TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Lai novērstu? Kādā veidā, Zeb?

— Vispirms es tikos ar majoru tūlītās pēc viņa atgriešanās. Es izstāstīju viņam visu, kas noticis, cik nu es pats zināju. Par laimi, viņš joprojām ir labvēlīgi noskaņots pret puisi. Tad es izstāstīju par to bandu — par amerikāņiem, meksikāņiem un pārē­jiem. Es nepiemiršu arī to nelietīgo spānieti Diasu, kas laikam ir bīstamākais no viņiem visiem. Gala iznākumā majors lika divkār­šot sardzi, un tā viņš darīšot arī turpmāk.

— Cik es esmu priecīga! Jūs domājat, ka no šīs puses bries­mas vairs nedraud?

— Ja jūs domājat par misteru Migelu Diasu, tad esmu ar mieru likt galvu uz bluķa. Ja viņš grib kādu izpestīt no cietuma, pirmāk lai tiek laukā pats.

— Ko? Diass cietumā? Kā? Kad? Kur?

— Jūs man uzdevāt veselu kaudzi jautājumu, mis Luīza. Ērtī­bas labad, es domāju, sāksim ar pēdējo. Tātad vispirms jautā­jums — kur. Šajā apvidū ir tikai viens cietums, kur viņu varētu turēt. Tā ir forta virssardzes telpa. Viņš ir tur.

— Kopā ar …

— Es zinu, jūs gribat saukt vārdā jauno cilvēku. Jā, tieši tā. Viņi atrodas vienā ēkā, kaut gan katrs savā kamerā. Starp viņiem ir šķērssiena, un, ja grib, viņi var sarunāties. Turpat blakus mek­

sikānim sēž viņa drauģeļi. Tiem trim, manuprāt, ir ko pārrunāt savā starpā.

— Tās ir labas vēstis, Zeb. Vakar jūs man teicāt, ka Diass darot visu, lai…

— … iekristu, un tas viņam arī izdevās. Labi, ka viņš pats ielīda krātiņā, citādi kāds būtu viņu ietupinājis.

— Bet kā un kad? Jūs man neesat stāstījis.

— Mis Luīza! Ļaujiet man atvilkt elpu. Jūsu otrais jautājums bija — kad. Uz to viegli atbildēt. Šis preteklis tika noķerts un ieslodzīts cietumā apmēram pirms stundas. Es biju klāt, kad aiz viņa aizcirtās durvis, un uz karstām pēdām skrēju šurp.

— Bet jūs vēl neesat pateicis, kāpēc viņš apcietināts.

— Man vēl nav bijusi izdevība. Tas ir garš stāsts un prasīs daudz laika. Vai gribat noklausīties to tagad vai pēc …

— Pēc kā, mister Stamp?

— Kā lai saka, mis Luīza … Pēc tam… pēc tam, kad es būšu aizvedis savu veco ķēvi uz stalli. Rādās, ka viņai gribētos pa- grauzt kukurūzu un izskalot ar kaut ko rīkli. Nepilnā stundā mēs esam veikuši pamatīgu ceļu.

— Piedodiet, dārgais mister Stamp, ka man tas neienāca prātā. Pluto, aizved mistera Stampa zirgu uz stalli un pieraugi, ka to labi pabaro. Florinda! Florinda! Ko jūs ēstu, mister Stamp?

— Par mani neraizējieties, mis Luīza. Lielais paldies, bet es vēl neesmu izsalcis. Es domāju tikai par ķēvi. Es vēl pāris stun­diņas varu iztikt bez ēšanas, bet, ja šinī mājā smaržo kaut kas līdzīgs monongahelietim, tas lieti noderētu sirds uztaisīšanai.

— Monongahelieti? Cik jūs vēlaties. Bet atļaujiet pasniegt jums kaut ko labāku.

— Labāku par monongahelieti?

— Jā. Kam jūs dodat priekšroku — heresam, konjakam vai šampanietim?

— Nē, nevajag tos spranču dzērienus. Tos lai dzer, kam garšo. Var jau būt, ka sprančiem ir arī garšīgi vīni — un, ja ir, tad esmu drošs, ka tos atradīs Peintdekstera mājā, — bet es esmu dzēris tikai tos, kurus pārdod fortā. Ja tās būtu drapes, tad cita lieta. Šitā var izraut krokodilam zarnas. Nē, pie joda to spranču suslu un īpaši konjaku. Dodiet man tīru kukurūzas sulu, ko ved no Pitsburgas pie Monongahilas!

— Florinda! Florinda!

Kalponei varēja arī neteikt, kāpēc viņa atsaukta. Zeba Stampa klātbūtne nepārprotami liecināja, ko no viņas grib. Negaidīdama rīkojumu, viņa izgāja un pēc brīža atgriezās, nesdama karafē to, ko Zebs bija nosaucis par «tīru kukurūzas sulu», bet kas īstenībā bija rudzu ekstrakts, jo pazīstamo monongahelieti gatavo no ru­dziem.

Vecais mednieks nelika divreiz lūgties. Drīz šķidrums karafē bija noplacis par vienu trešo daļu. Pārējās divas trešdaļas bija atstātas, lai būtu ar ko apslapināt mēli garā stāsta laikā.

Vecais mednieks nekad neko neda­rīja steigā, pat nedzēra. Viņš mal­koja monongahelieti vienā mierā.

Nepacietībā degošā kreoliete negaidīja, kad viņš pats sāks runāt.

— Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa ierunājās, aizsūtījusi prom kalponi, — kāpēc viņi arestējuši to meksikāni? Migelu Diasu, es gribēju teikt. Man šķiet, ka es šo to zinu par viņu.

— Jūs neesat vienīgā, kas viņu pazīst, mis Luīza. Jūsu brā­lis… bet par to pagaidām nerunāsim. Ko Zebs Stamps zina vai par ko viņam ir aizdomas, tas ir tas, ka šim Migelam Diasam ir kaut kāds sakars ar… Jūs saprotat, par ko es runāju?

— Turpiniet, mister Stamp.

— Tas bija šitā. Līdzko mēs atgriezāmies no Alamo, puiši, kuri bija dzinušies pakaļ indiāņiem, pastāstīja, ka tie nemaz nav bijuši indiāņi. To jau jūs pati esat dzirdējusi. Koka dobumā uz­ietās mantas skaidri pierāda, ka tie, kurus mēs redzējām uz krau­jas, bijuši baltie. Man pašam arī radās tāda doma, kad es redzēju būdā pamestās kārtis.

— Tātad tie bijuši tie paši, kas naktī ielauzušies būdā, tie paši, kurus redzējis Felims?

— : Par to nav nekādu šaubu. Tie paši meksikāņi.

— Pēc kā jūs spriežat, ka viņi bijuši meksikāņi?

— Gaužām vienkārši. Es pats pārliecinājos par to. Es izsekoju, kur palicis katrs no šiem bandītiem.

Jaunā kreoliete vairs neko nejautāja. Zeba stāsts bija daudz­sološs, un viņa gaidīja turpinājumu.

— Redziet, kārtis, kā arī daži vardi, kurus īrs man atkārtoja, vedināja domāt, ka šie vīri bijuši dzeltenādainie. Kad biju pārlie­cinājies par to, man nenācās grūti apjaust, no kurienes viņi uzradušies. Es pietiekami labi pazīstu vietējos meksikāņus, lai pēc apraksta uzzīmētu jebkuru no šiem četriem. Bez tam vienu no viņiem es iezīmēju. Es biju drošs, ka tas man ir izdevies.

— Iezīmējāt? Kā?

— Vai atceraties, ka es izšāvu, stāvēdams pie būdas durvīm?

— Nu kā tad! Es neredzēju indiāņus, es tajā brīdī biju zem kokiem. Es redzēju, ka jūs uz kādu izšaujat.

— Mis Luīza, šitas vīrs reti kad izšauj, nenolaižot asinis. Es zināju, ka esmu trāpījis tam draņķim, bet lielā attāluma dēļ lode tika aiznesta sānis un es rēķināju, ka lode šo maķenīt aizķērusi. Es redzēju, kā viņš sarāvās aiz sāpēm, un nodomāju: «Ja tajā ādā nav izrauti caurumi, esmu ar mieru atdot viņam savu ādu.» Pēc tam atgriezās mūsu puiši un stāstīja nevis par baltajiem, bet par sarkanādainajiem. Man jau bija puslīdz skaidrs, kas bijuši šie indiāņi, un es varēju ņemt viņus ciet. Tomēr es to nedarīju.

— Kāpēc ne, mister Stamp? Jūs taču neļāvāt viņiem aizbēgt? Varbūt tie ir tie paši ļaudis, kas nogalinājuši manu nabaga …

— Tāpēc jau arī es viņus neaiztiku. Bija vēl cits iemesls. Man negribējās jāt pārāk tālu prom no forta, jo ej nu sazini, kas var notikt manas prombūtnes laikā. Jūs saprotat? Bez tam es uzska­tīju, ka vēl par agru darīt tai lietai galu. Es gribēju būt drošs par iznākumu.

— Un jūs esat drošs?

— Pilnīgi. Es nospriedu, ka lietus nelīs, tāpēc nesteidzos jāt prom tā, kā biju nodomājis. Es sagaidīju pārrodamies kareivjus un tad varēju atstāt Morisu drošā apsardzībā. Līdzko viņi bija atpakaļ, es apsegloju savu veco ķēvi, un mēs devāmies uz to vietu, kur tie zeļļi bija nobāzuši savus balles piederumus. Man jau bija pastāstīts, kur tas ir, un es viegli atradu to vietu. Tā kā viņus bija vadījis tas zīdainis Spenglers, es zināju, ka viņi nav noskaidrojuši ne pusi no tā, kas vajadzīgs, un ka man pašam būs jātiek skaidrībā par visu. Es nebiju maldījies. Pēdējais muļķis, kas kādreiz bijis prērijā, būtu atradis šo viltus komanču pēdas atpa­kaļ. Katrs tirgotājs varētu izsekot tām, tikai ne Spenglers vai kāds cits no viņiem. Man bija vienkāršāk par vienkāršu visu pārbau­dīt, kaut gan meklētāju zirgi bija izbradājuši pēdas uz velna pa­raušanu. Es izsekoju «indiāņu» zirgu pēdām līdz pat viņu staļ­ļiem.