JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

JANS FLEMINGS

DIMANTI IR MŪŽĪGI

Draudīgi izslējis uz priekšu abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi čaukstē­dams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.

Pie cauruma vīdēja šaura taciņa, ko skor­pions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņš stāvēja uz tās, izslējies uz visiem četriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bi­ja saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāci­ju, kas ļautu izšķirties par tālāko rīcību.

Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz sešas collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.

Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpa­kaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsal­kums bija uzveicis bailes.

Divpadsmit collu attālumā - smilšainās nogāzes pakājē - ķepurojās maza vabolīte, meklēdama kādu labāku ganīblauku, ku­rus bija iecerējusi atrast zem dzelkšņu krū­ma. Tā pat nepaspēja izplest spārnus - tik ātra bija skorpiona kustība, kad tas šļūca lejup pa nogāzi. Vabolītes kājas tikai no­raustījās, kad asās spīles ieķērās tās mie­sā, tad vaboles ķermenī iecirtās indes dze­lonis, un jau nākamajā mirklī tā bija paga­lam.

Nobeidzis vaboli, skorpions apmēram piecas minūtes stāvēja nekustēdamies. Ša­jā laikā tas pūlējās noteikt sava laupījuma būtību un vēlreiz pārbaudīja gan zemi, gan gaisu, lai uztvertu naidīgas vibrācijas. No­mierinājies un izlaidis no spīlēm gandrīz uz pusēm pārkniebto vaboli, skorpions pastie­pa divas mazākās žokļu spīles un iecirta tās vaboles mīkstumā. Pēc tam viņš apmē­ram stundu nesteidzīgi un ar baudu ēda savu upuri.

Lielais dzeloņkrūms, zem kura skorpions bija nobeidzis vaboli, atradās četrdesmit jūdžu [2] attālumā no Kisidugu, pašā Franču Gviānas dienvidrietumu nostūri. Pie ap­vāršņa visapkārt rēgojās kalni un džungļi, turpretī šajā cietajā klintainē, kura bija gandrīz tuksnesīga, spēja augt tikai krū­māji, un šis viens ērkšķis - varbūt tāpēc, ka zem tā saknēm slēpās ūdens, - slējās augsts kā māja un to varēja saskatīt no vairāku jūdžu liela attāluma.

Krūms auga gandrīz vai triju Āfrikas valstu robežu saskares punktā. Kaut gan šī vieta atradās Franču Gviānā, tomēr līdz Li- bērijas ziemeļu galam bija tikai desmit jū­džu attālums, bet vēl mazāk - tikai piecas jūdzes - būtu jābrauc līdz Sjerraleones ro­bežai. Aiz šīs robežas - Sefadu apkaimē - bi­ja lielākās dimantu atradnes, kas piederēja sabiedrībai "Sierra International". Tā bija varenās raktuvju impērijas "Afric Interna­tional" sastāvdaļa, kas savukārt veidoja vienu no Britu sadraudzības aktīva ievēro­jamākajām kapitāla daļām.

Apmēram pirms stundas skorpionu viņa alā starp lielā dzelkšņu krūma saknēm bija iztrūcinājušas divējādas vibrācijas. Pirmās radīja vabole, skrabinādamās un kustēda­mās, tās skorpions viegli pazina un noteica to izcelsmi. Otrās veidoja kādi neizprotami būkšķi, kuri sadrebināja krūma apkaimi, bet tiem sekoja tāda kā zemestrīce, daļēji aizbēr­dama skorpiona alu. Pēc tam atskanēja klu­sāki, toties ritmiski trokšņi, kas tricināja ze­mi, drīz vien saplūzdami vienā nepārtrauktā pazemes vibrācijā. Pēc īsa klusumbriža va­boles niecīgā skrabināšanās turpinājās, un skorpions sajuta kāri to notiesāt. Visu dienu viņš bija pavadījis alā, slēpdamies no savas nāvīgās ienaidnieces - saules, un nu ēstgri­ba beidzot ņēma virsroku, izdzēšot no atmi­ņas citus trokšņus un liekot izlīst no patvē­ruma mēness gaismā.

Tagad, skorpionam lēnām zīžļājot vabo­les miesas atliekas, kuras tas vēl turēja žokļu spīlēs, kā viņa paša nāves priekš­vēstnesis tālumā pie austrumu horizonta atskanēja jauns troksnis. To varēja dzirdēt cilvēka auss, taču tā radītās vibrācijas skorpiona maņu orgāni nespēja uztvert.

Tikai dažu pēdu [3] attālumā no skorpiona klusi pacēlās gaisā smaga, nesaudzīga roka ar apgrauztiem pirkstu nagiem, kura bija cieši satvērusi apdrupušu klints šķembu.

Roka neradīja ne mazāko troksni, bet skorpions sajuta virs sevis vieglu gaisa ie- trisēšanos. Vienā mirkli tas pacēla draudī­gās spīles, izslēja dzeloni stīvi nostieptās astes galā un ar savām tuvredzīgajām acīm pūlējās saskatīt ienaidnieku.

Šajā brīdī akmens nolaidās.

- Melnais nešķīstenis!

Vīrs, kas to sacīja, tagad nolūkojās, kā sašķaidītais radījums izlokās nāves mokās.

Cilvēks nožāvājās. Viņš paslējās uz ce­ļiem smilšainajā padziļinājumā pie dze- loņkrūma stumbra, kur bija nosēdējis jau gandrīz divas stundas. Un, ar rokām sargā­dams galvu, izrāpās no slēpņa.

Motora troksnis, ko tik pacietīgi bija gaidījis šis virs un kas bija vēstījis skor­piona nāvi, kļuva skaļāks. Kad vīrs uzslē­jās kājās un sāka raudzīties mēness celi­ņa virzienā, viņam izdevās saskatīt kādu lempīgu, melnu apveidu, kas ātri tuvojās no austrumu puses, un īsu mirkli mēness gaismā pazibēja rotējošas propellera lāp­stiņas.

Vīrs noberza rokas pret netīro aizsarg- krāsas īsbikšu starām, ātri aizspraucās aiz dzeloņkrūma un izstūma no slēptuves tur noglabāto apskrambāto motociklu. Tam zem sēdekļa katrā pusē atradās pa darba­rīku somai. No vienas vīrs izvilka nelielu, bet smagu sainiti, kuru iemeta aiz vaļējās krekla apkakles, paslēpdams tieši pie ādas. No otras viņš izcēla četrus lētus elektriskos lukturīšus un, nesdams tos rokās, atkāpās apmēram piecdesmit jardu [4] attālumā no lielā ērkšķu krūma - tur bija līdzens klaju- miņš apmēram tenisa korta lielumā. Trijos no četriem nosēšanās laukuma stūriem vīrs nostiprināja pa iedegtam lukturitim. Pēc tam, turēdams rokā pēdējo lukturīti, viņš pats novietojās ceturtajā stūrī.

Helikopters lēni tuvojās cilvēkam, turē­damies aptuveni simt pēdu augstumā, lielā propellera lāpstiņas slinki griezās. Lidapa­rāts izskatījās pēc milzīga, slikti konstruēta kukaiņa. Vīram uz zemes - kā allaž - likās, ka tas saceļ pārāk lielu troksni.

Helikopters brītiņu nogaidīja, bez piepū­les turēdamies tieši virs vīra galvas. No ka­bīnes izspraucās roka un pavērsa pret vīru iedegtu lukturīti. Tas uzplaiksnīja, dodot zīmi - morzes alfabēta burtu A.

Uz zemes stāvošais vīrs uzspīdināja pre­tī, atbildot ar burtiem B un C. Pēc tam viņš nolika ceturto lukturīti zemē un atkāpās, piesegdams acis, lai pasargātu tās no sa­celtā putekļu mākuļa. Propellera lāpstiņas virs viņa galvas nemanāmi samazināja ap­griezienus, un pēc brīža helikopters atspe­rīgi nosēdās klajumiņā, ko norobežoja četri lukturīši. Pēdējoreiz noklepojies, motors apklusa, lidaparāta astes propellers vēl īsu brītiņu turpināja griezties, tad aprima, bet galvenā propellera lāpstiņas pēc dažiem gausiem apgriezieniem zaudēja slīpumu un apstājās.

Klusumā vēl dobji nodunēja atbalss, pēc tam atkal varēja dzirdēt, kā dzeloņkrūmā sirina cikāde un kaut kur netālu - tikai ro­kas stiepiena attālumā - satraukti iečirk­stas iztraucēts naktsputns.

Mirkli nogaidījis, lai nosēžas putekli, lido­tājs atrāva kabīnes durvis, nolaida mazas alumīnija kāpnītes un stīvi norāpās pa tām lejā. Viņš mierīgi stāvēja, kamēr otrs vīrs apgāja apkārt nosēšanās laukumam, sa­vākdams un tūlīt nodzēsdams lukturīšus. Lidotājs tikšanās vietā bija ieradies pus­stundu vēlāk par norunāto laiku un tagad pacietīgi gaidīja un garlaikojās, jau sagata­vojies noklausīties sagaidītāja neizbēgamo gaušanos. Viņš nicināja visus afrikandus*. Un šo - jo sevišķi. Būdams tīrasiņu vācietis un "Luftvaffe" pilots, kurš ar īstena ārieša aizrautību aizstāvējis reiha intereses, viņš visus šos salašņas uzskatīja par nepilnvēr­tīgiem jaukteņiem - blēdīgiem, dumjiem un slikti audzinātiem ļautiņiem. Protams, šim aunapierem bija veicams viņa piņķerīgais darbiņš, bet vai tad to varēja salīdzināt ar helikoptera vadīšanu šurp - piecsimt jūdžu augstumā virs džungļiem nakts vidū - un pēc tam atpakaļ?