JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bonds nolēma, ka ir pienācis laiks uzdot galveno jautājumu.

- Un kurā posmā man jāiesaistās šajā lietā, ser? - viņš noprasīja, pāri galdam vērdamies M. tieši acīs.

- Pulksten divos jums Skotlendjardā jā­satiekas ar Vellensu, - M. atgādināja, ie­skatījies pulkstenī. - Apmēram pēc stun­das. Viņš jums visu pateiks. Šovakar viņi saņems ciet kurjeru un viņa vietā nosūtīs pa šo kanālu jūs.

Bonda pirksti ciešāk apkļāva krēsla ro- kubalstus.

- Un tad?

- Tad, - M. lietišķi atteica, - jums būs jā­ved kontrabandas dimanti uz Ameriku. Tā­da ir šī ideja. Ko jūs par to domājat?

Džeimss Bonds aizvēra M. kabineta dur­vis. Viņš pasmaidīja, ielūkojies mis Mūnpenijas siltajās, brūnajās acīs, un caur priekštelpu iegāja štāba priekšnieka birojā.

Štāba priekšnieks - slaids, mierīgs vīrs apmēram Bonda vecumā - nolika rakstāmo un atgāzās krēslā. Viņš noskatījās, kā Bonds mehāniski iebāž roku bikšu kabatā, lai izvilktu plakanu, no ieroču metāla izga­tavotu cigarešu etviju, bet pēc tam pieiet pie vaļējā loga un paveras lejup uz Rīdžent- parku.

Bonda kustībās varēja samanīt tādu kā domīgu nepiespiestību, kura jau pati par sevi bija atbilde uz priekšnieka jautājumu.

- Tātad jūs piedāvājumu pieņēmāt.

Bonds pagriezās.

- Jā, - viņš attrauca un aizdedza cigareti. Cauri dūmu mākulim viņa acis raudzījās tieši štāba priekšniekam sejā. - Pasakiet man tikai vienu, Bil. Kāpēc vecajam zēnam kļūst aukstas kājas, tikai ierunājoties par šo darbu? Viņš pat izpētījis manas pēdējās me­dicīniskās apskates rezultātus. Par ko viņš ir tā norūpējies? Es taču nedošos aiz dzelzs priekškara! Amerika ir civilizēta valsts. Vai­rāk vai mazāk. Kas viņam lēcies?

Štāba priekšnieka pienākumos ietilpa zi­nāt, kas notiek M. prātā. Bila cigarete bija nodzisusi, tāpēc viņš to atkal aizdedza un pārmeta izlietoto sērkociņu pār kreiso ple­cu. Pēc tam pavērās atpakaļ, vai sērkociņš iekritis papīrgrozā. Bija gan. Viņš uzsmai­dīja Bondam.

- Vajadzīgs pastāvīgs treniņš, - viņš no­vilka. Tad piemetināja: - Nav daudz tādu lietu, kas varētu M. pārāk satraukt, Džeims, un jūs to zināt tikpat labi kā jeb­kurš no mums. SMERŠ, protams. Vācu šif­rēšanas lietpratēji. Ķīnas opija kontraban­disti vai, drīzāk, tas ātrums, ar kādu viņi aptvēruši visu pasauli. Mafijas autoritātes. Viņam radusies veselīga cieņa pret ameri­kāņu gangsteriem. Pret tās bosiem. Tas ari viss. Tie ir vienīgie cilvēki, kuri liek viņam bažīties. Un tas, ko mēs zinām par šo di­mantu lietu, ļauj secināt, ka jums būs da­rīšana ar gangsteriem. Bet tie ir ļaudis, ar kuriem mums negribētos pīties. Mums ir pietiekami daudz darāmā ari bez gangste­riem. Tā, lūk. Tāpēc viņam kļūst aukstas kājas, jau domājot vien par šo lietu.

- Amerikāņu gangsteros taču nav nekā īpaša, - Bonds iebilda. - Tie patiesībā ne­maz nav amerikāņi. Lielākoties tie ir itāļu klaidoņi, kuri nēsā kreklus ar monogram- mām, pavada laiku, tiesājot spageti ar ga­ļas tefteļiem, un pārāk izšķērdīgi laistās ar smaržūdeņiem.

- Tā jūs domājat, - štāba priekšnieks at­teica. - Taču tādi ir tikai tie, kurus jūs va­rat redzēt. Aiz viņu mugurām stāv labāki, un aiz tiem - vēl labāki. Paverieties, kā ir ar narkotikām. No tām atkarīgi desmit mil­joni cilvēku. No kurienes viņi tās dabū? Un kas notiek ar azartspēlēm - ar likumīgajām azartspēlēm. Tikai Lasvegasa vien viņiem ienes divsimt piecdesmit miljonus dolāru gadā. Taču Maiami, Čikāgā un vēl šur tur ir arī pagrīdes spēļu nami. Un tie visi pie­der gangsteriem un viņu draugiem. Pirms dažiem gadiem Bagsijs Sīgels zaudēja galvu tādēļ, ka alka ievilkt pārāk lielus procentus no Lasvegasas operācijām. Un viņš bija ciets rieksts. Tās ir lielas operācijas. Vai jums ir priekšstats, ka azartspēles ir iene­sīgākā nozare Amerikā? Izdevīgāka par tē­rauda ražošanu. Varbūt arī par auto ražo­šanu. Un viņi pieliek lielas pūles, lai viss turpinātu ritēt gludi. Ja neticat, ieskatie­ties Kīfovera ziņojumā. Un tagad šī diman­tu būšana. Seši miljoni dolāru gadā ir liela nauda, un varam saderēt, ka jūsu dzīvībai tik lielas vērtības nebūs. - Štāba priekš­nieks apklusa. Viņš nepacietīgi uzlūkoja garo stāvu tumšzilajā uzvalkā ar vienrindu pogājumu, pēc tam ieskatījās nepiekāpīga­jās acīs un kalsnajā, brūni iedegušajā se­jā. - Varbūt jūs vēl neesat lasījis FIB šīga­da ziņojumu par noziedzību Amerikā. Tas ir interesants. Trīsdesmit četras slepkavī­bas dienā. Pēdējo divdesmit gadu laikā noslepkavoti aptuveni simt piecdesmit tūkstoši amerikāņu. - Bonds neticīgi pavē­rās sarunbiedrā. - Tie ir fakti, sasodīts! Pa­ņemiet tos ziņojumus un izlasiet pats! Tā­dēļ M. pirms jūsu nosūtīšanas stāties kur­jera vietā gribēja pārliecināties, vai esat la­bā formā. Jūs dosieties cīniņā ar gangste­riem. Un tiksiet ar viņiem galā, kā jau daž­dien jūs. Vai esat apmierināts?

Bonda sejas muskuļi atslāba.

- Liecieties mierā, Bil, - viņš novilka. - Ja tas ir viss, tad es šodien izmaksāšu jums pusdienas. Šī ir mana reize izmaksāt, tur­klāt es jūtu, ka uzdevums ir jāatzīmē. Šajā vasarā vairs papīrdarbu nebūs. Aizvedīšu jūs pie Skota, kur iebaudīsim krabi garš­vielu mērcē un pinti* "Black Velvet". Jūs noņēmāt man no pleciem smagu nastu. Bi­ju jau iedomājies, ka saņemšu kādu draus­mīgi smagu darbiņu.

- Labi, nolādēta būšana! - Štāba priekš­nieks atgainija bažas, kurās bija dalījies arī ar savu šefu, un, aiz Bonda izejot no kabi­neta, tikai mazliet par skalu aizcirta dur­vis.

Vēlāk, tieši pulksten divos, Bonds jau spieda roku uzpostam, nosvērtam vīram tā senlaicīgi iekārtotajā kabinetā, kas bija dzirdējis vairāk noslēpumu nekā jebkura cita telpa Skotlendjardā.

Ar Roniju Vellensu Bonds bija sadrau­dzējies, pētot "Pūces astes" lietu, tāpēc ta­gad vairs nevajadzēja tērēt laiku pieklājī­bas frāzēm.

Vellenss pastūma pāri galdam divas identifikācijas vajadzībām paredzētas foto­grāfijas. Tajās bija redzams tumšmatains, visnotaļ izskatīgs jauns vīrietis ar gludi skūtu trakgalvja seju, kurā jautri mirdzēja nevainīgas acis.

- Tas ir mūsu zellis, - Vellenss sacīja. - Pie­tiekami līdzīgs jums, ja sagaidītājs zina vie­nīgi viņa pazīmes. Pīters Frenks. Izskatīgs puisis. No labas ģimenes. Beidzis privāt­skolu, un tamlīdzīgi. Taču vienbrid nogāja no ceļa un nu ir ieķēpājies līdz ausīm. Viņa lauciņš ir lauku māju aplaupīšanas. Iespē­jams, ka tieši viņš aptīrīja Vindzoras herco­ga rezidenci Saningdeilā. Pāris reizes saņē­mām viņu ciet, bet mums nebija nopietnu pierādījumu. Bet nu viņš ir nošāvis greizi.

Tā notiek bieži, kad šādi zelli iesaistās bū­šanās, par kurām viņiem nav jēgas. Man Soho ir dažas slepenās aģentes, un viņš ie­ķēries vienā no tām. Visdīvainākais ir tas, ka arī viņa ir nopietni aizrāvusies. Domā­jams, pat grib uzvest puisi uz īstā ceļa. Ta­ču meitenei jādara savs darbs, un, tikko Pīters neviļus izrunājās par savu braucie­nu, it kā tas būtu kāds ellīgs izklaides ceļo­jums, viņa tūlīt pastāstīja par to mums.

Bonds pamāja.

- Tādi draņķi nekad neņem otru cilvēku nopietni. Varu derēt, ka zellis nav viņai stāstījis neko par savu darbošanos lauku mājās.

- Nekad mūžā! - Vellenss piekrita. - Citā­di mēs jau sen būtu viņu iesēdinājuši. Lai būtu kā būdams, bet šķiet, ka viņu uzmek­lējis kāds drauga draugs un piedāvājis par piectūkstoš dolāriem aizvest uz Ameriku kontrabandas sūtījumu. Samaksāts tikšot pēc piegādes. Mana ziņotāja pajautājusi, vai tās esot narkotikas. Viņš tikai pasmējies un noteicis: "Nē, tas ir kaut kas labāks. Kar­stais ledus*." Vai tad dimanti jau esot pie viņa? Nē. Nākamais uzdevums, kas viņam jāveic - jātiekas ar savu pavadoni. Rītvakar