TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Negodīga spēle! Nekā tamlīdzīga. Un kas attiecas uz malā stāvēšanu, tad mēs vēl redzēsim. Puiši! Vai tiešām jums bail no šā lielībnieka? Izdarīsim līdz galam to, ko esam iesākuši! Noga­linātā asinis sauc pēc atriebības. Ņemiet virvi!

— Pamēģiniet tikai! Pirmais, kas mēģinās to pacelt, novel­sies, nepaguvis tai pieskarties. Pamēģiniet vien piedurties. Jūs pakārsiet nelaimīgo tikai tad, kad Zebulona Stampa nedzīvais ķermenis būs nogāzies zemē un vēl daži no jums līdz ar viņu. Nu? Es gribu redzēt, kurš smerdelis aiztiks virvi.

Iestājas pilnīgs klusums. Neviens nekustas — pa daļai aiz bailēm no Zeba izaicinājuma, pa daļai aiz cieņas pret viņa drosmi un cēlsirdību. Bez tam daži regulatori šaubās, vai ir lietderīgi un godīgi rīkoties tā, kā mudina Kolhauns.

Vecais mednieks izmanto situāciju.

— Sarīkojiet jauneklim taisnīgu tiesu, — viņš uzstāj. — Aiz­vedīsim viņu uz koloniju, un lai viņu tiesā tur. Jums nav neap­gāžamu pierādījumu, ka viņa rokas ir aptraipītas ar asinīm, un lai es nolādēts, ja ticēšu tam, iekams nebūšu pats redzējis. Es zinu, kā viņš izturējās pret jauno Peintdeksteru. Viņš ne tikai nebija tā ienaidnieks: zemes virsū nav otra tāda, kas būtu bijis viņam tik labs draugs.

— Jūs, mister Stamp, varbūt nezināt to, ko mēs nupat 'dzir­dējām, — rāmi iebilst regulatoru vadonis.

— Ko tad jūs dzirdējāt?

— Liecību, kas ir pretrunā ar jūsu apgalvojumiem. Mums ir pierādījumi, ka starp Džeraldu un jauno Poindeksteru izcēlies strīds, vēl vairāk — tas izcēlies pagājušajā naktī.

— Kas to teica, Sem Menlij?

— Es to teicu, — atbild Kolhauns, panākdams uz priekšu, lai Stamps viņu redzētu.

— A, tas esat jūs, mister Kaš Kolhūn? Vai jūs zināt, ka viņi abi sastrīdējušies? Vai bijāt klāt, kad viņi strīdējās?

— To es neesmu teicis, Zeb Stamp. Bez tam es nedomāju at­bildēt uz jūsu jautājumiem. Esmu nodevis savu liecību tiem, ku­riem tiesības to uzklausīt, un ar to pietiek. Es domāju, džentl­meņi, ka jūs visi piekrītat spriedumam. Es nesaprotu, kāpēc šim vecajam muļķim būtu jāmaisās .. .

— Vecs muļķis? — spalgi iekliedzas mednieks. — Vecs muļ­ķis? Jūs nosaucat mani par vecu muļķi? Zvēru, ka jums būs jā­ņem šie vārdi atpakaļ, vai arī mani nesauc Zebulons Stamps no Kentuki. Pagaidām par to nav ko muti dzesēt. Visam savs laiks, un jūsu laiks, mister Kaš Kolhūn, varbūt pienāks ātrāk, nekā jūs domājat. Kas attiecas uz strīdu starp Henriju Peintdeksteru un šo jauno cilvēku, — Zebs turpina, uzrunādams regulatoru vadoni,

— es tam neticu un neticēšu, kamēr nebūs drošāku pierādījumu par viņa grābšķiem. No tā, ko zina tas puišelis, vēl neko nevar secināt. Jūs sakāt, ka jums ir jauni fakti? Man arī ir. Un fakti, kas, man tā rādās, var ienest zināmu skaidrību šajā lietā.

— Kādi fakti? — jautā regulatoru vadonis. — Mēs klausā­mies, Stamp.

— To ir vairāki. Vispirms jūs paši redzat, ka jauneklis ir ievainots. Es nerunāju par tām skrambām. Jādomā, ka viņam uz- klupuši koijoti. Bet paskatieties uz viņa celi. Tas nu nekādā ziņā nav koijotu darbs. Ko tu par to domā, Sem Menlij?

— Tas … Daži domā, ka tas noticis, viņam cīnoties ar …

— Ar ko? — asi jautā Zebs.

— Ar pazudušo cilvēku.

— Jā, tā mēs domājam, — ierunājas viens no «dažiem».

— Mēs visi zinām, ka Henrijs Poindeksters neļāvās nogalināties kā telēns. Vini ir kāvušies, un mustangu mednieks kritis no klints. Tāpēc celis ir piemilzis. Bez tam viņam galvā ir rēta. Izskatās, ka viņam iegāzts ar revolveri. Kas attiecas uz skram­bām, mēs nezinām, kā tās radušās. Varbūt tās atstājuši ērkšķi vai ari vilku zobi, ja jums tā tīk. Tas viņa jokmīlis bija izzīdis no pirksta pasaciņu par jaguāru, bet mums ar to miglu acīs ne­iepūtīs.

— Par kādu jokmīli jūs runājat? Par īru Felimu? Kur viņš ir?

— Aizlaidās, glābdams savu ādu. Gan mēs viņu dabūsim rokā, līdzko būsim tikuši galā te. Liksim viņam drusku paspirināties gaisā, un tad, es domāju, viņš izliks visu kā uz delnas.

— Ja gribat uzzināt par jaguāru, nekā jauna jūs no viņa ne- izdabūsiet. Es pats redzēju to zvēru un pēdējā brīdī izrāvu puisi tam no nagiem. Bet tas nav galvenais. Jūs runājāt ar īru. Ko vēl viņš jums pastāstīja?

— Viņš gari un plaši stāstīja par indiāņiem. Bet kurš tam ticēs?

— Man viņš stāstīja to pašu, un tas izklausās pēc patiesības. Bez tam viņš teica, ka indiāņi esot spēlējuši kārtis, un, rau, te tās ir. Es atradu tās izsvaidītas būdā uz grīdas. Tās ir spāņu kārtis.

Zebs izvelk no kabatas kāršu kāvu un pasniedz to regula­toru vadonim.

Tas uzmanīgi aplūko kārtis un beidzot atzīst, ka tās ir mek­sikāņu ražojums un ka tādas parasti lieto montē spēlē: dāmas uz tām attēlotas ačgārni, pīķi apzīmēti ar zobeniem, bet kāravi — ar milzīgiem veseriem.

— Kur tas dzirdēts, ka komanči spēlētu kārtis? — iesaucas tas, kurš apstrīdēja indiāņu parādīšanās iespēju. — Vienkārši smieklīgi!

— Smieklīgi, jūs sakāt? — atsaucas kāds vecs mednieks, kas gadu sabijis komanču gūstā. — Lai cik smieklīgi, tas tomēr ir taisnība. Ne vienreiz vien ir gadījies redzēt, kā šie mežoņi spēlē kārtis uz bizoņa ādas kā uz galda. Šo pašu meksikāņu montē. Es domāju, ka viņi to iemācījušies no sagūstītajiem meksikāņiem, kuru dažādās ciltīs kopā ir ap trim tūkstošiem. Tā tas ir, — med­nieks nobeidz. — Komanči ne vien šauj, bet arī spēlē kārtis.

Zebu Stampu iepriecina šī liecība, viņš to nebija zinājis. Tā runā par labu apsūdzētajam. Indiāņu parādīšanās šajā apvidū liek pārdomāt regulatoriem, kas līdz šim bijuši pārliecināti, ka ko­manči siro tikai otrpus kolonijas.

— Protams, tā ir, — Zebs turpina, cenzdamies panākt, lai tiesu atliek. — Te bijuši indiāņi vai kaut kas trakoti līdzīgs viņiem. No kurienes tad viņa jāj?

Šajā mirklī visi sadzird no meža puses pakavu klaboņu. Atkrīt vajadzība minēt, kāpēc Stamps izteicis tādu jautājumu. Uz krau­jas uzauļo jātniece. Mati viņai izspūruši, cepure kūļājas uz mu­guras, un, ja to neturētu aukliņa, tā sen būtu nokritusi pavisam.

Zirgs auļo kā negudrs un ir jau tik tuvu pie kraujas malas, ka jādomā — vēl mirklis un jātniece nokūleņos lejā. Taču nē. Šķiet, ka jātniece nav apmierināta ar tādu ātrumu: ar pātagu, piešiem un balsi viņa skubina zirgu vēl un vēl.

Lejā stāvošajiem tas ir skaidrs, kaut gan viņus mulsina un pārsteidz, ka jātniece auļo gar pašu kraujas malu.

Viņi stāv kā sālsstabi. Ne tāpēc, ka nepazītu sievieti. Būtu savādi, ja viņi nepazītu. Šī jātniece, kas sēž seglos kā vīrietis, vienu reizi redzēta, nav aizmirstama.

Visi pazīst viņu no pirmā acu uzmetiena. Tā ir tā pati sie­viete, no kuras viņi pirms pusstundas šķīrās prērijā.

Tā bija Isidora, kas bija parādījusies tik negaidīti. Kas bija spiedis viņu atgriezties? Un kāpēc viņa jāja tik mežonīgos auļos?

Lai to izskaidrotu, mums jāatgriežas pie viņas drūmo pārdomu brīža pēc tikšanās ar teksasiešiem.

Jājot prom no Alamo, viņai nebija ne prātā nācis palūkoties, vai kāds neseko. Kaldinādama atriebības plānus, viņa bija jājusi, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ.

Tas bija vājš mierinājums, ka arī Luīza Poindekstere bijusi spiesta aiziet no būdas. Isidora nojauta iemeslu, kaut gan pār­lieku labi zināja, ka tas ir nepamatots. Tomēr palika vēl viens mierinājums: viņas sāncense, neapzinādamās savu laimi, cieš tā­pat kā viņa.