JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

JANS FLEMINGS

KAZINO ROYALE

Trijos no rīla kazino dūmu un sviedru smakas kokteilis likās neciešami šķebigs. Azartspēles uz augstākajām likmēm parasti izraisa cilvēkos alkatību, bailes un nervu sasprindzinājumu, kas izsūc enerģiju, līdz šis process kļūst tik nogurdinošs, ka pret to sāk sacelties pašsaglabāšanās instinkts.

Džeimss Bonds pēkšņi saprata, ka ir no­guris. Viņa organisms vienmēr signalizēja, ja ķermenim vai garam bija nepieciešama atel­pa, un viņš šim signālam vienmēr paklausīja. Tikai tā viņš varēja saglabāt uztveres asumu un spriešanas spējas, lai būtu gatavs visne- paredzamākajai situācijai.

Bonds beidza ruletes spēli un, mēģinā­dams nepievērst sev lieku uzmanību, gar augstajām misiņa margām, kas ieskāva galve­no galdu šalle privēe [1], devās projām.

Le ChifTre [2]vel turpināja spēlēt un, tāpat kā iepriekš, ari laimēt. Viņa priekšā bija sa­krauta grēda netīru čipu. no kuriem katrs bi­ja simt tūkstošus vērts. Otra kaudze no dzel­teniem čipiem bija uzcelta aiz spēlētāja res­nās kreisās rokas. Katra dzeltenā čipa vērtība bija pusmiljons franku.

Kādu bridi Bonds vēl kavējās, vērojot īpat­nējo, iespaidīgo profilu, bet tad paraustīja plecus, it kā nokratot kādas iedomas, un de­vās projām.

Barjera, aiz kuras atradās kase, bija zoda augstumā. Kasieris, kas patiesībā bija neno­zīmīgs bankas kalpotājs, sēdēja aiz tās uz ze­ma soliņa, ieracies piezīmju un žetonu kal­nos. Tie bija sarindoti uz apmēram metru augstiem plauktiem, kas atradās aiz barjeras, pie tam kasierim bija gan steks, gan pistole, ar ko aizsargāties, tā ka pārliekties pāri bar­jerai, nolaupīt naudaszīmes, bet pēc tam vēl atrauties atpakaļ un pagūt tikt ārā no kazino, skrienot cauri gaiteņiem un vairākām dur­vīm, būtu neiespējami. Turklāt kasieri parasti strādāja divatā.

Bonds to visu pārdomāja, gaidot, kamēr kasieris pārskaitīs viņam domāto kaudzīti ar simttūkstoš franku naudaszīmēm un otru lī­dzīgu ar desinittūkstoš franku naudaszīmēm. Vienlaicīgi kāda cita viņa smadzeņu daļa iztē­lojās, kas varētu tikt runāts rit gaidāmajā ik­dienas kazino pārvaldes kopsapulcē.

"Mesjē Le Chiffre vinnējis divus miljonus. Viņš spēlēja savu ierasto spēli. Fērčaildas jaunkundze vienā stundā vinnēja miljonu, bet pēc tam devās projām. Stundas laikā trīs reizes paņēmusi no mesjē Le Chitīre visu banku, viņa spēli beidza. Šī dāma spēlēja pārliecināti. Mesjē vikonts de Villorēns vin­nēja vienu miljonu ruletē. Viņš gan spēlēja tikai uz pirmajiem un beidzamajiem dučiem, tomēr viņam veicās. Starp citu, kāds angļu džentlmenis - Bonda kungs - divu dienu lai­kā savu laimestu palielinājis līdz trim miljo­niem. Viņš spēlēja progresīvajā sistēmā, lik­dams uz sarkanajiem pie piektā galda. Pie Daklosa, kurš bija chef de partie*, ir pieeja­ma sīkāka informācija. Šķiet, ka šis Bonds ir neatlaidīgs un liek uz maksimālo summu. Viņam veicas, un viņam ir stabila nervu sis­tēma. Vienā soirēe** laimēja gan kārtīs, gan ruletē."

"Mērci. Monsievr Xavier."

"Mērci, Monsieur le President. " [3]

"Vai aptuveni tādā garā," nodomāja Bonds, cauri ļaužu drūzmai lauzdamies uz šalle pri- vēe divviru durvju pusi, un pamāja vakara uzvalkā ģērbtam garlaikotam vīram, kura darba pienākumos ietilpa tās atvērt, klien­tiem atnākot vai aizejot. To viņš darīja ar kāju nospiežot elektrisku slēdzi, kurš bija ierīkots, lai trauksmes gadījumā varētu nobloķēt izeju.

Kazino administrācijas darbinieki noslēdza bilanci un devās ieturēt maltīti.

Bonds, protams, pats negatavojās aplaupīt kazino kasi, tomēr viņu interesēja, kā tas teh­niski būtu iespējams. Pēc viņa aprēķiniem vajadzētu algot desmit profesionālus, bez tam operācijas laikā noteikti ietu bojā vismaz viens darbinieks. Nezin vai Francijā vispār ir daudz tādu, kas uzņemtos to īstenot. Arī cit­viet pasaulē nebulu viegli atrast cilvēkus, kas piekristu pildīt šādu uzdevumu.

Iespiedis vestiaire [4]saujā tūkstošfranku banknoti, viņš devās lejā pa kazino kāpnēm, prātodams, ka Le ChifTre jau nu pietiks prāta neķerties pie šī salmiņa. Bet, ja reiz tā, tad varēja pievērsties citām domām. Bonds mēģināja izvēr­tēt visas savas tābriža sajūtas. Pēdas zem izeja­mo kurpju plānajām zolēm sajuta sausu, nepa­tīkamu granti, mēle - salkani pretīgu garšu mu­tē un āda padusēs - sviedrus. Acis nedaudz sūrstēja, bet deguns un vaigi gluži vai svila. Viņš dziļi ieelpoja salto nakts gaisu, lai vel kādu laiku saglabātu skaidru prātu un jutekļus. Bija jāpār­liecinās, vai pēc došanās vakariņās kāds nelūgts viesis nav pamanījies ielūkoties viņa istabā.

Bonds nogriezās no plašā bulvāra un pa īsāko ceļu cauri dārziem devās uz viesnīcu "Splendide". Viņš uzsmaidīja concierge*, kurš pasniedza tam otrā stāva 45. numura atslēgu, un parakstījās par telegrammas saņemšanu.

Tā bija no Jamaikas un vēstīja Bondam sekojošo:

"KINGSTONA XXXX XXXXXX XXXX XXX BONDS SPLENDIDE ROYALE-LES-EAUX SENAS LEJTECE NOSŪTĀM DESMIT MILJO­NUS ATKĀRTOJUMS DESMIT MILJONUS 1915 GADĀ RAŽOTU HAVANAS CIGĀRU NO KUBAS STOP CERU KA SKAITLIS JŪS AP­MIERINĀS AR SVEICIENIEM DASILVA".

Tas nozīmēja, ka desmit miljoni franku jau atradās ceļā. Tā bija atbilde uz Bonda lūgu­mu, ko viņš caur Parīzi tika nosūtījis uz Gal­veno pārvaldi Londonā, lūdzot piešķirt papil­dus līdzekļus. Parīze bija sazinājusies ar Lon­donu. Tur viņa departamenta vadītājs Kle- ments bija panācis to, ka M. ar šķību smaidi- ņu lūpās lūdza pārskaitīt šo summu.

Bonds reiz bija strādājis Jamaikā un ta­gad Rojālā uzdevās par mistera Kaferija - lie­las Jamaikas importa un eksporta kompāni­jas direktora - īpaši bagātu klientu. Tā viņš caur Jamaiku varēja saņemt priekšniecības ziņojumus, kurus tam nodeva kāds mazru­nīgs vīrs - populārās karībiešu avīzes "Daily Gleaner" ilustrētās lappuses redaktors.

Šis virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vado­šajām bruņurupuču zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņš kā brīvprātīgais pie­dalījās Kaimanu sacelšanās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais die­nests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņš apguva fotogrāfa iemaņas un vēl dažas citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietek­mīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".

Šeit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avī­zei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentū­ras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus šim darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa tele­fonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika piepra­sīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņš saņē­ma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.

Pašlaik Fosets regulāri pa telefonu saņē­ma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu inte­resi par viņa dažkārt savādajām telegram­mām. Tā kā šai darbā Fosets jau bija saskā­ries ar daudzām dīvainībām, viņš īpaši ne­brīnījās, kad pēkšņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentū­rā", kas piegādāja materiālus Francijai un