TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

un kuri uzskata, ka tie ir ne vien neprātīgi, bet arī kaitē cilts interesēm. Tikai kad pārgalvjiem ir veicies, viņi tos uzlieli.

Ka Valērijas strēlnieku nodaļa panāca sarkanādainos Sansabas pakalnos. Indiāņi bija spiesti pamest savu četrkājaino laupījumu un paši glābties, iebēgot Ljanoestakado aizās.

Lai vajātu viņus šajā neauglīgajā plakankalnē, nodaļai vaja- . dzētu būt labāk apgādātai, un, kaut gan noskalpēto kolonijas iedzīvotāju piederīgie, ceļos krizdami, lūdza atriebt indiāņiem, to varēja apsolīt tikai pēc ilgāka laika un sagatavošanās.

Tā kā komanči bija atkāpušies aiz neitrālās joslas robežām, tēvoča Sema kareivjiem neatlika nekas cits kā atgriezties savos fortos un gaidīt tālākos rīkojumus no galvenā štāba.

Indžas forta nodaļa bija pārsteigta, atklājusi, ka viņi jājuši nepareizā virzienā un sadursme ar indiāņiem gājusi secen. Daži — tajā skaitā arī jaunais Henkoks — vai zaudēja prātu aiz dusmām, ka nav piepildījies viņu sensenais sapnis mēroties spēkiem ar sarkanādainajiem. Uzzinājuši, ka viņu prombūtnes laikā indiāņi redzēti arī austrumos, viņi atkal bija kā spārnos. Vēl varēja ras­ties izdevība pacilāt šķēpus, kas pēc Vestpointas kara skolas beig­šanas nebija iepazinuši asinis un bija notruluši.

Taču viņus gaidīja jauna vilšanās: civilisti, kas bija dzinušies pakaļ pie Alamo redzētajiem laupītājiem, pastāstīja, ka no indiā­ņiem tur nav ne vēsts. Jaunekļiem pašiem radās iespēja pārlie­cināties par šo vārdu patiesīgumu.

Par pierādījumu noderēja dažādi priekšmeti — jocīgas mantas, kā teiktu ūtrupnieks, — astru parūkas, zilas, zaļas un spilgti sar­kanas gaiļa spalvas, briežādas bikses, tāda paša materiāla moka­sīni un vairākas krāsu kārbas, kuras civilisti bija uzgājuši papeles dobumā.

Nebija ko sapņot par jaunu karagājienu pret indiāņiem, un Indžas forta censoņiem vajadzēja uz kādu laiku apslāpēt savas alkas un samierināties ar ikdienas dzīvi.

Kaut gan forts atradās tālu no 'civilizācijas centriem, dzīve tajā neritēja rāmi un neinteresanti. Te bija šis tas, par ko pado­māt un pakulstīt mēles. Vispirms — te bija apmetusies Alamo līdz šim neredzēti skaista sieviete. Tad — viņas brāļa noslēpumainā pazušana un iespējamā slepkavība, vēl noslēpumainākais jātnieks bez galvas, nodeldētais stāsts par vairākiem baltajiem, kas «spē­lējuši indiāņus», un, visbeidzot, ne mazāk intriģējošā ziņa, ka aizdomās turētais notverts un, ieslodzīts viņu pašu virssardzes mūros, patlaban plosās kā traks.

Isidora Kovarubio Deloslanosa ar savu vīrišķīgo, bet apburošo skaistumu bija kļuvusi par iecienītu sarunu tēmu, un daži pat

baumoja vai perināja aizdomas, ka viņai ir sakars ar mīklaino notikumu, kas bija visus tā satraucis.

Par notikumiem pie Alamo — par gultā atrasto slimo mus­tangu mednieku, spriedumu pakārt viņu, soda izpildes atlikšanu sakarā ar Luīzas Poindeksteres iejaukšanos, Zeba Stampa dros­mīgo aizstāvību un gaidāmo tiesu — valodoja visvairāk, un ten­kām nebija gala.

Sprieda par visām šīm tēmām, bet visdedzīgāk par jautājumu, vai apsūdzētais ir vainīgs slepkavībā vai nav.

— Slepkavība, — teica filozofiski noskaņotais kapteinis Slo- mens, — ir noziegums, ko, pēc manām domām, mustangu med­nieks Moriss nav spējīgs izdarīt. Man šķiet, ka es pazīstu šo puisi pietiekami labi, lai to apgalvotu.

— Vai jūs varat noliegt, — piezīmēja strēlnieks Krosmens,

— ka visi apstākļi runā par sliktu viņam? Gandrīz neapgāžami, es gribētu teikt.

Krosmens nekad nebija jutis simpātijas pret jauno īru. Viņam reiz bija licies, ka intendanta meita — forta pirmā skaistule — pārāk mīlīgi palūkojusies uz svešo dēkaini.

— Nevaru jums piekrist, — atbildēja Slomens.

— Nav nekādu šaubu par to, ka jaunais Poindeksters ir miris un ka viņš ticis noslepkavots. Neviens to neapstrīd. Kas cits to varēja izdarīt? Brālēns apzvēr, ka viņš dzirdējis Henriju strīda­mies ar Džeraldu.

— Šis dārgais brālēns apzvērēs visu, kas būs viņam izde­vīgi, — iejaucās dragūns Henkoks. — Bez tam viņa paša nesa­skaņas ar mustangu mednieku modina aizdomas. Vai tā nav?

— Un ja nu viņi arī sastrīdējās? — turpināja kājnieku virs­nieks. — No tā vēl nav jāsecina, ka notikusi slepkavība.

— Tātad jūs uzskatāt, ka šis puisis nogalinājis Poiindeksteru godīgā cīņā?

— Apmēram tā. Tas ir pat visai ticami.

— Bet par ko viņi varēja saiet matos? — jautāja Henkoks.

— Esmu dzirdējis, ka jaunajam Poindeksteram bijušas draudzīgas attiecības ar mustangu mednieku, par spīti viņa nesaskaņām ar Kolhaunu. Par ko viņi varēja saķildoties?

— Dīvains jautājums no jūsu puses, leitnant Henkok, — at­bildēja kājnieku virsnieks, sevišķi uzsvērdams vietniekvārdu.

— It kā vīrieši ķildotos par kaut ko citu, izņemot…

— Izņemot sievietes, — iejaucās dragūns iesmiedamies. — Bet es nevaru saprast, kuras sievietes dēļ viņi būtu saķildojušies. Taču ne jaunā Poindekstera māsas dēļ!

— Ej nu sazini, — novilka Slomens, daudznozīmīgi paraustī­dams plecus.

— Šausmas! — iesaucās Krosmens. — Zirgu ķērājs uzdrošinās sapņot par mis Poindeksteri! Šausmas!

— Esat gan jūs briesmīgs aristokrāts, Krosmen! Vai tad jūs nezināt, ka mīlestība ir īsti demokrātiska un nerēķinās ar jūsu idejām par izcelšanos? Es nedomāju, ka ,par iemeslu būtu bijis kaut kas tāds. Mis Poindekstere nav vienīgā sieviete, kuras dēļ var sastrīdēties. Kolonijā ir vēl citas meičas, kuru dēļ ir vērts sakauties, nerunājot nemaz .par skaistajām būtnēm, kas ieradušās fortā, un kādēļ gan …

— Kaptein Slomen! — viņu skarbi aprāva strēlnieku leitnants. — Tik prātīgam cilvēkam kā jūs, man jāsaka, tie ir gaužām ne­pārdomāti spriedumi. Garnizona dāmām jābūt jums pateicīgām par šādiem mājieniem.

— Par kādiem mājieniem, ser?

— Vai tiešām jūs domājat, ka starp viņām atradīsies kaut viena, kas būtu ar mieru runāt ar jūsu minēto cilvēku? 1

— Ar kuru? Es minēju divus.

— Jūs mani saprotat pietiekami labi, Slomen, un es jūs tāpat. Mūsu dāmas, bez šaubām, jutīsies ārkārtīgi glaimotas, ka viņu vārdus min kopā ar šā nekrietnā avantūrista, zirgu zagļa un iespējamā slepkavas vārdu.

— Mustangu mednieku Morisu grūti turēt aizdomās par slep­kavību. Un viņš nav arī nedz avantūrists, nedz zirgu zaglis. Kas attiecas uz to, ka ir zem mūsu dāmu goda runāt ar viņu, tad šajā ziņā jūs, mister Krosmen, maldāties. Esmu ticies ar šo jauno īru biežāk nekā jūs un varu droši apgalvot, ka ar savu kultūras līmeni viņš var līdzināties labākajiem no mums. Lai mūsu cienī­jamās dāmas nemulsina pazīšanās ar viņu, un, ja jau jūs esat pieskāries šai tēmai, man jāpiemetina, ka viņām, vismaz dažām no viņām, nevajadzētu vairīties no iespējas iepazīties ar Dže­raldu, ja vien tāda iespēja rastos. Bet tā nekad nav radusies. Cik man gadījies novērot, jauneklis ir uzvedies kā īsts džentlmenis. Esmu redzējis viņu dāmu sabiedrībā ne reizi vien, un viņš vien­mēr ir izturējies ar pienācīgo cieņu. Tas liek man domāt, ka Dže­raldu absolūti neinteresē nerviena no viņām.

— Tiešām? Kāda laime tiem, kas pretējā gadījumā varētu kļūt viņa sāncenši!

— Varbūt tā arī ir, — mierīgi atbildēja kājnieku kapteinis.

— Kas to lai zina? — jautāja Henkoks, gribēdams ievirzīt kutelīgo sarunu citā gultnē. — Kas to lai zina, kādēļ izcēlās strīds, ja tāds vispār ir notiais. Vai tajā tomēr nav iejaukta skaistā senjorita, par kuru tik daudz runā? Es pats neesmu viņu redzējis, bet dzirdētais liek domāt, ka viņas dēļ puiši var saplēs­ties kā tīģeri. Viņš ietupināts virssardzes telpā. Kopā ar viņu ir tas jocīgais kalps. Interesanti, ka majors devis rīkojumu divkār­šot apsardzi. Ko tas nozīmē, kaptein Slomen? Jūs par šo puisi un viņa darīšanām zināt visvairāk. Tas taču nav iespējams, ka viņš būtu mēģinājās izbēgt no cietuma?