TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Daži nepacietībā kliedz: «Pakārt slepkavu!»

It kā spriedums būtu bijis zināms jau iepriekš, zemē guļ virve ar cilpu galā. Tiesa, tas ir tikai laso, bet šim nolūkam tas noder ne sliktāk par Kolkrafta virvi. Netālu augošā vīģu koka līme­niski izstieptais zars ir labu labās karātavas.

Astoņdesmit no simts zvērinātajiem balso par nāves sprie­dumu Morisam Džeraldam. Šķiet, ka viņa dienas ir skaitītas. Un tomēr spriedums vēl netiek izpildīts. Virve guļ kā gulējusi zemē. Neviens neizrāda vēlēšanos ķerties tai klāt.

Kādēļ tāda vilcināšanās, it kā no zirga astriem pītā virve būtu indīga čūska?

Vairākums ir izteikušies par, nāves spriedumu, daži apstipri­nājuši savu lēmumu ar rupjām, pat zākājošām lamām. Kādēļ tas netiek izpildīts?

Kādēļ? Tādēļ, ka trūkst vienprātības: daudzi skubina neka­vējoties rīkoties, citi prasa pierādījumus. Neapmierinātie ir ma­zākumā. Viņi skaļi neklaigā, bet rāmi pasaka savu «nē».

Šajā mazākumā ietilpst pats Sems Menlijs, regulatoru vado­nis. Viņš vēl nav teicis savu galavārdu.

— Pilsoņi! — viņš skaļi uzrunā pūli, tikko tas mazliet pie- klusis. — Es uzskatu, ka šis gadījums nav sevišķi skaidrs un ka jādod apsūdzētajam iespēja visu pastāstīt, kad viņš pats varēs parunāt. Kā redzat, pašreiz ar viņu nav vērts runāt. Rokā viņš mums ir un, ja būs vainīgs, no soda neizbēgs. Tāpēc es ierosinu atlikt tiesāšanu līdz .. .

— Kāda jēga atlikt? — Menlija runu pārtrauc Kasi ja Kolhauna balss. — Kāda jēga, Sem Menlij? Jums viegli tā runāt, bet, ja jūsu draugs būtu neģēlīgi noslepkavots, — es neteikšu, ka brā­lēns, bet dēls, brālis — jūs laikam inebūtu tik piekāpīgs. Kas vēl jums vajadzīgs, lai pārliecinātos par šā smerdeļa vainu? Papildu pierādījumi?

— Tieši tā, kapteiin Kolhaun.

— Vai jums tādi ir, mister Kolhaun? — ar stipru īru akcentu jautā kāda balss ārpus loka.

— Varbūt ir.

— Tad klājiet vaļā.

— Pierādījumu ir pietiekami. Vainīgā aprobežoto tautiešu tiesa …

— Valdieties! — uzsauc vīrs, kas prasījis papildu pierādīju­mus. — Neaizmirstiet, mister Kolhūn, ka esat Teksasā un nevis Misisipi. Lieciet to aiz auss, citādi jūs ar savu aso mēli iekulsie- ties nepatikšanās.

— Es negribēju nevienu apvainot, — saka Kolhauns, aptvēris, kur novedušas viņa antipātijas pret īriem.

— Labi, tad runājiet tālāk, — nomierinājies saka milēzietis.

— Kā jau teicu, pierādījumu ir pietiekami un, manuprāt, pat vairāk, kā vajag. Bet, ja vēlaties, varu minēt vēl.

— Stāstiet, stāstiet! — sauc pārdesmit balsu, kad Kolhauns it kā vilcinās.

— Džentlmeņi! — viņš uzrunā pūli. — To, ko es jums teikšu, man vajadzēja pateikt jau agrāk. Bet es domāju, ka nebūs vaja­dzības. Jūs visi zināt, kas notika starp šo cilvēku un mani, un es negribu, ka jūs turētu mani par atriebīgu. Nē, tāds es neesmu. Un, ja es nebūtu pārliecināts, ka viņš izdarījis slepkavību, tāpat kā esmu pārliecināts, ka man ir galva uz pleciem .. .

Kolhauns sastostās, redzot, ka nejauši pasprukusi frāze atstāj dīvainu iespaidu uz klātesošajiem.

— Ja es nebūtu pārliecināts, es… es neatklātu to, ko re­dzēju, pareizāk sakot, ko dzirdēju, jo tas notika naktī un es neko neredzēju.

— Ko tad jūs dzirdējāt, mister Kolhaun? — jautā regulatoru vadonis, atguvis savu tiesneša cieņu, kuru bija iedragājusi pirmī­tējā balsošana. — Jūsu un apsūdzētā strīdiņam, par kuru, es do­māju, zina visi, nav nekāda sakara ar jūsu liecību. Neviens ne­domā apvainot jūs nepareizas liecības došanā. Lūdzu, turpiniet, ser. Ko jūs dzirdējāt, kur un kad jūs dzirdējāt?

— Tātad kad. Tas bija tajā naktī, kad pazuda mans brālēns, kaut gan mēs to uzzinājām tikai no rīta. Tas bija otrdienas naktī.

— Otrdienas naktī. Tālāk.

— Es gāju uz savu istabu un domāju, ka Henrijs jau guļ. Bet bija neciešami karsts un moskīti mācās virsū, tā ka es nevarēju aizmigt. Es piecēlos, aizdedzināju cigāru un, mazliet pasmēķējis istabā, nolēmu iziet uz jumta. Jūs taču zināt, vecajai hasiendai ir lēzens jumts. Tā nu es izgāju ārā paelpot svaigu gaisu. Varēja būt ap pusnakti vai mazliet agrāk. Es īsti nezinu, jo es vāļājos pa gultu un neskatījos pulkstenī. Līdzko biju paguvis izsmēķēt cigāru un grasījos jau ņemt otru, es izdzirdēju balsis. Divi saru­nājās. Balsis nāca no upes otras puses, kā man toreiz likās. Ja viņi būtu sarunājušies mierīgi, es nebūtu viņus saklausījis. Bet nē, viņi sarunājās skaļi un dusmīgi. Es sapratu, ka notiek strīds. Nodomāju, ka laikam piedzērušies virsnieki jāj mājup no Ober- dofera kroga, un gribēju jau likt prātu pie malas. Bet ieklausījies es pazinu vienu balsi, pēc tam arī otru. Pirmais bija mans brālēns Henrijs, otrs — lūk, šis cilvēks, viņa slepkava.

— Lūdzu, turpiniet, mister Kolhaun. Vispirms mēs gribam dzirdēt jūsu liecību. Gan pagūsiet izteikt savus secinājumus.

— Kā jūs varat iedomāties, džentlmeņi, es biju ne mazumu pārsteigts, dzirdot sava brālēna balsi: es taču biju domājis, ka viņš jau guļ. Es biju pārliecināts, ka tas ir viņš, un man nenāca ne prātā iet uz viņa istabu un pārbaudīt, vai viņš ir tur. Es zināju, ka tas ir viņš un ka tas otrs ir šis zirgu ķērājs. Sevišķi dīvaini man šķita, ka Henrijs, pretēji ieradumam, ir izgājis tik vēlā stundā. Bet tas bija viņš. Es nevarēju būt kļūdījies. Sāku ieklausīties, lai uzzinātu, par ko viņi strīdas, taču, kaut gan es izšķīru balsis, vārdus nesapratu. Vienīgais, ko es skaidri sadzirdēju, bija daži izteicieni, kurus Henrijs veltīja viņam, it kā mans brālēns būtu ticis apvainots. Tad īrs piedraudēja, ka Henrijs to vēl nožēlošot. Viņi skaļi sauca viens otru vārdā, un man vairs nebija nekādu šaubu. Man vajadzēja iziet ārā un palūkoties, kas tur notiek, bet man kājās bija rīta kurpes, un, kamēr es uzvilku zābakus, šķita, ka viss jau ir cauri. Pusstundu gaidīju, kad atgriezīsies Henrijs. Viņš nerādījās. Tad es nospriedu, ka viņš aizjājis atpakaļ pie Oberdofera, saticis draugus no forta un var nosēdēt krogā vēl ilgi. Es likos gulēt. Tā, džentlmeņi, esmu izstāstījis jums visu, ko zināju. Mans nabaga brālēns vairs neatgriezās Kasadelkorvo, viņa gulta bija palikusi tukša, kā redzējām otrā rītā. Tonakt viņš gu­lēja kaut kur prērijā vai krūmos, bet tieši kur, to zina vienīgi šis cilvēks.

Kolhauns triumfējoši norāda uz apsūdzēto, kura stiklainās acis liecina, ka viņš neapzinās, cik smagā noziegumā tiek apvainots, un ka nejūt viņam no visām pusēm pievērstos atriebīgos skatie­nus.

Kolhauna izsmeļošā runa ir izklausījusies pēc patiesības, un visi pieprasa izpildīt spriedumu.

— Pakārt! Pakārt! — kliedz no visām pusēm.

Pats tiesnesis, šķiet, ir sācis šaubīties. Mazākums ir sarucis vēl mazāks: tagad šo vārdu atkārto nevis astoņdesmit, bet deviņ­desmit no simta. Visatturīgākos pārspēj asinskāru kliedzienu plūdi. Pūlis viļņojas kā pirms vētras.

Beidzot sasprindzinājums uzsit visaugstāko vilni. Kāds skrien pēc virves. Neviens nav ievērojis, ka viņš sačukstējies ar Kol- haunu. Tas ir viens no tiem Ziemeļu pierobežas klaidoņiem, kuri allaž gatavi izlikties par filantropiem vai mocekļiem un kuri vē­lāk ar saviem asinsdarbiem Jamaikā uz laiku laikiem apkaunoja angļu vārdu.

Viņš paņem laso un veicīgi apmet cilpu ap kaklu notiesāta­jam, kuram joprojām nav ne jausmas par tiesu un sodu.

Neviens nekustas no vietas, lai aizkavētu šo rīcību. Ar med­nieka nazi un revolveriem bruņotajam kārējam apkārt ir vesels bars tādu pašu rīkļurāvēju, kas apsargā arestēto.