pakavus.

Zebs piegāja tuvāk un mēģināja saņemt priekškāju.

Tas neizdevās. Zirgs sāka sperties un krākt kā negudrs, it kā baidītos, ka ar to neizspēlē kādu nelabu joku.

— Sasodītais ķēms! — Zebs pikti uzkliedza. — Vai tu vari pastāvēt mierīgi? Kas grib darīt tev pāri? Panāc šurp, vecais, — viņš labināja, — es tikai gribu paraudzīt, kā tu esi apkalts.

Zebs no jauna dzīrās saņemt kāju, bet zirgs tiepās.

— Tādu šķērsli es nebiju gaidījis, — Zebs murmināja, skatī­damies apkārt, vai neatradīs kaut ko tādu, kas palīdzētu tikt galā ar zirgu. — Ko lai iesāk? Saukt palīgā nēģeri nevar. Viņš nemaz nedrīkst redzēt, ko es te daru. Sātans no zirga! Kā lai dabū ciet kāju?

īgni savilcis seju, Zebs stāvēja un domāja.

— Sasodītais jradījums! — viņš atkal iesaucās. — Ņemt un nosist uz vietas! A, izdomāju! Ka tikai neuznāktu nēģeris. Cerams, ka Florinda viņu aizkavēs. Pagaidi tu man, vai nu tu stāvēsi mie­rīgi, vai arī es tevi nokniebšu kā uti. Ar šito siksniņu ap kaklu tu dibenu tā vis negrozīsi.

Zebs noņēma no saviem segliem laso un uzmeta bērajam kaklā cilpu. Tad viņš pavilka otru galu tā, ka laso nostiepās kā šau­jamā loka stiegra. Zirgs nikni iekrācās un sāka plosīties pa stalli. Taču drīz krācienus nomainīja šņācoša skaņa, kas ar piepūli plūda bērajam no nāsīm, un dusmas pārvērtās par izbailēm. Cieši savilktā virve darīja savu.

Tagad Zebs gāja klāt zirgam bez bailēm. Stingri piesējis virvi, mednieks sāka aplūkot visas kājas pēc kārtas, ātri, bet vienlai­kus rūpīgi. Šķita, ka viņš pievērš uzmanību naglu formai, skaitam un izvietojumam — īsi sakot, visam, kam varētu būt sakars ar šo lietu.

Kad Zebs bija nonācis līdz kreisajai pakaļkājai, viņam pa­spruka apmierinājuma izsauciens. Pie otrās naglas pakavs bija salūzis, trūka vienas ceturtās daļas.

— Ja es būtu zinājis, ka tas esi tu, — viņš it kā uzrunāja salauzto pakavu, — es būtu aiztaupījis sev daudz pūļu. Par to nospiedumu nav gandrīz nekādu šaubu. Drošs paliek drošs, pa­ņemšu tevi līdzi.

Zebs izvilka savu milzīgo mednieka nazi, kura asmens pie spala bija ceturtdaļcollu biezs, pabāza zem pakava un norāva to. Kopā ar naglām viņš ielika to vienā no savu svārku ietilpīgajām, kabatām. Tad Zebs veikli atsēja vaļā virvi un ļāva bērajam brīvi uzelpot.

Pēc brīža ienāca Pluto, nesdams visādus labumus, arī karafīti ar monongahelieti. Zebs bez vārda runas ķērās pie ēšanas.

Nēģeris tomēr uzreiz nomanīja, ka ar bēro nav, kā vajag: ticis vaļā, tas stāvēja, drebēdams pie visām miesām, un tramīgi ska­tījās apkārt.

— Vai dieniņ! — nēģeris iesaucās. — Kas tad tam vecajam zirgam lēcies? It kā viņam būtu bail no jums, mister Tamp.

— Ak jā-ā, — šķietami bezrūpīgi novilka Zebs. — Es domāju,, ka tam ir drusku bail. Viņš līda pie manas vecās ķēves, un es pāris reizes uzšāvu tam ar virvi. Tāpēc bērais ir tik uzbudināts.

Pluto šī atbilde pilnīgi apmierināja, un par to viņi vairs ne­runāja.

— Saki, Pluto, — Zebs atkal ierunājās, — kas apkaļ jūsu zir­gus? Jums, jādomā, ir savi kalēji.

— Ir, kā nu ne. Tos apkaļ dzeltenais Džeks. Kāpēc jūs jau­tājat, mister Tamp?

— Es domāju, ka mana ķēve ir jāapkaļ. Varbūt Džeks neat­teiksies to izdarīt.

— Protams, protams, viņš to izdarīs ar mīļu prātu!

— Jautājums, cik ilgi man būs jāgaida. Cik laika vajag, lai piesistu divus pakavus?

— Pavisam maz. Džeks ir labs meistars. To visi saka.

— Varbūt viņam ir jau gatavi pakavi? Tas atkarīgs no tā, ko viņš apkalis pēdējo. Vai viņš sen jau apkalis jūsu zirgus?

— Pirms vairāk nekā nedēļas, mister Tamp. Pēdējo viņš ap­kala mis Luī zirgu, skaisto lāsumaino mustangu. Bet tas nekas. Es zinu, ka viņam ir gatavi pakavi. Es zinu to, tāpēc ka viņš gri­bēja apkalt bēro. Vecajam zirgam vienai pakaļkājai salūzis pa­kavs. Tas notika pirms desmit dienām. Misters Kohūns lika to noraut. Es dzirdēju, ka viņš šorīt teica Džekam.

— Es tomēr baidos, — pēkšņi teica Zebs, it kā būtu pārdo­mājis, — ka man būs par maz laika. Lai ķēve paliek bez paka­viem, kamēr es atgriezīšos. Tur, kur man jājāj, ceļš pa prēriju lielākoties ir mīksts, un ķēvei nekas ļauns nenotiks. Nē, man nav laika, — viņš piebilda, izgājis ārā un paskatījies debesīs. — Man ar steigu jādodas prom. Nu, vecenīt, pietiks gremot. Tagad ņem zobos šito dzelzs gabalu. Tā, tu esi labiņa!

Tā sarunādamies gan ar Pluto, gan ar ķēvi, Zebs uzlika dzīv­niekam iemauktus, izveda to no staļļa un, ierāpies seglos, aizjāja.