JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

JANS FLEMINGS

DZĪVO UN LAUJ MIRT CITIEM

Katra slepenā aģenta dzīvē pienāk lie­lās baudas mirkļi. Dažkārt uzdevums piespēle bagātnieka lomu; reizēm aģents rod patvērumu izsmalcinātā dzīvesveidā, lai izdzēstu 110 atmiņas briesmas un at- vairltu nāves ēnu, bet gadās, ka viņš kļūsi par viesi sabiedroto teritorijā.

No brīža, kad BAAK [1]ātrgaitas laineris piezemējās Aidlvaildas lidostā, pret Džeim- su Bondu izturējās kā pret karaliskās ģi­menes pārstāvi.

Jau izkāpjot no lidmašīnas kopā ar citiem pasažieriem, Bonds bija samierinājies, ka nokļūs bēdīgi slavenā ASV Veselības, imig­rācijas un muitas kontroles mehānisma rī­cībā. Aģents prātoja, ka vismaz stundu nāksies pavadīt pārkarsētās, dzeltenīgi za­ļas krāsas istabās, kurām raksturīga sa­smakuša gaisa un sastāvējušos sviedru, vainas apziņas un baiļu smaka, kas virmo ap visām robežām. Tās ir bailes no slēgtām durvīm ar uzrakstu "NEPIEDEROŠIEM IE­EJA AIZLIEGTA", aiz kurām slēpjas pedan­tiski viri, kartotēkas un teletaipi, kas nemi līgi sūta steidzamus ziņojumus uz Vašing­tonu, Narkotiku apkarošanas biroju, Pret­izlūkošanu, Valsts kasi, FIB.

Skarbajā janvāra vējā ejot pa lidostas asfaltu, aģents gandrīz vai fiziski sajuta, kā sakaru kanālos parādās viņa vārds: "BONDS, DŽEIMSS. BRITU DIPLOMĀTIS­KA PASE 0094567", pēc īsas pauzes no dažādiem dienestiem pienāk atbildes: "NO­RŪDĪTS. NORAIDĪTS, NORAIDĪTS." Tad ziņa no FIB: "PIEŅEMTS. GAIDIET PAR- BAUDES REZULTĀTU." Intensīva informā­cijas apmaiņa starp FIB un Centrālo izlū­košanas pārvaldi, līdz beidzot: "FIB AIDL- VAILDAI: BONDS. VISS KARTĪBĀ", un laipns ierēdnis atdeva viņam pasi, sakot:

- Ceru, ka labi pavadīsiet laiku, Bonda kungs.

Bonds paraustīja plecus un sekoja pārējiem pasažieriem uz durvīm ar uz­rakstu "ASV VESELĪBAS AIZSARDZĪBA".

Šajā gadījumā tā bija tikai garlaicīga formalitāte, taču Džeimsam nepatika pa­ti doma, ka viņa dosjē nonāks ārvalstu varas iestāžu rokās. Anonimitāte viņa profesijā bija galvenais ierocis. Katrs pa­tiesās identitātes pavediens izcēlās ikvie­nā personīgajā lietā, mazinot aģenta vēr­tību un galu galā - apdraudot dzīvību. Šeit, Amerikā, kur par viņu bija zināms viss, Bonds jutās kā nēģeris, kuram burvis nolaupījis ēnu. Svarīga viņa dzī­ves daļa nu atradās citu cilvēku rokās. Šoreiz tie, protams, bija draugi, bet to­mēr. ..

- Bonda kungs?

No Veselības aizsardzības nama ēnas iznāca patīkama izskata, neuzkrītoši ģēr­bies vīrietis.

- Mani sauc Helorans. Priecājos ar jums iepazīties!

Viņi sarokojās.

- Ceru, ka ceļojums bija patīkams. Se­kojiet man, lūdzu!

Helorans pagriezās pret lidostas polici­jas virsnieku, kas stāvēja sardzē pie dur­vīm.

- Viss kārtībā, seržant.

- Lieliski, Helorana kungs. Uz tikša­nos.

Pārējiem pasažieriem bija jādodas ēkā, bet Helorans nogriezās pa kreisi. Kāds cits policists atvēra nelielus vārtiņus augstajā lidostas žogā.

- Uz redzēšanos, Helorana kungs.

- Uz redzēšanos, virsniek. Paldies.

Pie vārtiem gaidīja melns buiks. Tiklīdz vīrieši iekāpa mašīna, motors klusi iedū­cās. Abas nelielās Bonda ceļasomas jau atradās līdzās vadītājam. Bija grūti noti­cēt, ka tās tik ātri tikušas ārā no pasa­žieru bagāžas kaudzes, kuru viņš uz mirkli bija redzējis vagonetē izslīdam cauri muitai.

- Kartībā, Greidij. Braucam!

Bonds ērti atlaidās aizmugures sēdek­li. un lielais limuzīns strauji uzņēma āt­rumu.

Viņš pievērsās Heloranam.

- Nu, ta, šķiet, bija vissmalkākā sagai­dīšana. kādu es jebkad esmu piedzīvojis. Biju domājis, ka paies vismaz stunda, kamēr tikšu cauri Imigrācijas dienes­tam. Kas par visu to ir parūpējies? Ne­esmu pieradis, ka pret mani izturas kā prel VIP [2] . Lai nu ka. liels paldies par vi­su, ko esat darījis manā labā.

- Mēs jūs ļoli gaidījām, Bonda kungs, - Helorans pasmaidīja un piedāvāja viņam cigareti no tikko atvērtas "Luckies" paci­ņas. - Gribētos, lai jūsu uzturēšanās Amerikā būtu pēc iespējas patīkamāka. Ja ko vēlaties, tikai pasakiet. Vašingtonā jums ir daudz labu draugu. Nezinu, kādēļ esat ieradies, taču, šķiet, varas iestādes raugās, lai jūs liktu uzņemts kā privile­ģēts valdības viesis. Mans pienākums ir jūs pēc iespējas ātrāk nogādāt viesnīcā, kur tiksiet nodots citās rokās. Vai drīk­stu, lūdzu, uz mirkli apskatīt jūsu pasi?

Bonds viņam to pasniedza. Helorans atvēra portfeli, kas atradās līdzās uz sē­dekļa, un izņēma lielu zīmogu. Viņš šķira pases lapas, līdz nonāca līdz ASV vīzai, apzīmogoja to, uzšņāpa parakstu un at­deva dokumentu atpakaļ. Tad izņēma kabatas portfeli, izvilka no tā biezu, bal­lu aploksni un pasniedza Bondam.

- Te ir tūkstoš dolāru, Bonda kungs. - Viņš pacēla roku, kad Bonds gribēja ko iebilst . - Tā ir komunistu nauda, ko mēs ieguvām Šmita-Kinašķi operācijā. Tagad mēs to izmantojam pret viņiem, tādēļ esat aicināts sadarboties un tērēt to, kā nepie­ciešams. Esmu informēts, ka jūsu attei­kums tiks uzskatīts par ļoti nedraudzīgu žestu. Nu, pietiks par to, - viņš piebilda, redzēdams, ka Bonds, joprojām šaubīda­mies. tur aploksni rokā, - jūsu šefs ir in­formēts.

Bonds viņu cieši uzlūkoja, tad plati pa­smaidīja un ielika aploksni savā kabatas portfelī.

- Labi, - viņš noteica. - Un paldies. Centīšos tērēt šo naudu, lai tā radītu pēc iespējas lielākus zaudējumus. Patiesībā es priecājos, ka esmu ticis pie zināma apgrozības kapitāla. Turklāt ir patīkami apzināties, ka šo naudu ir piegādājis pretinieks.

- Lieliski, - noteica Helorans, - un nu, ja jums nav iebildumu, es ķeršos pie šāsdienas atskaites. Un tad vēl jāsagata­vo pateicības vēstules Imigrācijas dienes­tam un muitai.

- Par mani neuztraucieties, - atbildēja Bonds. Viņš ar prieku baudīja klusumu un pa logu vēroja garāmslīdošās ainas. Pirmo reizi pēc kara. Nekas daudz nebija mainī­jies - reklāmas, jauni automobiļu modeļi; ceļazīmes: STĀVAS NOGĀZES - STRAUJI PAGRIEZIENI - CE1Š SAŠAURINĀS - SLAP­JA IAIKA SLIDENS; braukšanas maniere; neskaitāmas sievietes pie stūres; vīrieši pa­klausīgi līdzās viņām; vīriešu apģērbs, sie­viešu frizūras; Civilās aizsardzības dienesta brīdinājums: "IENAIDNIEKA UZBRUKUMA GADĪJUMA - TURPINĀT BRAUKŠANU - PA­MEST TILTU"; milzum daudz televīzijas an­tenu, TV ietekme ališās un veikalu skatlo­gos; īpašiem gadījumiem paredzēts heli kopters un lūgums ziedot vēža un bērnu triekas fondiem: "DESMITCENTU MONĒ­TU MARŠS" - sīki, mirklīgi iespaidi, kas Bonda darbā bija tikpat svarīgi kā trape- ram noliekti zāles stiebri un aizlausti zariņi džungļos.

Vadītājs izvēlējās Triboro tiltu, un viņi elpu aizraujošā ātrumā traucās pār to uz Manhetenas centru. Nokļūstot automašī­nu signāltauru, burzmas un degvielas smārda ieskautajos betonēto ielu džun­gļos, skatienam atklājās fascinējoša Ņu­jorkas ainava.

Bonds uzrunāja ceļabiedru.

- Man ir nepatīkami to teikt, - viņš sa­cīja, - taču šis droši vien ir izdevīgākais atombumbas mērķis pasaulē.

- Diemžēl tā tas ir, - piekrita Helo­rans. - Šī doma inan naktīs neļauj gulēt un liek prātot par to, kas varētu notikt.

Viņi apstājās pie "Santredžisas", labā­kas Ņujorkas viesnīcas, kas atradās uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra. Drūms vīrietis vidējos gados, ģērbies tumši zilā mētelī un melnā cepurē, apsteidza švei­caru. Helorans viņus iepazīstināja.