JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Šie viri nezināja, ka meitene smagi pārdzīvo ik reizi, kad tiem nākas doties pretim briesmām, un ka viņas jūtas ir patiesas un neviltotas, tomēr tā nespēj pieķerties nevienam vīrietim, kas jau pēc nedēļas varētu būt miris. Un tā nu tas tiešām bija - darbs Slepenajā dienestā vairāk atgādināja ko dzimtbūšanai līdzī­gu. Šeit strādājošajām sievietēm nebija sevišķi daudz iespēju veltīt laiku kam ci­tam. Vīriem šajā ziņā klājās vieglāk. Viņu gadījuma sakariem vienmēr bija pietie­kams attaisnojums. Par ģimeni, mājām un bērniem šie cilvēki varēja pat nesap­ņot, ja vien tie jelkā bija saistīti ar slepe­najām operācijām, ko šeit lietišķi dēvēja par atrašanos ierindā. Savukārt, runājot par sievietēm, jebkuras personiskas at­tiecības ārpus dienesta automātiski tika kvalificētas kā pārvaldes drošības ap­draudējums, un tā nu viņām bija tikai divas iespējas - agrāk vai vēlāk aiziet no šā darba un nodoties parastai dzīvei vai kļūt par karaļa un kroņa konkubīnēm uz mūžu.

Loēlija Ponsonbija skaidri juta, ka vairs nav daudz laika, lai no šejienes iz­rautos. Taču dienas ritēja, šīs noslēgtās pasaules drāmas un arī romantika viņu arvien ciešāk sasaistīja ar pārējām pār­valdes meitenēm, un ar katru dienu šķita arvien grūtāk uzrakstīt atlūgumu, jo tā­dējādi tiktu sāpināts Slepenais dienests, kas, pavisam nemanot, viņai bija stājies gluži vai miesīga tēva vietā.

Turklāt Loēlija bija arī viena no visvai­rāk apskaustajām pārvaldes meitenēm - vi­ņa piederēja tām nedaudzajām augstākā ranga sekretārēm, kam pieejama pati slepenākā dienesta informācija. "Pērles un Lvīds," tā šīs izredzētās aiz muguras dēvēja citas meičas, ironizējot par viņu domājamo izcelsmi no labākajām aprin­dām, un, ciktāl tajā bija ieinteresēta pār­valdes personāla dala, Loēlijas liktenim turpmākajos divdesmit gados vajadzēja būt kā tai zeltītajai līnijai pašās Jaungadā pasniegto apbalvojumu saraksta beigās, kur līdzās Britu impērijas ordeni saņēmu­šajām makšķernieku biedrību, pasta, sie­viešu organizāciju un citu iestāžu amat­personām būtu minēts ari viņas vārds un amats: "Mis Loēlija Ponsonbija, Aizsardzī­bas ministrijas vecākā sekretāre."

Loēlija novērsās no loga. Viņa bija tēr­pusies gaišdzeltenā svītrotā pasteļtoņu blūzītē un vienkāršos, tumšzilos svārkos.

Bonds smaidot pavērās meitenes zaļa­jās acis.

- Es jūs saucu par Lilu tikai pirmdie­nās, - viņš teica. - Visās pārējās nedēļas dienās jūs man esat mis Ponsonbija. Ta­ču es jūs nekad nesaukšu par I^oēliju. Tāds vārds drīzāk piederētos kādam pie­dauzīgā skaitāmpantiņā. Vai ir jauni zi­ņojumi?

- Nē, - sekretāre strupi atbildēja, tad tomēr atmaiga. - Taču materiālu uz jūsu galda ir kaudžu kaudzēm. Nekā steidza­ma, bet daudz gan. Jā, un buduārā mēļoja, ka atradies 008. Esot Berlinē, at­pūšoties. Jauki, vai ne?

Bonds uzmeta meitenei ašu skatu.

- Kad jūs to dzirdējāt?

- Pirms kādas pusstundas, - viņa at­bildēja.

Bonds atvēra durvis uz lielo darbista­bu ar trim galdiem un iesoļoja tukšajā telpā. Piegājis un apstājies pie loga, viņš pārlaida skatienu Rīdžentparka koku vē­līnajam pavasara zaļumam. Tātad Bils to galu galā bija paveicis. Uz Pēnemindi un atpakaļ. Taču atpūšanās Berlīnē gan ne­izklausījās labi. Kaut kas acīmredzot bija nogājis greizi. Tā vai citādi, tagad atlika nogaidīt, kādas ziņas nesīs vienīgā infor­mācijas noplūdes vieta visā ēkā - dāmis- taba, ko ālavīgā fūrija no iekšējās drošī­bas dienesta nīgri dēvēja par buduāru.

Bonds nopūtās, apsēdās pie galda un pavilka tuvāk paplāti ar brūnajām mapēm, uz kurām vīdēja sarkana zvaigzne - pilnīgi slepenas dokumentā­cijas marķējums. Un kā ar 0011? Nu jau pagājuši divi mēneši kopš viņa pazuša­nas tā dēvētajā Netīrajā jūdzē Singapūrā. Un nekādu ziņu visu šo laiku. Bet tikmēr viņš, Bonds, aģents 007, vecākais no trim dienesta vīriem, kuri izpelnījušies aģentūras numuru ar divām nullēm, sēž pie sava ērtā galda, noņemas ar rakstu- darbiem un flirtē ar sekretāri.

Viņš paraustīja plecus un apņēmīgi at­vēra pirmo mapi. Tajā atradās sīka Polijas dienviddaļas un Vācijas ziemeļaustrumu apgabalu karte ar treknu, sarkanu līniju, kas savienoja Varšavu un Berlīni. Turpat bija ari plašs komentārs mašīnrakstā: "Būtība: labi organizēts atkāpšanās ceļš no austrumiem uz rietumiem."

Bonds uzmeklēja savu melno, no ie- ročmetāla gatavoto cigarešu etviju un tikpat melni oksidētās Ronsona šķilta­vas. Aizkūpinājis cigareti ar Maķedonijas tabakas maisījumu un trim zeltītiem riņ- ķīšiem rotātu filtru - vienu no tām, ko pēc īpaša pasūtījuma tam gatavoja Mor- lendi Grosvenorstrītā, - viņš iekārtojās ērtāk savā polsterētajā grozāmkrēslā un sāka lasīt.

Tā sākās visas parastās Bonda darb­dienas. Steidzami un pēkšņi dienesta uzdevumi, kas prasīja viņa īpašos dotu­mus, gadījās tikai divas vai trīs reizes gadā. Atlikušajā laikā bija veicami pavi­sam parasti vecākā ierēdņa pienākumi, un tikpat parasta bija ari Bonda ikdie­na: no kādiem desmitiem līdz sešiem ne­steidzīgi darāms darbs birojā, pusdie­nas, ko viņš parasti ieturēja turpat kan- tlnē; vakaros - kāršu spēle ar dažiem tu­vākajiem draugiem vai pie Krokforda, dažkārt - bez īpašas kaisles piekoptas mīlas dēkas ar kādu no trim līdzīgi no­skaņotām precētām paziņām, nedēļas nogalē - golfs uz augstām likmēm kādā no Londonas ārpilsētas klubiem.

Bondam nebija atvaļinājumu, taču pēc katra ipašā dienesta uzdevuma vi­ņam parasti piešķīra divas nedēļas atpū­tai, tāpat slimības atvaļinājumu, ja tāds izrādītos nepieciešams. Gadā Bonds sa­ņēma 1500 mārciņu, summu, kādu maksāja valsts civildienesta galvenajiem speciālistiem, un tūkstoš mārciņu, kas netika apliktas ar nodokļiem. Veicot īpa­šos uzdevumus, viņš varēja tērēt neiero­bežotu summu, tā ka atlikušajā laikā ļoti labi iztika ar saviem diviem tūkstošiem gadā.

Kingsroudā Bondam bija neliels, taču komfortabls dzīvoklis, kurā lietpratīgi saimniekoja padzīvojusi skotu izcelsmes ekonome Meja, patiešām nenovērtējams dārgums savā arodā, un vēl viņam piede­rēja 1930. gada izlaiduma bentlijs ar 4,5 litru kompresormotoru, kas arvien bija rūpīgi noregulēts, apkopts un gatavs traukties ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad vien tas izrādītos nepieciešams.

Tur ari aizgāja visa Bonda nauda, ta­ču viņš vēlējās, lai tad, kad tiks nogali­nāts, bankas kontā būtu iespējami ma­zāka summa; par šādu iznākumu vēl pirms likumā noteiktā dienesta laika bei­gām četrdesmit piecus gadus vecais Bonds nomāktības brīžos bija pilnīgi pār­liecināts.

Līdz brīdim, kas viņu automātiski iz­slēgs no 00. nodaļas sarakstiem un pār­cels štāba darbā Galvenajā pārvaldē, vēl bija jāgaida astoņi gadi. Tātad vēl vismaz astoņi grūti īpašie uzdevumi. Visticamāk, sešpadsmit. Bet varbūt visi divdesmit četri. Pārāk daudz.

Kad Bonds bija beidzis iekalt labi orga­nizētā atkāpšanās ceļa detaļas, stikla pel- nutraukā uz galda rēgojās pieci izsmēķi.

Viņš paņēma sarkanu zīmuli un pārlaida skatu dokumenta adresātu sarakstam. Tas sākās ar M., turpinājās ar štāba priekšnie­ku, tad sekoja vēl apmēram ducis burtu un numuru, un pašās beigās bija skaitlis 00. Rūpīgi uzvilcis iepretim nullēm kāsīti, Bonds to papildināja ar ciparu 7 un ielidi­nāja mapi izejošo dokumentu paplātē.

Pulkstenis rādīja divpadsmit. Bonds paņēma no kaudzes nākamo mapi un to atvēra. Šie papīri nāca 110 NATO Radioiz- lūkošanas vienības, bija paredzēti tikai informatīviem nolūkiem un saucās "Ra- diorokraksti".