JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Tātad iepriekšējā reizē kārtis bija dalī­jis Drekss. Tas varēja būt svarīgi. Bonds aizdedzināja cigareti un ņēmās domīgi pētīt Dreksa pakausi.

Bonda pārdomas iztraucēja M. balss.

- Bezil, jūs taču atceraties manu draugu kapteini Bondu? Domāju, mēs šovakar visi kopā varētu uzspēlēt kādu bridžu.

Bezildons smaidot uzlūkoja Bondu.

- Labvakar, - viņš noteica un veltīja plašu žestu klātesošajiem, pamādams no kreisās uz labo. - Meijers, Deindžerfīlds, Drekss.

Vīri pie kāršu galda uzmeta Bondam īsu skatienu, un viņš atbildēja ar neno­teiktu galvas mājienu visiem un nevie­nam.

- Ar admirāli jūs jau esat pazīsta­mi, - piebilda kluba priekšsēdis un sāka dalīt kārtis.

Drekss pagriezās savā krēslā.

- Paskat, admirālis! - viņš iesau­cās. - Priecājos jūs redzēt uz klāja. Vai ko dzersiet?

- Nē, paldies, - M. atbildēja, tikko jau­šami pasmaidīdams. - Nupat jau pagu­vu.

Nu Drekss pagriezās uz otru pusi un uzlūkoja Bondu, kas nekavējās nopētīt šā vira sarkanīgās īīsas un zilās acis, kuru skatiens drīzāk bija salts un atsve­šināts.

- Un kā ar jums? - Drekss nevērīgi apvaicājās.

- Nē, pateicos, - Bonds atbildēja.

Drekss atkal pievērsās galdam un

paņēma savas kārtis. Bonds vēroja, kā šī vira lielās, smagnējās rokas ņe­mas tās kārtot, tad nesteidzīgi pagā­jās ap galdu, pārdomādams vēl kādu niansi.

Drekss nešķiroja kārtis mastos, kā to dara vairums spēlmaņu, viņš vienīgi sa­grupēja sarkanos un melnos, tos rūpīgāk nesakārtojot, tā ka spēles partneriem bi­ja gandrīz neiespējami ko izskaitļot un prognozēt.

Patiešām piesardzīgus spēlmaņus Bonds atpazina jau pēc tā, kā tie turēja savas ķārtis.

Viņš paspēra vēl dažus soļus un no­stājās līdzās kamīnam, tad izvilka cigare­ti un aizdedzināja to pie maza, sudraba restēs ievietota gāzes radziņa, kas rāmi lāktīja turpat pie sienas, - šis pagātnes liecinieks te bija saglabājies no tiem lai­kiem, kad vēl nelietoja sērkociņus.

No sava skatpunkta Bonds saredzēja Meijera kārtis un, pavirzoties soli pa labi, - arī Bezildona. Seru Hugo Drek­su viņš nu varēja aplūkot kā nākas un to arī rūpīgi darīja, protams, izlikda­mies, ka interesējas tikai un vienīgi par spēli.

Tuvumā Drekss izskatījās vēl masī- vāks, nekā varētu domāt, aplūkojot fo­togrāfijas laikrakstos. Viņš bija uzkrītoši plecīgs liela auguma vīrs - ap sešām pē­dām, tā Bonds lēsa. Stūraino galvu sedza gludi sasukāti, sarkanīgi mati, ko vi­dū šķīra celiņš. Rūsganās šķipsnas ab­pus rūpīgajam šķīrumam bija nosukātas uz sāniem, pāri deniņiem, lai, kā no­sprieda Bonds, iespējami vairāk apslēptu nedabīgi spīdīgo, krunkaino ādu, kas se­dza Dreksa sejas labās puses lielāko tie­su. Par plastikas ķirurga pūlēm liecināja arī labā auss, kas jūtami atšķīrās no kreisās, un labā acs, kas pilnīgi nepār­protami piederēja ķirurģiskām neveik­smēm. Augšējā un apakšējā plakstiņa iz­veidošanai pārstādītā āda bija pamatīgi nostiepta, tāpēc šis redzoklis izskatījās krietni platāks par kreiso, un tā vien li­kās, ka tas pieplūdis asinīm. Bonds šau­bījās, vai aci vispār iespējams pilnīgi aiz­vērt, un nosprieda, ka, dodoties pie mie­ra, Drekss to droši vien apklāj ar īpašu pārsēju.

Lai pēc iespējas vairāk apslēptu pār­stādīto ādas laukumu, kas sedza pusi sejas, Drekss bija uzaudzējis pamatīgas sarkanīgas ūsas un ari kuplu vaigubārdu.

Papētot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kuplās ūsas noderīgas vēl kādas kroplī­bas slēpšanai. Tās palīdzēja nomaskēt

Dreksa izvirzīto augšžokli un uz priek­šu izliekto augšējo zobu rindu, kuru vēl uzkrītošāku darīja liela, ķēmīga sprau­ga starp priekšzobiem, tā dēvētā diastē- ma, un Bonds nosprieda, ka šis defekts droši vien iegūts mazotnē, zīžot pirkstu. Osas šos drīzāk cilvēkēdājam piestāvo­šos zobus apslēpa itin labi, un pamatī­gā sprauga starp tiem dūrās acīs vienī­gi tad, kad Drekss palaida savu skaļo, rejošo smiekliņu, ko viņš darīja itin bie­ži.

Sarkanbrūno matu lēvenis, pamatī­gais deguns, masīvais žoklis un piesārtu- sl āda darīja šo seju pietiekami uzkrīto­šu. Bondam tā vairāk šķita piederīga manēžas inspektoram cirkā. Kreisās acs skadrais, saltais skatiens šo iespaidu pa- darija vēl izteiktāku.

Lielīgs, neaptēsts un balamutīgs parvēnijs. Tāds droši vien būtu Bonda vērtē­jums, ja vien viņš šo to nezinātu par Dreksu un tā spējām. Bondam iešāvās prātā, ka, iespējams, patiesībā Drekss šādu iespaidu rada gluži nevilšus, pavi­sam nevainīgā snoba cītībā mēģinādams noslēpt savu sakropļoto seju zem savda­bīgas reģenta laika dendija maskas.

Meklēdams vēl kādas iezīmīgas deta­ļas, Bonds ievēroja, ka Drekss ir pārmē­ru svīdelīgs. Lai arī brīdi pa brīdim ie- ducinājās pērkons, vakars bija diezgan vēss, taču Dreksam tik un tā visu laiku nācās susināt seju un kaklu lielā, krā­sainā mutautā. Viņš nepārtraukti smē­ķēja - pēc sava duča dūmu kārtējā filtra cigarete ar Virdžīnijas tabaku pazuda pelnutraukā, un gandrīz tūlīt pat tās vietā no pusotra desmita kārbas, kas glabājās žaketes kabatā, tika izvilkta nākamā. Šā vīra lielās, sarkanīgiem mā- tiņiem biezi klātās rokas atradās nemitī­gā kustībā, darbojoties ar kārtīm vai šķiltavām, kas gulēja uz galda līdzās vienkāršai, plānai sudraba cigarešu et­vijai, virpinot. pirkstos matu šķipsnu vai ar mutautu notraušot sviedrus no sejas un kakla. Dažkārt viņš badīgi piemeta pie mutes pirkstu un ņēmās košļāt na­gu. Bonds pat pa gabalu varēja sama­nīt, ka abu roku nagi ir pamatīgi apko­dīti.

Dreksa plaukstas bija spēcīgas un glīti veidotas, taču īkšķi izskatījās tik savādi un neveikli, ka Bondam vajadzēja kādu brīdi apdomāties, lai saprastu, kas tajos tik dīvains. Beigu beigās viņš aptvēra, ka tie ir neparasti gari un sniedzas līdz pat rādītājpirkstu pirmajai locītavai.

Kā pēdējo Bonds nopētīja Dreksa ap­ģērbu, kas bija ļoti dārgs un izraudzīts ar uzteicamu gaumi - viegls, svītrots tumšzila flaneļa uzvalks ar divrindpogu žaketi un elegantiem atlokiem, balts zīda krekls ar stīvinātu apkaklīti, atturīga, pelēkbalti sīkrūtota kaklasaite, tikpat neuzkrītošas apročpogas, kas šķita nā­kam no Kartjē, vienkāršs Pateka Filipes ražojuma zelta pulkstenis ar melnu ādas aproci.

Bonds aizsmēķēja jaunu cigareti un koncentrēja uzmanību uz spēli, atstā­dams savas zemapziņas analītiskajām spējām tās Dreksa veidola un uzvedības nianses, kas bija šķitušas nozīmīgas un, iespējams, varēja palīdzēt tikt skaidrībā par mīklaino krāpšanos pie kāršu galda un to, ko un kā īsti Drekss dara.

Pēc pusstundas kārtējais spēles posms bija pabeigts.

- Mana kārta dalīt, - rāmā balsī notei­ca Drekss. - Jāsavāc viss geims, un mums būs itin labs punktu skaits virs līnijas. Klau, Maks, palūkojiet, vai neva­rat tikt pie dažiem dūžiem. Man nudien apnicis visu paveikt vienam pašam. - Lē­ni un lietpratīgi dalīdams kārtis, Drekss turpināja labsirdīgi jokoties ar pārējiem spēlētājiem. - Tāds pagarš robers, - viņš teica M., kas kūpināja savu pīpi, ap­sēdies turpat blakus, līdzās Bezildo- nam. - Žēl, ka jums tik ilgi jāpaliek ār­pus spēles. Bet kā būtu ar vienu partiju pēc vakariņām? Makss un es labprāt pačīkstētos ar jums un jūsu draugu kapteini Kānuviņutursauc. Kāds, kā jūs minējāt, bija viņa vārds? Vai viņš ir labs spēlētājs?

- Viņa vārds ir Bonds, - M. atbildēja. - Džeimss Bonds. Jā, domāju, spēle mums ietu pie sirds itin labi. Vai ne, Džeims?