JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds pievilka klāt atlikušās mapes un iemeta aci to ievadlappusēs, pavirši pārlūkodams virsrakstus.

"Inspektoskops - ierīce kontrabandas atklāšanai."

"Filopons - nāvējoša, Japānā izgatavo­ta narkotiska viela."

"Iespējamie slēpņi vilcienos. Nr. II. Vā­cija. "

"Smerš izmantotās metodes. Nr. 6. Personu nolaupīšana."

"Piektais maršruts uz Pekinu."

"Vladivostoka. ASV lidaparāta Thun- derjet veiktas fotoizlūkošanas dati."

Bonds nejutās pārsteigts par šo intri­ģējošo informācijas maisījumu, ko viņam nācās sagremot. Slepenā dienesta 00. no­dala nenodarbojās ar pārējo nodalu un struktūrvienību kārtējām operācijām, tā strādāja tikai ar noteiktu darba informā­ciju un instrukcijām, kas varēja izrādī­ties noderīgas tiem trim vienīgajiem die­nesta vīriem, kuru pienākumos ietilpa dažādi terora akti, pasūtījuma slepkavī­bas un tamlīdzīgi. Pārlūkojamā doku­mentācija nekad neprasīja kādu tūlītēju rīcību. Vienīgais, kas bija jādara Bondam un abiem viņa kolēģiem - jāsastāda to dokumentu saraksts, kurus pēc kārtējās atgriešanās pārvaldē būtu nepieciešams izlasīt ari pārējiem diviem nodaļas vī­riem. Kad 00. nodaļa šo darbu paveica, visa dokumentu gūzma nonāca attiecīga­jā arhīvā.

Bonds atkal pievērsās NATO atsūtīta­jai mapei.

"Katra radista individuālajam "rok­rakstam" piemīt nekādi nenoslēpjamas iezīmes, kas ik indivīdu ļauj gandrīz pil­nīgi droši atšifrēt pat nepilnu minūti ilga sakaru seansa laikā," viņš lasīja. "Šis "rokraksts", proti, veids, kā radists no­raida ziņojumus, ir dažāds, un to spēj at­pazīt profesionāli, kas ikdienā strādā pie ziņojumu saņemšanas. Minētās nianses spēj reģistrēt un analizēt arī īpaši jūtīgi mehānismi. Piemēram, 1943. gadā Sa­vienoto Valstu Radioizlūkošanas birojs izmantoja šo apstākli, veicot Čīlē dislocē­ta raidītāja izsekošanu. Raidītāju lietoja jauns vācietis ar segvārdu Pedro. Kad Či- les policija aplenca raidītāja atrašanās vietu, Pedro izdevās aizbēgt. Gadu vēlāk radiopārtveršanas speciālisti atklāja jau­nu nelegālu raidītāju un spēja noteikt, ka ar to strādā Pedro. Lai nomaskētu sa­vu "rokrakstu", viņš raidīja ar kreiso ro­ku, taču tas nepalīdzēja, un šī persona galu galā tomēr tika notverta.

NATO radiotehnoloģiju speciālisti pat­laban izmēģina savdabīgu maskēšanās ierīci, ko iespējams piestiprināt pie radis­ta plaukstas locītavas un kas ne­pārtraukti mijiedarbojas ar nervu cen­triem, kuri kontrolē rokas muskuļus. To­mēr…"

Uz Bonda galda atradās trīs tālruņi. Melnais bija paredzēts zvaniem ārpus pārvaldes, zaļais - iekšējām sarunām, bet sarkanais nodrošināja vienīgi tiešos sakarus ar M. un tā štāba priekšnieku. Šoreiz istabas klusumu pārtrauca sarka­nā telefona pazīstamais trinkšķis.

Zvanītājs bija M. štāba priekšnieks.

- Vai jūs varētu uzbraukt augšā? - vai­cāja patīkama balss.

- Pie M.? - atvaicāja Bonds.

-Jā.

- Vai iemesls zināms?

- Tik vien pateica, ka vēlētos jūs re­dzēt, ja esat uz vietas.

- Labi, - Bonds atbildēja un nolika klausuli.

Paņēmis žaketi un pateicis sekretārei, ka dodas pie M. un tai nav jāgaida viņu atgriežamies, Bonds atstāja biroju un aizsoļoja uz liftu gaiteņa galā.

Gaidot liftu, viņš pārcilāja prātā tās citas reizes, kad kārtējās rāmās darbdie­nas vidu sarkanais tālrunis tieši tikpat piepeši bija pārtraucis klusumu, izraujot viņu, Bondu, no vienas pasaules un ie­metot kādā citā. Bonds paraustīja ple­cus - pirmdiena! Ko tādu jau varēja sa­gaidīt.

Lifta durvis atvērās.

- Uz desmito, - viņš noteica un iesoļo­ja kabīnē.

Desmitais bija pats pēdējais celtnes stāvs. Tā lielāko dalu aizņēma sakaru dienests, īsta komunikāciju speciālistu izlases komanda, kuras locekļus intere­sēja vienīgi decimetru radioviļņi. Saules plankumi un jonosfēras slāņu īpašības. Vēl augstāk, uz lēzenā jumta, atradās trīs antenu masti, kas apkalpoja vienu no pašiem jaudīgākajiem raidītājiem Anglijā, par kura esamību gan liecināja tikai mīklains uzraksts uz vestibilā no­vietotās pamatīgās bronzas plātnes ar ēkas iemītnieku sarakstu: "Radio Tests Ltd." Pārējie uzskaitījumā minētie īrnieki bija "Universal Export Co", "Delaney Bros. (1940) Ltd", korporācija "Omnium" un Uzziņu dienests, ko pārstāvēja mis E. Tvininga.

Mis Tvininga bija reāla persona. Pirms gadiem četrdesmit viņa darīja to pašu, ko tagad Loēlija Ponsonbija. Nu, kad bija pienākuši pensijas gadi, šī kundze vadīja savas dienas mazā pirmā stāva birojā, pārvietodama papīrkurvī dažādus bezjē- galdam, un Bonds apsēdās. Skadri uzlū­kojis padoto caur tabakas dūmu mākuli, M. nevērīgi nometa uz tukšās, ar sarka­nu ādu apdarinātās galda virsmas sērko­ciņu kārbu.

- Vai labi atpūtāties? - viņš strupi ie­vaicājās.

- Jā. paldies, ser, - Bonds atbildēja.

- Kā redzu, iedegums padevies notu­rīgs, - M. balsi nepārprotami ieskanējās neapmierinātība. Patiesībā gan viņam nemaz nebija žēl Bondam piešķirtā at­vaļinājuma, kas turklāt pa daļai bija ne­pieciešams, lai atveseļotos. Nevilšais īg­nums drīzāk bija saistāms ar to zināmo puritānismu un pat jezuītiskumu, kas nenoliedzami piemīt ikvienam augstāka ranga priekšniekam.

- Jā, ser, - Bonds piekāpīgi atbildē­ja. - Pie ekvatora šobrīd cepina pamatīgi.

- Ir jau labi. - M. atmaiga. - Jūsu at­pūta bija godam nopelnīta. - Taču runā­tāja acis bija un palika nopietnas. - Ce­ru, tas kapara brūnums drīz pazudīs. Nosauļojies vīrs Anglijā arvien izraisa aizdomas. Tādam vai nu nenākas vaiga sviedros nopūlēties strādājot, vai ari mā­jās ir sauļošanās lampa. - Straujš,

strups pīpes vēziens pauda nepārprota­mu attieksmi pret pēdējo.

Atkal iekodis pipi zobos, M. izklaidīgi ievilka dūmu. Pīpe izrādījās apdzisusi, un pagāja kāds brīdis, līdz to atkal izde­vās aizkūpināt.

- Kā šķiet, mēs to zeltu tomēr dabū­sim, - atkal nometis uz galda sērkociņus, M. noteica. - Bija gan kādas runas par Hāgas tribunālu, taču Ašenheims ir tei­cams advokāts. [1]

- Jā, protams, - Bonds pamāja.

Uz mirkli iestājās klusums. M. ciešu skatienu vērās pīpes galviņā. Pa atvērta­jiem logiem ieplūda tālīni Londonas ielu trokšņi. Uz kādas palodzes ar skalu spārnu švīkstu nolaidās balodis, taču tū­līt pat atkal aizlidoja.

Bonds centās kaut jel ko izlasīt vēja aprautajā, raupjajā sejā, kuru tik labi pazina un kurai uzticējās. Taču pelēkās acis bija un palika mēmas, un sīkā, pul­sējošā dzīsliņa, kas arvien saspringti iz- spilējās labajos deniņos, kad M. nervozē­ja, šoreiz pat neietrīsējās.

Piepeši Bondam likās, ka M. ir apmul­sis. Viņam šķita, ka M. nezina, kā iesākt

sarunu. Bonds vēlējās palīdzēt. Viņš sa­grozījās savā krēslā un novērsa skatu no M., tad pievērsās savām rokām un gar­laikoti sāka pluinīt aizlūzušu nagu.

M. atrāva skatu no pīpes un nokrem- šļojās.

- Vai šobrīd jums ir darāms kas ipašs, Džeims? - viņš apvaicājās šķietami vien­aldzīgā balsī.

"Džeims." Tas skanēja neparasti. Šajā telpā M. reti mēdza kādu uzrunāt vārdā.

- Tikai rakstudarbi un parastie treni­ņi, - Bonds atbildēja. - Vai varu būt jums kā noderīgs, ser?

- Taisnību sakot, jā, - M. nīgri sarau­ca uzacis. - Taču Slepenajam dienestam tur patiesībā nekas nebūtu darāms. Tā ir gandrīz vai personiska lieta. Iedomājos, ka jūs varētu man palīdzēt.

- Protams, ser, - Bonds piekrītoši pa­māja. Viņš jutās atvieglots, ka M. izde­vies salauzt neveiklības ledu. Acīmredzot šefam būs nogājis greizi privātajā dzīvē un nu negribas kļūt atkarīgam no Skot­lendjarda laipnības. Varbūt šantāža. Vai narkotikas. Bonds jutās apmierināts, ka M. izvēlējies viņu. Protams, viņš to varē­tu nokārtot. M. bija bezcerīgi iesīkstējis savā attieksmē pret jelkādu valdības īpa­šumu un tās algotām personām. Bonda izmantošana personiskas lietas kārtoša­nai viņa izpratnē noteikti bija kas līdz­vērtīgs zādzībai no valsts kases.