Jans Flemings - PĒRKONLODE

Jans Flemings

PĒRKONLODE

Tā bija viena no dienām, kad Džeimsam Bondam šķita, ka visa dzīve, kā kāds izteicies, sakritusi kaudzē kā kāršu namiņš.

Pirmkārt, Bondam bija kauns pašam no sevis, un tas bija rets dvēseles stāvoklis. Viņu mocīja paģiras, pamatīgas paģiras, kad sāpēja galva un locītavas šķita stīvas kā ierūsējušas. Klepojot - pārmērīga smēķēšana pavada pārmē­rīgu dzeršanu un dubulto paģiras - viņa redzi aizmigloja mazu, mirgojoši melnu punktiņu mākonis, kas atgādināja amēbas dīķa ūdenī. Tas bija nepārprotams signāls, ka dzerts pārāk daudz. Viņa pēdējais viskijs ar sodu greznā Pārkleinas dzīvoklī neatšķīrās no desmit iepriekšējiem, bet tas bija gājis uz leju negribīgi un atstājis rūgtu garšu un nejauku pārmērības sajūtu. Kaut ari Bonds bija sapratis signālu, viņš piekrita izspēlēt vēl tikai vienu roberi. Piecas mārciņas uz simtu, jo tā taču pēdējā partija? Viņš bija piekritis. Un izspēlēja roberi kā īsts muļķis. Vēl tagad Bondam acu priekšā vīdēja pīķa dāma ar muļķīgo Monas Lizas smaidu taukajā sejā, kas triumfējoši tika nomesta uz viņa kalpa - dāma, kura, kā tik asi bija atgādinājis viņa partneris, noteikti bija iezīmēta un izšķīra spēles iznākumu, piešķirot četrsimt punktu pretiniekiem. Beigu beigās tas

bija divdesmit punktu roberis, kurā viņš zaudē­ja ievērojamu summu - simts mārciņu.

Bonds vēlreiz pielika asinis apturošo zīmuli iegriezumam uz zoda un nicinoši palūkojās sejā, kas īdzīgi raudzījās viņam pretī no spoguļa virs izlietnes. Nejēdzīgais muļķa kretīns! Tas viss nāca no nekā nedarīšanas. Vairāk nekā mēnesis kancelejas darba - velkot ķeksīšus muļķīgu uzdevumu sarakstā, ar rakstu darbiem aizpildot minūtes, kas, nedēļām ritot, kļuva aizvien urdošākas, un metot nost telefona klausuli, kad kāds nekaitīgs nodaļas ierēdnis mēģināja viņam iebilst. Piedevām Bonda sekretāre bija saslimusi ar gripu, un viņam iedeva aprobežotu un, kas vēl sliktāk, neglītu meiču, kas dēvēja viņu par seru un uzrunāja, piestūķējusi muti ar augļu ledenēm. Un tagad bija pienācis kārtējais pirmdienas rīts. Sākās kārtējā nedēļa. Maija lietus plīkšķēja logos. Norijis divas Phensic tabletes, Bonds pasniedzās pēc Ēnos. Guļam­istabā iezvanījās telefons. Zvans bija skaļš. Tā bija tiešā līnija, kas savienoja viņu ar pārvaldi.

•••

Sirdij dunot ātrāk nekā vajadzētu, pēc skrē­jiena cauri Londonai un neciešami ilgas gaidīšanas pie lifta, lai uzbrauktu astotajā stāvā, Džeimss Bonds pievilka tuvāk krēslu, : apsēdās un pāri rakstāmgaldam ieskatījās

rāmajās, pelēkajās, sasodīti skaidrajās acīs, ko

tik labi pazina. Ko viņš varēja tajās izlasīt?

- Labrīt, Džeims! Atvaino, ka atrāvu tevi šurpu tā mazliet agrāk no rīta. Man priekšā ļoti aizņemta diena. Gribēju ar tevi izrunāties pirms lielās steigas.

Bonda entuziasms jūtami noplaka. Tā nekad nebija laba zime, ja M viņu uzrunāja kristītajā vārdā, nevis pēc numura. Neizskatījās, ka saruna būs par darbu, drīzāk par kaut ko personīgu. M balsī nejuta ne miņas no sprie­dzes, kas liecinātu, ka viņš grib pavēstīt lielas, satraucošas ziņas. M sejas izteiksme bija ieinteresēta, draudzīga, gandrīz labvēlīga. Bonds atteica kaut ko nesakarīgu.

- Pēdējā laikā reti esmu tevi redzējis, Džeims. Kā klājas? Es domāju tavu veselību.

M pacēla no rakstāmgalda papīra lapu, kaut kādu veidlapu, un turēja to sev priekšā, it kā gatavotos lasīt.

Aizdomīgi, pūloties uzminēt, kas rakstīts lapā un kādā virzienā pūš vējš, Bonds noteica: - Viss kārtībā, ser!

- MO gan tā nedomā, Džeims, - laipni attei­ca M. - Tikko saņēmu jaunāko medicīnisko izziņu. Manuprāt, tev derētu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Bonds uzmeta dusmīgu skatienu papīra lapai. Kas tad nu?!

- Kā teiksit, ser, - viņš savaldīgi sacīja.

M uzmanīgi, atzinīgi viņu uzlūkoja. Tad pacēla papīru tuvāk pie acīm.

- "Šis virsnieks", - viņš lasīja, - "pamatā ir fiziski vesels. Diemžēl viņa dzīvesveids nav tāds, kas Jautu viņam ilgi palikt tādā stāvoklī. Par spīti daudzajiem brīdinājumiem, viņš atzīst, ka izsmēķē sešdesmit cigarešu dienā. Tās sastāv no Balkānu maisījuma ar lielāku nikotīna daudzu­mu nekā lētākajām šķirnēm. Kad virsnieks neveic pienākumus, kas prasa lielu fizisko piepūli, viņš dienā patērē vidēji puspudeles sešdesmit līdz septiņdesmitgrādīga alkohola. Apskate liecina par nelielām pastāvīgām novir­zēm no normas. Mēle aplikta. Asinsspiediens nedaudz paaugstināts (līdz 160/90). Aknas nav sataustāmas. Iztaujāts virsnieks atzīst, ka cieš no biežām galvassāpēm pakauša daļā un spaz­mām trapecveida muskulī. Jūtami tā saucamie fibrositis mezgli. Uzskatu, ka šo simptomu cēlonis ir virsnieka dzīvesveids. Viņš ir neatsau­cīgs, kad aizrādu, ka pārmērības nav līdzeklis pret profesionālajam aicinājumam raksturīgo spriedzi un ka tās var izraisīt vienīgi toksisku stāvokli, kas mazinās viņa piemērotību virsnie­ka darbam. Rekomendēju, ka 007 divas vai trīs nedēļas vajadzētu ievērot mērenāku režīmu, un šajā laikā, es uzskatu, viņš var pilnībā atgūt savu iepriekšējo izcili labo fizisko formu."

Pastiepis roku, M ļāva ziņojumam nokrist uz paplātes ar uzrakstu IZEJOŠIE. Viņš nolika abas plaukstas sev priekšā uz galda un bargi paskatījās uz Bondu.

- Ne pārāk apmierinoši, Džeims?

Bonds neļāva nepacietībai iezagties balsī.

- Es esmu ideālā formā, ser, - viņš sacīja. - Katram reizēm sāp galva. Lielākajai daļai sest­dienas un svētdienas golfa spēlētāju novērojams ftbrositis. To var iegūt, ja sasvīst un pēc tam pasēž caurvējā. No tā visa var tikt vaļā ar aspi­rīna un masāžas palīdzību. Tas nav nekas nopietns, ser.

- Tieši šajā jautājumā tu kļūdies, Džeims, - bargi noteica M. - Medikamenti tikai likvidē simptomus. Medicīna necīnās ar slimības cēlo­ņiem. Medicīna tos tikai apslēpj. Rezultātā var izveidoties augstāks intoksikācijas līmenis, kas var izvērsties par hronisku slimību. Visi medika­menti ir organismam kaitīgi. Tie ir pretdabiski. Tas pats attiecas uz lielāko daļu ēdiena, ko apēdam, - uz baltmaizi, kas attīrīta no raupjuma, cukuru, kam pārstrādājot atņemts viss labums, pasterizēto pienu, kas vārīšanas procesā zaudējis gandrīz visus vitamīnus. Viss ir pārstrādāts un nedabīgs! Vai, - M izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, lai tajā ieskatītos, - tu zini, no kā sastāv mūsu maize, ja neņem vērā to nelielo daļiņu pārlieku sasmalcināto miltu? - M apsūdzoši pavērās Bondā. - Tā sastāv no liela daudzuma krīta, ari benzola peroksīda pulvera, hlora gāzes, amonjaka sāls un alauna. - M iebāza piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā. - Ko tu par to domā?

- Es neēdu īpaši daudz maizes, ser, - Bonds neizpratnē kā aizstāvēdamies sacīja.

- Varbūt tu neēd, - nepacietīgi teica M. - Bet cik daudz rupja maluma maizes tu ēd? Cik daudz jogurta? Nevārītu dārzeņu, riekstu, svaigu augļu?

Bonds pasmaidīja.

- Praktiski nemaz, ser.

- Tas nav smieklīgi!

Lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi, M pabun- goja ar rādītājpirkstu pa rakstāmgalda virsmu.

- Atceries manus vārdus! Veselību var sa­glabāt tikai dabīgā ceļā. Visas tavas nepatik­šanas, - Bonds pavēra muti, lai protestētu, taču M pacēla plaukstu, - tava iesīkstējusī toksēmija, par ko liecina medicīniskā izziņa, radusies no nedabiska dzīvesveida. Vai esi kādreiz dzirdējis par Birčeru Brenneru? Vai Kneipu, Preisnicu, Rikliju, Skrotu, Grosmanu, Bilcu?