JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

JANS FLEMINGS

PŪCES ASTE

Divi trīsdesmit astotā kalibra šaujamie nogranda reizē.

Pagrabtelpas sienas uztvēra dobjo trok­sni un kādu mirkli atbalsojot mētāja to turp un šurp, līdz atkal iestājās klusums. Džeimss Bonds pavērās uz dūmiem, kas no visām telpas malām nesteidzīgi plūda uz ventilācijas lūku pie griestiem. Tas, kā tikko bija izdevies izraut ieroci un ar zibe­nīgu kustību nomērķēt, viņam lika justies apmierinātam. Atmetis uz sāniem "Detec- live Special" kolta aptveri un pacēlis ieroci uz augšu, viņš gaidīja, kad instruktors būs atsoļojis šurp tos divdesmit jardus pa galerijas pustumsu.

Bonds redzēja, ka nācējs smīkņā.

- Gluži neticami, - viņš teica. - Šoreiz es jūs novācu.

Instruktors nostājās viņam līdzās.

- Es esmu slimnīcā, bet jUs pagalam, ser, - tas atbildēja, vienā rokā turēdams siluetmērķi ar pamatīga tēvaiņa torsu, otrā - "Polaroid" fotogrāfiju pastkartes lielumā. Instruktors pasniedza attēlu ' Bondam, un abi vīri piegāja pie galda, uz kura stāvēja lampa ar zaļu kupolu un krietna lieluma lupa.

Bonds paņēma lupu un sāka pētīt momentuzņēmumu, kurā zibspuldze iz­gaismoja viņa paša stāvu. Pie labās ro­kas vīdēja izplūdis spilgtas liesmas zib­snis. Rūpīgi izpētot tumšās vestes krū­šu daļu, kreisajā pusē - tieši tur, kur sirds, - varēja redzēt sīku gaismas pun­ktiņu.

Neteicis ne vārda, instruktors noklāja zem lampas lielo, balto mērķa loksni ar tēvaiņa siluetu. Sirds vietā uz tā bija iezī­mēta pamatīga melna vēršacs apmēram trīs collu diametrā. Tieši zem tās, apmē­ram puscollu pa labi, vīdēja Bonda lodes atstātais caurums.

- Cauri kuņģa kreisajai sieniņai un ārā uz muguras, - apmierināti noteica instruktors, tad paņēma zīmuli un uz mērķa otras puses uzšņāpa papildināju­mu derību rēķinam. - Divdesmit šāvie­nu. un jūs esat man parādā septiņas mārciņas un sešus pensus, ser, - viņš rāmi piebilda.

Bonds iesmējās un noskaitīja vajadzī­go summu.

- Nākampirmdien likmes dubultosim.

- Lai notiek, - atbildēja instruktors. - Ta­ču jums neizdosies pieveikt mašīnu, ser. Un, ja nu jūs patiešām vēlaties iekļūt ko­mandā Djuara kausa izcīņai, mums va­jadzētu trīsdesmit astotos likt pie malas un kādu laiciņu padarboties ar remingto- niem. Ar to jauno divdesmit divu lādiņu daiktu, ko viņi tikko sākuši ražot, varētu dabūt 7900 punktus no 8000. Vairums jūsu ložu būtu tieši mērķa centrā, un tas ir labi ja tik liels, cik šiliņmonēta, kad nolikta zem deguna. Simt jardu attālumā to vispār nevar saskatīt!

- Pie velna Djuara kausu, - attrauca Bonds. - Mani vairāk interesē jūsu nau­da. - Izbēris saujā neizšautās patronas no revolvera aptveres, viņš nolika tās ko­pā ar ieroci uz galda. - Līdz pirmdienai. Vai šajā pašā laikā?

- Desmitos būs labi, ser, - atbildēja instruktors, paraudams uz leju abus tērauda durvju aizvara rokturus. Viņš smaidīdams noskatījās, kā Bonds kāpj augšup pa stāvajām betona kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Instruktors bija apmierināts ar Bonda šaušanas prasmi, taču viņam nenāca ne prātā at­klāt Bondam, ka tas ir pats labākais šāvējs visā Slepenajā dienestā. To drīkstēja zināt tikai M. un Slepenā die­nesta štāba priekšnieks, kuram nu bija jāiesniedz Bonda šīsdienas šaušanas treniņa rezultāti ierakstīšanai viņa sle­penajā lietā.

Bonds atvēra ar zaļu vadmalu tapsē­tās durvis, kas veda no kāpnēm uz vesti­bilu, un devās uz liftu, lai nokļūtu aug­stās, pelēkās Slepenā dienesta pārvaldes ēkas devītajā stāvā, no kura pavērās skats uz tuvīno Rīdžentparku. Viņš jutās apmierināts ar šautuvē paveikto, taču sajūsmināts gan ne. Bonda rādītāj­pirksts žaketes kabatā strauji saliecās, it kā viņš mēģinātu izprast, kā iegūt to nie­ka mirkli, kas ]autu apsteigt mašīnu, šo sarežģīto, viltīgo ietaisi, kura nieka trīs sekundēs nomērķēja un izšāva uz viņu ar tukšu 38. kalibra patronu, pie viena raidīdama gaismas staru uz savu mērķi un to šajā mirkli nofotografēdama, fiksē­jot uz grīdas uzvilktajā krita aplī stāvošā pretinieka šāvienam pacelto roku.

Lifta durvis bija pavērtas, un Bonds iesoļoja kabīnē. Liftnieka nāsīs iecirtās šaujampulvera smārds. Vīri, kas atgrie­zās no šautuves, arvien smaržoja tieši tā. Liftniekam tas patika, šī smarža viņam atgādināja armijā pavadītos gadus. No­spiedis devītā stāva pogu, viņš ierasti at­balstīja amputētās kreisās rokas stum­beni pret kontrolsviru.

"Ja vien apgaismojums būtu labāks," prātoja Bonds. Taču M. uzstāja, ka šau­šanai jānotiek mēreni nelabvēlīgos ap­stākļos. Blāva gaisma un mērķis, kas at­klāj pretuguni, - tas, viņaprāt, vislabāk atbilda īstai kaujas situācijai. "Veikla šaudīšanās pa kārtīm spēļu namā neno­zīmē neko," bija rakstīts M. sacerētās šaujamieroču lietotāju rokasgrāmatas ie­vadā.

Lifts gurdeni apstājās, un, nonācis tik apnikušajā gaitenī, kas veda pretim ne­beidzamajiem un nekad nepadarāmajiem darbiem, turp un šurp joņojošām biroja meitenēm ar dokumentu mapēm rokās, neskaitāmām, bez mitas virinātām dur­vīm un klusinātiem tālruņzvaniem, Bonds izmeta no galvas domas par šautuvi un noskaņojās parastai Galvenās pārvaldes darbdienai.

Viņš aizsoļoja līdz pašām pēdējām durvīm gaiteņa labajā pusē. Tās bija bez norādēm, tāpat kā visas pārējās šajā stā­vā, uz tām nebija arī numura. Ja šeit kas bija kārtojams tiem, kuri strādāja citos pārvaldes stāvos, kādam no devītā stāva darbiniekiem vajadzēja aizvest apmeklē­tāju uz vajadzīgo telpu un pēc tam tieši tāpat nogādāt atpakaļ uz liftu.

Bonds pieklauvēja un pagaidīja, tad palūkojās pulkstenī. Tas rādīja vienpa­dsmit. Pirmdienas bija īstā elle, jo nācās izrakties cauri dosjē un operatīvajām lietām, kas krājušās divas dienas. Un nedēļas nogales parasti bija darbīgs laiks. Saimnieku prombūtnē uzlauzti dzīvokļi. Cilvēku fotografēšana kompro­mitējošās situācijās. Inscenēti satik­smes negadījumi, kas gan prasīja visai maz pūļu; brīvdienās uz ceļiem jau tā­pat daudzviet izskatījās kā lopu kautu­vē. Vajadzēja pieņemt un izšķirot ari ik­nedēļas pastu no Vašingtonas, Stambu­las un Tokijas. Tajā varēja atrasties šis tas noderīgs.

Durvis pavērās, un Bonds izjuta pa­rasto iepriecinājumu, uzlūkojot savu pie­mīlīgo sekretāri.

- Labrīt, Lila! - viņš uzsauca.

Sekretāres sirsnīgais sveicinājuma

smaids atvēsa par kādiem desmit grā­diem.

- Dodiet šurp savu žaketi, - viņa tei­ca. - Tā smird pēc šaujampulvera. Un nesauciet mani par Lilu! Jūs taču zināt, ka man tas nepatīk.

Bonds novilka un pasniedza sekretārei prasīto.

- Ikviens, kas nokristīts par Loēliju Ponsonbiju, ir pelnījis uzrunu kādā mai­gākā vārdā.

Nostājies pie sekretāres galda nelielajā uzgaidāmajā telpā, ko Lilai sazin kā bija izdevies padarīt kaut nedaudz mājīgāku par pašu biroju, viņš vēroja, kā meitene pakarina žaketi uz pavērtā loga metāla rāmja.

Šai slaidajai tumšmatei piemita attu­rīgs, neskarts skaistums, kam karš un pieci Slepenajā dienestā pavadītie gadi bija piešķīruši tikko jaušamu skarbumu. "Ja vien Lila drīzumā neapprecēsies vai neiegādāsies mīļāko," Bonds jau simto reizi iedomājās, "viņas saltais valdonī­gums ātri vien kļūs vecmeitīgs un šī jau­kā būtne pievienosies tām neskaitāma­jām sievietēm, kas salaulājušās ar savu darbu."

Bonds to meitenei tika sacījis ne reizi vien, un gan viņš, gan divi citi 00. noda­ļas vīri vairākkārt bija mēģinājuši ko pa­sākt, lai atsvabinātu piemīlīgo būtni no tikumības smagās nastas. Taču Lila vi­ņus visus arvien atraidija ar jau pieminē­to vēso mātišķumu (ko atraidītie savas pašapziņas uzturēšanai klusībā dēvēja par kaisles trūkumu) un nākamajā dienā apveltīja tos ar maziem, taču mīļiem uz­manības apliecinājumiem, lai parādītu, ka notikušais patiesībā ir tikai viņas vai­na un ka aplidotajiem jau piedots.